viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Augusts » 26 » Tiamata un Ļeņina māte
Tiamata un Ļeņina māte
10:38 PM
 
Ja iedomājamies trīsstūri ar vīrieti, sievieti un Gaju, tad izšķiroši ir tas, kuras divas no virsotnēm ir kopā, vienai uz otru skatoties un ilgojoties. Ja sieviete skatās uz Gaju un pat sevi identificē („mēs – Gajas”, saka Elita) ar to, tad viņa ir pagriezusi muguru vīrietim un tas izslēdz satikšanās iespēju, tādēļ ir bezjēdzīgi pat ierunāties „par mehāniku, kā saglabāt laulību kritiskos brīžos” (Pepija Garzeķe). Ja nav motivācijas kaut ko darīt, tad jautājums, kā to izdarīt, parasti tiek uzdots ar mērķi aizdiskutēties pie tā, ka vispār jau nevar un tādēļ arī nav sevi jāmotivē. Protams, šis fenomens – būt fiksētai uz Gaju – ir bezgala interesants un man vēl joprojām noslēpumains. Tomēr tas, ka ir gana sieviešu, kam tas nepavisam nav aktuāls – viņas varētu brīnīties, kā var nemīlēt savu vīru un kā var uz viņu nelūkoties un neilgoties, turklāt ne jau tikai jaunībā – nozīmē, ka Gajas absolūtā valdīšana nav obligāta un ka tas tomēr ir tāds noiets un noejams etaps cilvēku attīstības ceļā. Arī mana interese par Gaju uzplaukst tikai tad, ja varu uz to lūkoties ārpus tās varas loka. Kā tas nāk, ka Gladiola ir „apprecējusies ar vīrieti, kas tai riebās jau no paša sākuma”? Kādēļ tad bija jāprecas – tas ir ļoti interesanti nevis kā pārmetums, bet kā jautājums. Tur jābūt tādam stāstam, kas ir saistošs daudziem – sievietēm un vīriešiem.
Kas attiecas uz „mehāniku”, diezin vai es patlaban esmu gatavs uzrakstīt universālu teoriju par to, kādēļ un kā sievas pamet vīrus. Man pat šobrīd neliekas, ka tas varētu būt interesanti. Neapšaubāmi interesanti toties būtu sieviešu personiskie stāsti par riebumu, par atsvešināšanos un ilgošanās zušanu – bet kombinācijā ar vīrišķā meklējumiem ne tikai sevī. Ar meklējumiem, kā pieņemt vīrieti tādu, kāds tas ir un ieraudzīt viņā ne tikai riebīgo. Ar ticību, ka tam ir jēga, kaut arī ne uzreiz nojaušama.
Mēs nedrīkstētu aizmirst spontanitātes un radošuma konceptus – katrā cilvēkā izstrādājas atbildes, kā reaģēt jaunā situācijā, ja viņš ir iesildījies uz meklējumiem. Atbildes „no ārpuses”, padomi un pamācības nav vajadzīgas, tās tikai nogalina radošumu. Bet no ārpuses var gaidīt palīdzību, lai iesildītos, atbalstu un iedrošinājumus, citas pieredzes un stāstus. Tie ir ļoti svarīgi, jo katrs individuālais panākums dod ieguldījumu kultūrā – kā sievišķajam satikties ar vīrišķo. Es gribētu teikt – ieguldījumu latviskajā kultūrā, kura tūkstošiem gadu ir pieradusi būt tikai kā terra matris – mātes zeme, tādējādi radot daudz ciešanu, kas par tādām ne sevišķi tiek atzītas. Komentāros tiek pamanīts, ka šīs ir mūžīgās tēmas, bet par tām runājot, ļoti grūti ir iztikt bez viņas augstības Vainas.
Es nevaru par kaut ko vainot sievieti, kuras dzimtaskokā pa sieviešu līniju vīrieši septiņas paaudzes ir bijuši vien tik, lai radītu kārtējo meitu. Viņa šādu likteni nav izvēlējusies, viņa ne par ko nav vainīga. Bet viņa ir atbildīga, respektīvi, viņa nevar nemaksāt par šādas situācijas nospiedumiem psihē ar savām ciešanām, ja nonāk tuvākā saskarsmē ar kādu vīrieti un vīrišķo vispār (un kā gan viņa var nenonākt?). Ja viņa šo atbildību uzņemas, tad tās radošā daļa spēj meklēt, bet ja neuzņemas, tad atbildība ciešanu veidā to vajā kā tāda harpija. Bet varbūt tā nav harpija, bet tā pati Vaina – tā nedod neko pozitīvu, tikai nogalina pašvērtību, drosmi un cerības. Bet, atbrīvojoties no Vainas, nevajadzētu atbrīvoties no apzinātas atbildības par risinājumiem, jo tas būtu drošs veids, kā atkal pie Vainas nonākt.
Vai nonākt pie sarūgtinātas agresivitātes, kā Pepija Garzeķe (manuprāt). Agresivitāte, manuprāt, izpaužas konstatējumā, ka „pats blogs kļūst par noteku nevaldāmās sievišķības grēku plūdiem”. Vai nonākt drāmas trīsstūrī, kā Elita, kas atzīmē, ka „atbildība tiek deleģēta sievietei, bet vīrietis drīkst būtu upuris...”
Es šajā blogā dalos savās pārdomās par jautājumiem, kas rodas manā darbā - sarunājoties ar cilvēkiem, kuri pie manis griežas. Konfidencialitātes dēļ es par tiem nevaru runāt konkrēti, minot detaļas. Man ir jāatrod vispārīgs veids kā to darīt un šajā ziņā es daru to pašu, ko cilvēki ir darījuši jau tūkstošiem gadu. Pagājušonedēļ teoloģijas doktorants Alnis Morics man atsūtīja savas uzstāšanās tekstu LU konferencē - http://www.sinhro.lv/tiamata/ . Manuprāt, tajā ar manējai paralēlu argumentāciju izpaužas kopēja pamatdoma – par tumsas (Gajas, Tiamatas, senākās arhaiskās sievišķības) un gaismas (apziņas, prāta, vīrišķā) atdalīšanu (nevis viena vai otra nogalināšanu). Apbrīnojami tomēr, ka joprojām tik daudz ir cilvēku, kas Genesis grāmatā mēģina atrast objektīvās vēstures vēstījumus, nevis simbolos ietērpto stāstu par apziņas dzimšanu no tumšās zemapziņas...
Manuprāt, gan Bībeles, gan jebkuras politeiskas sistēmas kosmogonija nevar apiet jautājumu par galvenā, bet vienmēr jaunākā vīrišķā dieva mūžīgo pretstāvi ar vecāko sievišķo principu - to, ko es saucu par Dievieti, vai Gaju, un kuru Alnis ir atradis par iespējamu nosaukt par Tiamatu. Eleganti, ka autoram, seno valodu pratējam, tas izdevies, ne tikai salīdzinot Genesis ar babiloniešu mītiem, bet arī parādot, ka vārdi „tumsa” vai „dziļumi” ir saistāmi ar dievietes Tiamatas vārdu. Tā mēs nevaram nenonākt pie tā, kas iepriekšējā bloga komentāros tiek prasīts – tēma ne tikai ir, bet arī tiek parādīta kā mūžīga. Neiestrēgstot Vainas sajūtas izraisītos abu dzimumu savstarpējos uzbrukumos – a tu tāda, a tu šitāds!
Vēl man pagājušā nedēļā bija ļoti interesants piedzīvojums Kalnciemielā, psihodramatiski izstrādājot Ļeņina ģimenes stāstu. Interesanti arī no tās diskusijas viedokļa, ar kuru šis blogs sākas. Pārsteidzoši, ka Ļeņina mātes lomai tika izvēlēts vīrietis, „kas arī izskatījās pēc vīrieša”, bet tēva lomai – jauna, skaista sieviete. Ar māti šajā ģimenē ienāk Rietumu vērtības, jūdaiskais, vāciskais, zviedriskais, luterāniskais – tas izskatījās ļoti agresīvi. Un krieviski pareizticīgais elements, kurā, ļoti iespējams, iekausēti arī musulmaniski un budistiski būvelementi , bija izjūtams kā maigais un naivi sievišķais Mātes Krievzemes pirmpamats. Lai arī beigās izskanēja jautājums – kas galu galā noteica to, ka šajā ģimenē piedzima Ļeņins?, visa pasākuma gaitā bija jūtams, ka atbildes uz to lidinās gaisā. Liela nozīme, kā jau to nojautu agrāk, ir bijusi vecākās māsiņas Olgas nāvei, bet ne absolūti galvenā. Mātes agresīvā dominēšana, kas kombinējās ar nejūtīgumu pret bērniem un viņu vajadzībām un kas tikai pa daļai tāda bija dēļ bērnu zaudējumiem, izskatījās kā ļoti iespaidīga. Manuprāt, tur ir bijis daudz naida pret krievisko un pret savu vīru. Turklāt tieši no mātes puses Uļjanovu ģimenē ienākuši neatrisināti tēva – dēla un brāļu konflikti. Tātad – patriarhāts, bet stipri ieplaisājis. Pārsteidzoši skaidra parādījās saikne starp vecākā dēla Aleksandra, kurš bijis ļoti piesaistīts tēvam, plānoto uzbrukumu caram, kā rezultātā viņš tika sodīts ar nāvi un tēva nāvi gadu pirms tam. Tātad Uļjanovu ģimenē izspēlējas tie konflikti, kas radušies Blankiem. Uļjanovi vīrišķīgi ir piedāvājuši savu ģimeni un visu Krieviju kā skatuvi, lai uz tās varētu tikt izspēlēta Marijas Aleksandrovnas Blankas jautājumi un drāmas. Vēl viens stāsts par to, ko tik nedara vīri un dēli, lai izskaidrotu un glābtu savas sievas un mātes. Rakstiski, protams, nav iespējams pilnvērtīgi atspoguļot to, kas notiek psihodramatiskā darbībā vai pētījumā, kā to varētu nosaukt šajā gadījumā. Bet es cenšos kaut nedaudz ievadīt lasītāju šajā notikumā ar vienu konkrētu mērķi.
Ir ļoti viegli neredzēt patiesību par to, kas notiek ģimenē, „no ārpuses”. Arī man, kas tik daudz ir lasījis, domājis un rakstījis par Ļeņinu, bija daudz pārsteigumu, iekāpjot „Uļjanovu mokasīnos”. Tā mums būtu jāattiecas arī pret tiem stāstiem, kas ieskanas komentāros. Un lai arī tehniski ir ļoti grūti tos izjust, vajadzētu tomēr censties.

Skatījumu skaits: 1006 | Pievienoja: marta | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 111 2 »
0 Spam
11 Elita  
Mēs Gajas - tika teikts ar ironiju, bet taisnība vien ir, jo katrā sievietē ir daļa šīs divietes.

0 Spam
10 AndaBR  
Lasot Viestura bloga ierakstu Pie tēva radās un aizvien nostiprinās pārliecība, ka... labais, kas tāds izskatās virspusēji, var tāds nemaz nebūt, tāpat kā sliktais. Dzīves pieredze un tas, ko apkārt redzu sāk nostiprināt pārliecību, ka šķietami neapstrīdamais, tik labais un pareizais ''nākt no pilnas ģimenes, kur bijusi gan tēvs, gan māte un tie saticīgi mīlestībā audzinājuši savus bērnus'' ir... nevis labais, bet sliktais variants. Nevis attīstošais, bet gremdējošais. Pilno ģimeņu bērni izaug emocionālā ziņā labi paēduši, pašapzinīgi un priecīgi. Bet dziļākā līmenī - eksistenciāli zaudē to skumju, nedrošības, ilgu pēc neiespējamā komplektu, kas urda viņus savai cilvēciskajai eksistencei meklēt dziļākus pamatus. Viņi dzīvo tā viegli un priecīgi, jo viņiem nekad nav bijis jāuzņemas vairāk kā spēj, jācīnās par sevi. Aiz muguras vienmēr bijusi stiprā pils, viņu vecāki (ģimene). Tā nu iznāk, ka nepilnās ģimenēs uzaugušie, vai kaut kādā ziņā defektīvās vecāku attiecībās uzaugušie no Dieva vinnē... dziļumu. Jundu ieteikties tais slāņos sevī, kur nav nekādas vajadzības un intereses teikties priecīgi, bezbēdīgi, droši dzīvojošiem cilvēkiem.

0 Spam
9 Pepija Garzeķe  
Grūtības, manuprāt, nav tik daudz tēmas sarežģītībā, kā visvairāk tieši emocionālajās nokrāsās, kas pavada šo izpētes procesu, jo tā neglābjami vienmēr ir arī pašizpēte. Nekad nezini, ar kuru vārdu kuram kur trāpīsi un kurš vārds trāpīs tev. Tik viegli nodarīt pārestības, aizskart, vai atmest ar roku un palikt komforta zonā, pūšot uz savu pušumu.Taču reizē tieši sižeta samezglojumi un dzīves grūtības ir tās, kas padara stāstu stāstīšanas un dzirdēšanas vērtu.

Man šķiet, ka izziņu emocionālajā ziņā atslogot varētu sapratne par vīrišķā un sievišķā universālo dabu, ne tikai piesaisti konkrēta dzimuma konkrētiem cilvēkiem. Dabas norises taču mēs uztveram diezgan mierīgi. Un arī Gajas gadījumā ir darīšana tieši ar tādu dabas parādību - vai mēs to saucam par tumsu, par matēriju, par instinktiem vai par zemapziņu - runa ir par dabas izpausmi. Tieši tā, kā Jūs, Viestur, to daudzviet uzsverat - to nav iespējams ne izslēgt, ne uzvarēt, tikai ņemt vērā, zināt, pazīt un atbilstoši dzīvot, lai attiecības neaizietu bojā. Sievišķais ir Daba. Un tā ir mūžam mainīga un plūstoša. Diez vai to, ka līst, kāds uztvers kā apkarojamu recidīvu - "ak, kādēļ jau atkal šī lietainā diena? tā arī zināju!!! visiem taču būtu jaukāk, ja būtu tikai saulainās! nu cik var!!?? ir taču jau tik daudz rakstīts par vēlamajām prioritātēm un nekādas izpratnes, laiks kā grozīgs, tā grozīgs..." Lai līst!, tomēr ir svarīgi kā nenonākt līdz plūdiem. Tādēļ nevaru atmest vēlēšanos pēc sapratnes par savstarpējo mehāniku. Es kaut kā ticu, ka piemērots apģērbs ir no svara, lai katrus laika apstākļus darītu baudāmus. Vai tā būtu piekāpība Gajai? Diez vai, jo vēl vairāk kā Laika apstākļi tieši Vērotājs būtu ieguvējs. Tādēļ arī neko no manis teiktā nevajadzētu uztvert kā pārmetumus vīriešiem vai vīrietim, kas ir šī bloga autors. Starp izvēli - iestādīt liepu kā zibensnovedēju vai ievest zibeni savā viesistabā kā Nikolas Tesla, gribētos zināšanas, kas pieļautu otro, un saprātu, kas spētu izvēlēties pirmo no iespējām.

Par to, ka izraudzītais ceļš ir īstais, manuprāt, vispārliecinošāk runātu vīriešu kārtas adeptu skaita pieaugums blogā. Tas liecinātu, ka teorija ir funkcionāla. Lai spēlētu, ir jāzina visi noteikumi un gājieni, citādi katram sanāk sava spēle, lai arī domājam, ka spēlējam vienu. Un tad ir ļoti viegli nonākt emociju varā un neizprotamās norises uztvert tā, ka - "man riebjas, ka dāma lec pāri visam galdiņam", pie vēlmes to aizliegt un bloķēt ar pretdarbību. Bet varbūt šis gājiens ir pavisam vietā, ja aplūkojam to visas spēles kontekstā. Šis piemērs tā kā prasa no vīriešiem izpratni par sievišķo veidu, un tādēļ var izklausīties netaisnīgs. Taču procesuālais un notiekošais elements ir sievišķais, vērojošais un apzinošais - vīrišķais. Mēs jau zinām, kas sanāk ja procesu atstāj pašam savā uzraudzībā - tas kāpj pāri katlam. Man šķiet, ka Avenes stāsts arī ir tieši par to. Tādēļ diez vai vajadzētu apziņas dzimšanu meklēt tumšās zemapziņas šūpulī. Vai gan ir nācies piedzīvot, ka briksnājs pats no sevis taptu par koptu dārzu? Vispirms nāk plāns, īstenojums, tad procesa uzraudzīšana, rezultāta izvērtēšana, korekcijas - visas vīrišķās kvalitātes. Sievišķais ir vien darbalauks, viela, kas pārvaldāma, kas atsaucas, formējas, atbild un mainās. Jūs varat iekopt dārzu franču vai japāņu stilā, aizlaist mežā vai pārpurvot. Dzīve spēj mainīties tikai caur apzināšanos, taču nebūt ne obligāti katra dzīve noved pie apzināšanās. Ja tā būtu, Jūsu profesijas, Viestur, nemaz nebūtu, atliktu tikai dzīvot nost un netraucēt zemapziņai pašai sevi izzināt. Saprotu, ka paskaidrot neko neizdosies, tas nav iespējams tieši to pašu tikko minēto iemeslu dēļ. Vienīgais, ko lietas labā varu darīt, šeit lēni, lojāli un vislabāk nemanāmi atrasties. Lai kā vārdos vīrietis ilgotos pēc sievietes vīrišķās daļas, praksē viņš to nekad nepiedos.

0 Spam
8 avene  
Es aizgāju no sava vīra, un tam bija tikai viens iemesls - mums gandrīz nebija seksuālu attiecību. Un tad, kad bija, tad vienmēr dēļ manas iniciatīvas. Vienā brīdī es noguru, man radās sajūta, ka mokos pati un moku arī otru, gaidīdama no viņa to, ko viņš nevar dot.

Mēs daudz runājām par šo, es sapratu, ka tolaik, kad precējāmies, es vēl biju meitene un vīrietī meklēju tēvu. Tāpēc ilgus gadus man šī aseksualitāte likās ok. Bet tā mazā meitene sāka pieaugt...

Saprotot to visu, mēs tomēr mēģinājām kaut ko darīt, iepazīt viens otru no jauna, saskatīt viens otrā sievoieti un vīrieti. Bet... Neizdevās.

Es joprojām viņu mīlu un cienu - kā draugu, kā biedru, viņš ir viens no manas dzīves svarīgākajiem cilvēkiem, viņš ir lielisks tēvs mūsu bērniem, sirsnīgs, godīgs un uzticams, un man ir žēl, tik ļoti žēl, ka mēs tā arī nesatikāmies kā vīrietis un sieviete:(

Nerodot risinājumu mums kļuva arvien grūtāk sarunāties un saprasties, visu laiku nemitīga spriedze, un reiz viņš man teica: tu stāvi pie ābeles un gaidi ķiršus, bet nekādu ķiršu nebūs. Tajā brīdī es sapratu, ka lietas ir beidzot jāpieņem tādas, kādas tās ir, un par savu dzīvi esmu atbildīga tikai es pati. Pagāja vēl kāds laiks, es domāju, domāju, domāju... un beigās aizgāju.

Mēs dzīvojam tuvu viens otram, it kā šķīrušies, bet tā ir šķietamība, jo mums ir bērni. Šobrīd vairs nav nekāda rūgtuma vienam pret otru, gandrīz katru dienu dažas stundas esam visi kopā, tādējādi pildot abpusējo vienošanos darīt maksimāli iespējamo, lai bērniem būtu abi vecāki.

Reizēm man šķiet - varbūt man vajadzēja palikt, pirmkārt, dēļ bērniem. Man nav pārliecības par ne no vienu no ceļiem. Taču viens gan ir skaidrs: šķiršanās gadījumā neviens nav ieguvējs....

0 Spam
7 Zane  
Reiz dzīvoja karalis un viņam bija sieva un seši bērni. Piecas meitas un viens dēls. Protams kā visās pasakā viņs bērnus ļoti mīlēja un jo sevišķi savu vienu no vidęjām meitenēm, jo tā viņu dikti spēja iepriecināt ar savām asprātībām un izdomu. Pēc vairarākiem laimīgi nodzīvotiem gadiem kaimiņu karaliste sāka karu un karalis no tā neatgriezās, jo tapa nogalināts. Un karalistē sākās pavisam citi laiki. Taču karaļa mīļākā meita saprata, ka tik grūtos laikos tikai viņa ir spējīga rūpēties par savu māti karalieni un māsām un brāli, jo tēvs karalis viņu tam jau bija izvēlējies. Māte karaliene to pieņēma ar prieku, kaut saprata, ka mazai meitenei tā būs ļoti grūa cīņa.
Tad kad pienāca laiks meitas izprecināt māte nesatraucās par rūpīgo meitu, jo viņa bija ļoti prātīga meitene, kad runa gāja par lēmumu pieņemšanu. Tā viņa lēnām izprecināja meitas ļoti labi. Tikmēr, par ģimeni gādājušā meitene visbeidzot iemīlēja kādu princi. Puisis deva meitenei cerību, ka viņi noteikti aprecēsies, bet savu solījumu neturēja. Meite ļoti noskuma, bet viņai nebija labā tēva karaļa kas viņas vietā sadusmotos un pārestību izlabotu. Tāpēc viņa sadusmojās pati. Jo viņa ilgi nevarēja būt vāja. Un kādu dienu paskatījusies pa logu, ieraudzīja pils dārzā pastaigājamies jaunu kareivi un nolēma ka viņa kļūs tā sieva. jau nākamajā dienā viņi svinēja kāzas. Meitene bija ļoti nelaimīga, bet laikam ejot viņa redzēja, ka viņas karavīrs ir krietns cilvēks, kurš izrādās nebija pasataigājies dārzā nejauši, bet jau daudzus gadus meiteni mīlējis.
Šajā vietā labi derētu teksts, ka meitene pieņēma savu vīru, arī to iemīlēja un dzīvoja laimīgi līdz mūža beigām. Tā arī bija, tikai meitene nezināja, ka zem pils atrodas vēl kāda pazemes pils kurā mīt cita karaliene kas nekad neļāva meitenei aizmirst jaunā prinča nodarījumu, neļāva atbrīvot sevi no mīļā tēva zaudējuma, nespēja atdot savas valdīšanas tiesības. Jo melnā karaliene arī bija tā kas izraisīja karu, kurā nogalināja tēvu, vēlāk tā turpināja nogalināt vēl citus vīriešus liekot uz meitenes pleciem arvien lielāku atbildību un rūpes. Meitene cīnījās vél daudzus gadus, līdz pēdējam par katru savas ģimenes vīrieti.
Kā viņai tas beigā izdevās to parādīs jau kāds cits stāsts, kurš tiek rakstīts kopā ar meitenes cīņām. Vai meitene zināja ar ko vaiņa cīnās? Nē, bet viņa zināja par ko viņa cīnās. Varbūt viņai vajadzēja tikai mīlēt savu karavīru un ļaut viņam apmānīt veco karalieni?

0 Spam
6 Pepija Garzeķe  
Patiess paldies, Viestur, ka atsaucāties komentāriem! Tas nudien palīdz likt bildi, lai labāk saprastu blogu un tā kontekstu. Ļoti rūpīgi izlasīju kā Jūsu, tā Alņa Morica rakstus.
Un radās dažas domas, kuras, cerams, neviens te neuztversiet kā atentātu. Jo, kā Zane lieliski pateikusi - diskusija būtu vērtīgāka par uzbrukumiem un aizstāvēšanos.

Diez vai tā var teikt, ka starp divām virsotnēm - vīrieti un sievieti, kas ilgojas un raugās viena uz otru, Gaja būtu trešā. Šie trīs tomēr nav savā starpā samērojami lielumi. Gaja ir viena no sievišķās dabas sastāvdaļām, tādēļ tas nebūt nav neparasti, ja sievietes ik pa laikam identificējas ar šo enerģijas veidu. Vai pareizāk - šis enerģijas veids runā caur sievieti. Ne vēju var atrunāt no tā, ka tas pūš, ne skorpionu no košanas, ne sievieti no sievišķā izpausmēm. Diemžēl ir tā, ka tieši vīrieša izsīkstošie spēki un dusmas ir sava veida iekšējs pasūtījums, kas, bieži pat pret sievietes pašas apzinātu gribu, iedarbina Gajas viļņus. Gaja nekad nesnauž, un tās peilēšanas aparāts darbojas automātiski un vienmēr. Tāpat kā ūdens vienmēr atrod vājo un cauro vietu, kur aizplūst. Ja Jūs redzat sievieti bez Gajas izpausmēm, tad tikai tādēļ, ka tobrīd šis ūdens ir stingrā un veselā traukā. Jūsu panesīgās klātbūtnes vai cita vīrieša ietekmes dēļ. Tas kļūst vēl saprotamāk, ja atceramies zemapziņas īpašību, ka tā nepazīst plus un mīnus zīmi. Šādā nozīmē piesardzība ir tas pats, kas vēlēšanās. Ja gaisā ir nedrošība, pat suns raujas no rokām, kur nu vēl Pirmmāte, kas darbina visus zemes instinktus. Un tad var notikt tā, ka laba iecere - atvērt sievietēm acis uz instinktu aizkulišu auklām - ja tai pamatā ir izbrīns nevis nesatricināms vīrišķās apziņas spēks, var novest arī pie pretēja rezultāta un tieši provocēt manis jau minēto nevaldāmo sievišķību grēku plūdos. Manuprāt, šai manai atziņai kā tādai, nevis tās aprakstītajam procesam, nav obligāti jābūt sarūgtināti agresīvai. Iespējams?, ka uztvere, kas liek tā domāt, pati par sevi var būt tieši Gajas inspirēta, liekot vīrišķajam baiļoties par savu neatbilstību Dievietes gaidām (nekas personisks!). Bailes tradicionāli tiek pretstatītas mīlestībai. Un bailes Gajai ir kā haizivij asinis ūdenī. Ne jau velti vīrietis ir gatavs dzīvot tikai tad, kad viņš ir gatavs mirt = iniciācijas princips. Sievietei no vīrieša ir vajadzīgs tieši tas pats, kas neiztaisītajai un tukšajai zemei no Dieva - vīrišķās apzinātības koncentrācija un spēja atdalīt zemi no debesīm. Gaismu taču tumsa nevar aprīt, lai cik daudz tās arī nebūtu.

Nu ko lai dara? - sieviete pati nevar sevī pakļaut Gaju, lai arī par tās potenciālo bīstamību zina un gribētu. Tādēļ arī cenšas to apspiest. Jo žēlo vīrieti. Tādēļ jau sievietēm tik grūti ir izrādīt dusmas, un viņas ir gatavas tās ātri nokonvertēt pret jekurām citām jūtām - kaut bēdām, kaut vainu, vai kaunu. Bet cena ir tāda, ka negatīvās jūtas tiek krātas un krātas līdz šķiršanās kraham. Tādēļ onkoloģija, tādēļ bērni, kas mātes klātbūtni nevar izturēt neeksplodējot vai nenoslēdzoties, tādēļ Upuri, Glābēji un Vajātāji. "Saņemties" sievietei ir kaitīgi un apkārtējiem bīstami. Ir vajadzīgs plecs, uz kura paraudāt, kam sūdzēties, uz kuru burkšķēt, paust visu kaunpilno neloģiku un zināt, ka tas nesaļims. Kad negaiss norims, saulīte neizpaliks, jo ne jau tikai uz Gaju vien balstās sievietes daba. Arī pārpilnība, veiksme un zināšanas ir sievišķas izcelsmes. Taču šis komplekts nāk vienā iepakojumā ar Gaju. Ja vīrs netur spriedzi, tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņš var tikt pamests, un loģika būs tāda - mazais, lai būtu pret tevi mīļa vienmēr(tātad varošāka par tevi), man ir vajadzīgs vīrs, ar ko kopā tevi uzaudzināt. (Cits jautājums, ka šādu vīru tādā veidā neatrast un sievietes sāpju kauss kļūs tikai rūgtāks.)

Alnis šeit uzrakstījis zelta vārdus, ka Dievs nedarbojas tajā pašā atskaites sistēmā kā Dieviete. Arī Genesis un tā variāciju izklāstā pretrunu cīņa notiek nevis starp Dievu un Dievieti, bet gan paša Dieva radītās, vērotās un baudītās spēles ietvaros. Nesaprotu, kādēļ Viesturs runā par vīrišķā Dieva salīdzinošo jaunību attiecībā pret Dievieti, kas taču pati ir vīrišķās Apziņas pārvaldījumā. Dievam nudien piemīt absolūtā brīvība, un viņš nav Dievietes pretinieks, jo stāv pāri duālismam. Šīs kvalitātes ir pieejamas arī vīrietim kā Dievišķās ģīmja un līdzības idejas nesējam, ja viņš attīsta sevī spējas, kas viņu dara pašpietiekamu un neatkarīgu no sievietes. Neatkarību var panākt spējot kontrolēt savus jutekļus un attīstot līdzjūtību. Ja vīrietim no sievietes neko nevajag, viņš var saņemt visu, ko vien vēlas. Mērogs ir cits - pasaule vai ģimene - bet principi tie paši. Mikrokosms atspoguļo makrokosmu.

Un Marī komentārs tiešām ir kā pērle. Paldies Viestura blogam par ietvaru!

0 Spam
5 Zane  
Marī pirmais komentãrs ir reāls, vienkàrši nu....kaut kas.. Nu vienvārdsakot, Marī, tev žetons:)))

0 Spam
4 Alnis  
Runājot par to, kā tas ir, ka daļa sieviešu tik labprāt identificējas ar Dievieti, kaut arī tas nemaz nav obligāti. (Protams, ne jau tikai sievietes.) Man liekas, ka bez Viestura minētās Vainas klāt ir arī Vara un Bailes. Dieviete sola, ka identificējoties ar viņu, varam iegūt varu. Savukārt Dieviete draud, ka, ja norobežosimies no viņas (ne tikai, ja pilnībā nostāsimies pret viņu), viņa ar mums izrēķināsies. Ja Dieviete ir vienīgais garīgais spēks, tad esam vai nu visvarenie vai niecības, vai nu topā vai ēnā; pasaule ir melna vai balta — nu tas stāvoklis, kas “besī”. Bet ja ir klāt arī Dievs ar savu ieinteresējošo radošumu un mērķtiecību, varam pamazām iet ārā no šīs sistēmas un arvien vairāk kļūt paši.

Dievs nedarbojas tajā pašā sistēmā, kur Dieviete. Viņa cīņas paņēmieni ir it kā no citas dimensijas, un Dieviete apmulst. Dievam nevajag absolūto varu kā Dievietei, jo viņam ir absolūta brīvība.

Kaut ko no tā, man liekas, var redzēt Džima Harisona filmā Wolf (ar Džeku Nikolsonu galvenajā lomā). Vils Rendols (Džeks Nikolsons) ir kādas izdevniecības galvenais redaktors, taču viņš ir viegli pakļaujams un atceļams pat no amata. Tad vilka kodiena rezultātā viņa daba izmainās, un viņš savu mērķu sasniegšanai sāk izmantot paņēmienus, uz kuriem izdevniecības kliķē neviens nezina, kā reaģēt.

Varbūt šis pats fenomens ir pamatā tām Bībelē aprakstītajām kaujām, ko israēlieši (it īpaši, kad tie ir mazākumā) uzvar Jahves vadībā.

0 Spam
3 Marī  
Bat stāsts par Ļeņinu ir stāsts tieši par manipulāciju - tur noteikti bija viens vai pat vairāki manipulācju mākslas piemēri ģimenē + bērnībā iespējams bija nepieciešama kāda manipulējoša izdzīvošanas stratēģija.

0 Spam
2 Marī  
Kurta Fridrihsona simtgadei veltītajā izstādē bija stūrītis ar viņa mātes fotogrāfiju un viņa rakstīto: "Es izaugu no viņas bērna par viņas cilvēku. Es protu iet viens un neaiziet no viņas".
Man šķiet, ka tas ir brīnišķīgākais, ko cilvēks cilvēkam (gan vecākam, gan bērnam, gan mīļotajam) var pateikt - es izaugu no manas lomas, tu izaugi no tavējās, bet mēs kļuvām viens par otra cilvēkiem. Tad viss kļūst kaut kā vienkārši un tīri, bez tiem manipulāciju vilinājumim, ko šaurās lomas piedāvā.

1-10 11-11
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika