viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Maijs » 14 » Tēva svētība meitai
Tēva svētība meitai
8:35 AM
Katras sievietes pirmais vīrietis ir tēvs un ne jau tādēļ, ka viņš personīgi ir tāds ļoti labs, visā pieredzējis un ieinteresēts. Runa šeit ir par sieviešu seno matriarhālo atbildību par ģimeni, mūžsenajiem „slepenajiem līgumiem”, saskaņā ar kuriem meitas pienākums ir noturēt tēvu ģimenē. Vēsturiski tas nebija pats par sevi saprotams, bet gan īpaši organizējams pasākums. Jo māte agrāk vai vēlāk sagribēja tēvu atraidīt seksuāli (vai arī otrādi – tēvs sagribēja atraidīt māti) – pieredze rāda, ka labas pāru attiecības kā tādas, kurās nav jāiegulda darbs to uzturēšanā, vidēji ilgst vien kādus divus trīs gadus. Tātad – māte, visticamāk, nespēs noturēt tēvu bez meitas palīdzības. Dažreiz – viņa to negribēs, jo izjutīs, ka tiek apdraudēta tās senā vara. Neaizmirsīsim, ka dabā eksistē arī tādas ekstrēmas parādības, kā vīrišķā indivīda nogalināšana tūliņ pēc dzimumakta. Bet mēs esam dabas daļa! Nav nemaz tik reti tādi gadījumi, kad vīrs sievai kļūst riebīgs tūliņ pēc grūtniecības iestāšanās.
Bet noturēt tēvu tomēr vajag, jo kādam taču jādara t.s. „vīriešu darbi” – kaut vai tie, kas prasa fizisku spēku. Un vēl kas – iespējams, pats galvenais, kādēļ svarīgi, lai ģimenē būtu tēvs – drošībai. Mazākais – viņš fiziski var atraidīt visādu laupītāju uzbrukumus. Bet lielākais – viņš ir kaut kā integrēts formālajā un neformālajā vīriešu hierarhijā un līdz ar to – tajā atzīts, baudot lielāku vai mazāku cieņu. Uzbrukums vienam no hierarhijas nozīmē uzbrukumu visai hierarhijai, tādēļ gandrīz neiedomājami, ka tas varētu notikt. Secinājums – ja nav tēva, tad māja kļūst par „meitu māju”. Tādēļ atteikties „mīlēt” tēvu, tajā skaitā incestuāli un seksuāli, kas senos vēsturiskos laikmetos ir bijusi norma, nozīmē izvēlēties, lai tevi „mīl” visi, kam vien tas ienāk prātā.
Tas, ka tēvs meitai ir „pirmais vīrietis dzīvē” nozīmē galvenokārt drošības vajadzību prioritēšanu. Ja nav drošības, tad neko nav vērts ne būvēt ne veidot. Mātes dotā drošība nāk caur drošas piesaistes veidošanu (galvenokārt) bērna pirmajā dzīvības gadā, bet tēva dotā drošība – kā pasargātība un cieņa sociumā, lai cik primitīvs vai gluži otrādi - attīstīts tas arī nebūtu.
No šāda viedokļa mums jāpalūkojas arī uz meitas kāzām un „tēva svētību”. Ja znotam ir kaut vai potenciālas domstarpības ar sievastēvu, meita riskē tikt uzskatīta par nozagtu un zaudēt tēva aizsardzību, ja šādu zagšanu izrādās atbalstījusi un pārsteidzīgi nostājusies vīra pusē. Tas var būt ļoti būtiski ne tikai atbalsta vajadzību dēļ iespējamās ģimenes krīzēs, bet arī tad, ja znots nenāk no gana „labas ģimenes”, respektīvi, pats nebauda neapstrīdami drošu aizsardzību sociumā.
Ja tēva svētība tiek saņemta, tad tas ir apsolījums, ka tēvs jauno ģimeni atbalstīs un meita var justies droša, paļāvīga un veltīt savu enerģiju ģimenes būvniecības darbiem. Vārdu sakot – aizmirst par nedrošību un statusu sabiedrībā. Taču šāda aizmiršana nereti noved arī pie tā, ka „tēva svētības” nozīme tiek nenovērtēta vai uztverta kā pašsaprotama un pat novecojusi. Dažreiz jaunais pāris precas „pretēji vecāku gribai”.
Atcerēsimies Romeo un Džuljetas stāstu. Jābūt ļoti attīstītai un drošai sabiedrībai, lai tēva svētību varētu ignorēt kā objektīvu palīdzību jaunajai ģimenei. Iespējams, ka šāda sabiedrība šodien ir iespējama. Bet subjektīvā tēva svētības nozīme neizzudīs nekad – tēva neatzīta vai „nesvētīta” meita vienmēr jutīsies ne sevišķi skaista un labu attieksmi pelnījusi. Viņa var iekulties nepatikšanās ar sociuma attieksmi, pati nesaprotot, kā tas gadījies. Viņai var būt dīvaini emocionāli vai psihosomatiski traucējumi.
Par nezūdošo tēva nozīmi meitas dzīvē varu to tik droši apgalvot tādēļ, ka ikdienā redzu, kāda ir no ģimenes aizgājušo, alkohola atkarībā mirkstošo vai mirušo tēvu ietekme uz meitām, atcerēsimies kaut vai Bendes meitiņu. Ja saikne ar tēva atzīšanu ir problemātiska, tā sašūpo nākamo mazmeitu drošību, un meita nevar nesatraukties. Reizēm jau viņa pati nezin, ar ko saistās viņas pašsajūtas traucējumi un ja tā, tad vajag viņai to pateikt.

Tikpat svarīgs jautājums ir par brāļiem. (Savā ziņā brāļus var uztvert arī kā tēva gribas un likumu izpildītājus, tādēļ šis varbūt ir no „tēva svētības” atvasināts jautājums.) Ja brāļi neatbalsta māsas laulību, jaunās ģimenes sociālā drošība var nebūt pietiekama. Šeit varam atcerēties kaut vai Bībeles Jāzepa mīļo māsu Dinu. Viņu nolaupīja Šehemas valdnieka dēls un, pēc visa spriežot, gatavojās padarīt par savu sievu. Taču jautājums netika saskaņots ar Dinas brāļiem – nebija ne laulību sarunu, ne dāvanu, ne cieņas apliecinājumu patriarham Jēkabam un viņa dēliem. Rezultāts – brāļi izslepkavoja visu Šehemu un atveda māsu atpakaļ. Skaidrs, ka viņas apprecināšanas iespējas nākotnē tuvojās nullei, taču Dina, šķiet, šādu perspektīvu pieņēma bez kurnēšanas. Jo – ja viņa būtu palikusi Šehemā, apprecējusies un brāļi – likušies mierā, kā varētu būt izvērtusies viņas laulība? Vai vīrs, redzot brāļu neizlēmību, neturpinātu izrādīt (maigi sakot) necieņu pret Dinu? Jo, ja viņš meiteni patiešām būtu iemīlējis un gribējis precēt, no viņa diez vai tiktu prasīts tik daudz, kā savulaik no Dinas tēva – septiņus gadus nokalpot sievu tēvam Lābanam par Leu un vēl septiņus – par Rāheli.
Gadi tik svarīgi ir kā upuris un kā nodoma svarīguma apliecinātājs. Upura lielums parāda sievas vērtību vīra acīs. Dinas nolaupītājs ar savu rīcību parādīja, ka tā nav nekāda. Nu un tad brāļi aizstāvēja māsu. Bet – vai veids, kādā tas notika, pašai Dinai patika? Diez vai. Tāpat diez vai viņa personiski jutās laimīgāka, paliekot pie brāļiem un tēva, nevis dabūjot vīru un laižot pasaulē bērnus.
Cilvēkiem ir raksturīgi savos lēmumos saskatīt pārāk daudz personiskā un unikālā, nenovērtējot seno arhetipisko likumu spēku – to ļoti bieži saskatām tad, kad tēva svētības nozīme tikusi ignorēta. Taču dažreiz tas notiek divu dižu matriarhālu likumu sadursmes dēļ – meita var izjust savu māti arī kā meitu, ja tā priekšlaicīgi kļūst vāja. Tādā gadījumā tēvs kļūst par vīru un līdz ar to Mātes varas apdraudētāju. Bet ja tā, tad saņemt svētību kļūst problemātiski. Iestājas apjukums, kuru ļoti grūti kliedēt, ja cilvēki nezina tos likumus, kurus še aplūkojam.

Skatījumu skaits: 1389 | Pievienoja: | Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 171 2 »
0 Spam
17 kihnu jens  
>Marī
Es teiktu, ka ir daudz izpausmju šīm galējībām. Sižets variē atkarībā no laika, vietas un apstākļiem, bet algoritms, pēc kura notiek meitas izprecināšana, tālab nemainās.

0 Spam
16 Marī - Kihnu Jenam  
Jā, piekrītu, ka personīgais "ja nu tomēr" nekur nepazūd un prasās piepildāms, tomēr šaubos vai terapeitiem jāatbalsta spaiņu grabināšanu ap sen izsīkušu avotu, veicinot vien nepamatotas pretnzijas un vainas apziņu no abām pusēm.
Bet par Tēva svētību runājot, senajos laikos ciltij nācās svešiniekus vai nu adoptēt vai nogalināt, bet mūsdienās starp šīm abām galējībām ir bezgala daudz izpausmju smile

0 Spam
15 Linda  
sure i shall never marry like my sisters
to love my father all

shakespeare
king lear

0 Spam
14 kihnu jens  
>Marī
Man šķiet, ka tas "ja nu tomēr" ir diezgan likumsakarīgs un kaut kā pat neizbēgams, jo katrs jau grib laimi. Tas, ka tā nav iegūta bērnības ģimenē vai vēlāk kur citur, nenozīmē, ka cilvēks spētu likties mierā, sak, nu, kad nav kazai piena, tad nav. Vai nu tāpēc, ka nevar dabūt, nemeklēs un negribēsies? Var jau gan saprast, ka cilvēkiem nav, nevis viņi slikti, bet tik un tā turpināt meklēt to olimpiādes līmeņa risinātāju un tā ar laiku tikt arī pie saprašanas, ka cilvēkiem nav vispār. Te es nedomāju vilšanos dzīvē, bet vairāk kā Ziedonis (laikam) rakstīja -"nav paša saucēja, ir tikai balss". Tā balss liek meklēt un urda, bet laime vienmēr priekšā kā horizonts, kamēr to jautājumu risina ar lokāliem emocionāliem līdzekļiem. Tā nu ir iekārtots, ka cilvēka dvēseles ilgas ir bezgalīgas, un vienīgais avots to remdēšanai ir Dievs. Visgrūtāk ir vidusposmā, kad viens uz otra uzslāņojas, un bērnības traumas iet uz īso ar esamības dabiskajiem parametriem.

0 Spam
13 Dace  
Bērni ir vajadzīgi arī vecākiem, turklāt reizēm ļoti. Tas ir viens veids, kā ārstēties. Esmu redzējusi, kā darbojas humānās palīdzības organizācijas, un tur nācās saskarties ar vairākām mammām no bērnu namiem, ar tādām, kas bija bērnībā sistas, mērdētas badā utt., īsi sakot, tas stāsts, kas visbiežāk nekur nav redzams, nedz uz ielas, nedz veikalos, pat ne pie psihiatra, jo bērnus viņām atņem, un tad viņas nokļūst speciālos pansionātos vai visu mūžu slimnīcā, jo bērns bija viss, kas uzturēja pie saprašanas.

Viņām bija diezgan daudz bērnu, parasti tik daudz, ka viņas sen vairs netika galā, un tāpēc bija nonākušas tādu cilvēku redzeslokā, kas nodarbojās ar palīdzības sniegšanu.

Un man patiesībā ir ļoti lielas dusmas par to, cik tuvredzīgi tērē valsts budžeta daļu, kas atvēlēta šādiem cilvēkiem: šīm sievietēm atņem bērnus un tādējādi sakropļo daudzu dzīves ar vēl absurdo piebildi, ka tas esot bērnu interesēs, kaut mazliet palīdzot varēja būt daudz labvēlīgāks iznākums, bet tas ir mazliet cits stāsts, lai gan varbūt nav.

Es toreiz nekā daudz nesapratu, varbūt pat gandrīz nekā, bet tas bija diezgan savdabīgi, kā viņas šos bērnus vilka sevī iekšā, fiziski ļoti cieši turēja klāt un pat mēģināja to izdarīt ar visiem vienlaicīgi; tā, kā citas sievietes parasti nedara.

Un kaut arī stingri pēc definīcijas tiešām nevienam nevar iedot to, kā pašam nav, tad aritmētiski droši tas varbūt ir precīzi, bet saistībā ar emocionālām lietām, manuprāt, tas ir diezgan nenosakāms lielums un stiepjams jēdziens, jo tur nekā daudz nevar izmērīt, lai gan psihologiem tagad ir visādas mērīšanas metodes.

Piemēram, var paskatīties tikai uz vienu nelielu aspektu – varbūt bērns nevar paņemt to, ko vecāki var iedot, jo ir pārāk nenobriedis, bet paši bez bērna iesaistīšanās viņi to nespēj/nemāk/baidās pasniegt. Viena psihoterapeite kaut kur bija rakstījusi, ka pirmais sāk runāt tas, kas ātrāk izveseļojas. Nu un var taču būt tā, ka vecāki no tā bērna neizmērojami baidās, bet kam to var/varēja teikt?

Kaut vai, piemēram, padomju laikos kas tik sievietēm nebija jāiztur, ja viņas baidījās no sava bērna vai jutās pilnīgi bezspēcīgas viņu aizstāvēt, bet toreiz taču par to nekā nerakstīja, nebija nekādu psihologu stūrīšu tajā vienīgajā sieviešu žurnālā, kas iznāca. To pat sev droši vien bija bail atzīt, jo tas būtu šausmīgs kauns – ko gan cilvēki domātu, ja uzzinātu. Ja runa par emocionālu nespēju, tad taču tagad arī par to ir visai maza izpratne, lai gan pārlieka iecietība arī ne vienmēr ir veselīga un visās vietās un situācijās iespējama.

Un es jau nemaz nezinu, vai būtu daudz mammu, kas tagad savas bailes varētu atzīt saviem pieaugušajiem bērniem, bet, ja varētu, tad tas daudz dotu gan mammai, gan bērnam, un vai tad var pateikt, ka tur nekas nevienam vairs nav vajadzīgs, jo visi ir izauguši? Kad ir tas brīdis, kad visi ir pilnībā izauguši?

Vecāki jau arī pa laikam grib kaut ko no bērna uzzināt, jo tie no viņiem, kam ir bijis pietiekami daudz jautājumu par sevi, diezgan labi jūt, kā viņiem trūka, kādas atbildes viņi nedabūja (lai gan varbūt izliekas, ka tā nav) un ka bērns uz tiem turpina šo atbildi meklēt. Un viņi grib zināt, ko viņš ir atradis.

Tas ir tāds open source došanas un ņemšanas process, kur katrs dod un ņem tik, cik tobrīd var, bet tam nav ierobežojuma nākotnē. Un kaut vai tā sākumā būtu tikai uzzināšana intelektuālā līmenī, uzzinot iegūto var kādu sev vajadzīgo laiku to panēsāt sevī un domāt un just, bet pēc tam saprast. Saprast to otru cilvēku.

Un tieši šī saprašana, manuprāt, ir tā, kas piezemē – un tur nav vajadzīgas kādas definīcjas vai norādes, ko darīt tālāk, tad ir citi spēki, kas vada, tie, ko var saukt par augstākiem. Bet ap šo tēmu visu laiku ir diezgan karsts, jāuzmanās nesasvilt.

0 Spam
12 Zane  
Marī, man arī tā liekas. Varbūt pat grib iedot, bet kaut kas attur, un kad par to runā, tad novēršas vai kļūst emocionāli par daudz.

0 Spam
11 Marī  
"Bendes meitiņā" Rudzītis ļoti uzsvēra, ka nevar otram cilvēkam iedot to, kā tev pašam nav. Bet lielā daļā bloga ierakstu, īpaši pēdējā laikā - ir šis "ja nu tomēr", kurš ļoti mulsina.

Man šķiet, ka izpratne par to, ka vecākiem visbiežāk patiesi nebija/nav tā, ko viņi neiedeva, atbrīvo no liekas nedrošības, bailēm, sevis apšaubīšanas gan attiecībās ar vecākiem, gan bērniem.
(Katram taču skaidrs, ka, piem., skolotājs var brēkt uz mazo matemātikā atpalikušo skolnieciņu, lai viņš biedzot atrisina olimpiādes līmeņa uzdevumu, cik vien vēlas, bet rezultāts no tā nemainīsies. Toties tad, ka runa ir par kāda emocionālo nespēju, aši nospriežam, ka viņš vienk. kā trollis sēž uz savas dārgumu lādes un nedod mums tāpēc, ka negrib dot. )

0 Spam
10 kihnu jens  
Varbūt kādam šis avots palīdz atrast atbildes:

http://www.youtube.com/user/Raduga2005LV

0 Spam
9 Zane  
Daces komentārā es aizdomājos par to pazemību. Mani šī tēma pēdējā laikā nodarbina. Un tieši attiecībā pret vecākiem.
Vispirms man ir tāda doma, ka cilvēks pats izvēlas vecākus, tāpat kā savā dzīvē izvēlas savus skolotājus, draugus, biedrus utt. Līdz ar to pazemība jau sākas ar to, ka viņi mani uzņēma pie sevis. Iespējams, esot apjukumā, vai neziņā paši par sevi. Ja es sāku apzināties to, cik daudzas lietas ir ietekmējušas manu augšanu, tad es sāku saprast cik daudzas lietas ir ietekmējušas arī viņus. Un sāku saprast, ka īstenībā vecāki jau ir Vajadzīgi bērnam, vēlāk vecāki ir kaut kas mazliet cits, bet viņi nav kaut kā sevišķi nepieciešami lai izdzīvotu. Arī attieksme pret sevi atrodas manī pašā, tā nav noslēpta ne mana tēva smaidā, vai mātes rūpēs. Tā ir noslēpta manī. Iespējams ka to var atrast caur pazemību, varbūt caur piedošanas lūgšanu vecākiem. Varbūt sākumā vecākiem, un tad arī kaut kam augstākam. Lūgt piedošanu par to, ka vajadzēja tik daudz, par neiecietību, par nežēlību, par to, ka arī manis nekad nebija, jo bija tikai es un man, par to, ka visu ko man iemācīja es pierakstīju sev, bet visu par ko cietu pierakstīju viņiem, par to ka gaidīju nevis lūdzu, par to, ka tik daudzus gadus nevis runāju, bet rūcu.
Kādu laiku atpakaļ man viens cilvēks pateica tādus vārdus kā - varbūt pietiks vienreiz ņemt, varbūt, ka var pamēģināt sākt dot. Tas mani reāli tā paņēma, it kā paņemtu un norautu jumtu. Bet es taču visu laiku domāju, ka Man pienākas, ka Mani ir apdalījuši, ka Man neiedeva visu ko es tur brēcu un bļāvu.
Vai būtu jāgaida svētība no kāda? Es domāju, ka nē, ka būtu jālūdz svētība. A varbūt, ka piedošana un svētība ir viens un tas pats...

0 Spam
8 Dace  
Tagad apmēram saprotu, kāpēc Kristīgajā Baznīcā dažās tradīcijās ir tāda lieta kā lāsta noņemšana. Neesmu katoliete, tāpēc īsti nezinu, kad tas radies, bet latviešu valodā ir grāmatiņa par dzimtas sakņu dziedināšanu: "Dzimtas sakņu dziedināšanas ceļš", autors Dr. Kenets Makols, pirms kāda laika KB grāmatu galdos varēja nopirkt, protams, metodes kādam var šķist dīvainas, bet tas vismaz rāda, ka par to ir domāts arī citos apcirkņos vai ka vēl kādam tas ir šķitis svarīgi.

Nu un ja par tēviem un meitām un it sevišķi par situāciju, kad mātes agri nav un tēvs paliek divatā ar meitu, beidzot aplaimots, protams, nedodams nekādu svētību kam turpmākam, bet drīzāk tad gandrīz vai lāstu, un par tēviem ar "dīvainiem emocionāliem traucējumiem", tad laikam ir tā, ka šis būs tas gadījums, kad katram cilvēkam tieši savi jautājumi šķiet paši svarīgākie, tāpēc arī man paliek jautājums: kā tad nu bez tēva svētības, vai bez tās vispār var izdzīvot.

Un gandrīz gribas turpināt Ilzes jautājumu par tikšanu galā ar šo sajūtu, kad tēvam nekas nav gana labs, kad bērnībā tā ir gribējies no viņa redzēt kādu atzinīgu smaidu, bet to ar mokām varēja izspiest tikai vienā sejas pusē, darot bērnam neatbilstošu fiziski smagu darbu vai ko tamlīdzīgu. Un kā tagad, to visu saprotot, nenogalināt sevi vai tēvu un iziet sausām kājām... un kāpēc ir iznācis tā, ka mātes tik agri nav?

Tur ir tik daudz augstsprieguma, ka situācijai manā izpratnē var tuvoties, tikai atsevišķus posmus atslēdzot un labojot visu pa gabaliņam. Var būt, ka notiek aiziešana no šīs līnijas pilnībā prom, pat uz daudziem gadiem, laikam ar iedomātu cerību, ka viss tad beigsies pats no sevis, bet tā diemžēl nav. Ne velti lāsts ir lāsts, un cilvēki no šī vārds gandrīz vienmēr noskurinās, es gan nedomāju burtiskā nozīmē, bet spēks tur ir liels.

Un psihologi un psihoterapeiti parasti saka, ka lietas vajag izrunāt utt., bet ja nu tēvs ir gana gados vai viņa vairs nav, tad droši vien var palīdzēt kādas simboliskas darbības.

Bet turpat jau ir palikusi vēlēšanās un klusa cerība tomēr to smaidu redzēt, tā kaut kā nepazūd, un ar konfrontāciju tas nebūs panākams, bet nekā nesakot un visu pieņemot, kā tēvs gribētu, lai meita domā un dara, arī nekādu svētību saņemt nevarēs.

Tad vēl paliek tāda tēma kā pazemība, kas arī ir no Kristīgās Baznīcas, bet tur bieži pārprasta un lietota bezjēdzīgi. Iespējams, ka tā arī ir zināma atslēga.

1-10 11-17
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika