Cilvēkam ir nedabiski uzņemties jaunu atbildību un jaunas grūtības bez ļoti nopietnas motivācijas. Tas nekad to nedara pats, viņš vienmēr ir kaut kā jāpiespiež, vai, sakot maigāk, jāmotivē. Viņam vajag vai nu Dievu, kurš grib, lai viņš darītu tā un ne citādi, vai arī kādas cilvēku grupas veidotas ideoloģijas ietekmi. Tikai paši attīstītākie indivīdi šādas ideoloģijas rada un tikai paši attīstītākie indivīdi spēj paši sevi virzīt.
Cilvēkam ir dabiski būt egoistam. Tādēļ, lai darītu kaut ko altruistisku, viņam vajag egoistisku motivāciju – kas man par to būs? Ja es šodien izdarīšu kaut ko tādu, kas man nedod nekādu labumu rīt - kurš man garantēs, ka labums būs parīt?
Cilvēkam ir grūti izdarīt izvēles. Savu padarīto laist apgrozībā vai uzkrāt. Bet varbūt ieguldīt izglītībā. Varbūt humanitārās studijās, kas nekad nenesīs peļņu šajā paaudzē. Vai izdarīt vēl daudz grūtākas izvēles – ļaut dzimt tam bērnam, kas tikko radies mātes klēpī, jeb tomēr nē... Un vēl – cilvēkam ir grūti justies atraidītam un nebūt uzmanības centrā. Viņam negribas kādam brīvprātīgi pakalpot, nemaz nerunājot par tādu žestu kā kāju mazgāšana saviem mācekļiem Kristus izpildījumā.
Bet – ja cilvēkam šis viss ir grūti, tad kā viņš varētu iedomāties brīvprātīgi radīt bērnu? Viena iespēja ir – ja viņš ir tā sapurgājis savu dzīvi, ka gribas atdzimt bērnā. Arī otra – apzināti piespiest sevi darīt to, kas jādara. Izpildīt pienākumu pret ģimeni, dzimtu un tautu. Un arī pret sevi pašu, jo gudri ļaudis taču sakot, ka bērns vienmēr pārveido savus vecākus. Bet – ir taču arī bail – ka tik viņi kaut ko nesajauc un nepārveido uz nepareizo pusi!
Vēroju modernās tendences – cilvēki ilgi dzīvo kopā un neprecas. Pat pēc piecu vai septiņu gadu kopdzīves neprecas un arī bērnus nepagādā. Viņi paši to uzskata par dzīves plānošanu – bērni nāk tikai tad, kad pabeigta izglītība, labi ievadīta karjera, nopirkts dzīvoklis. Bet ļoti bieži arī nenāk – kaut vai tādēļ, ka pat pēc tik ilga pārbaudes laika šķiet – neesmu saticis īsto. Priekš pagaidu dzīves – ok, bet priekš vienīgās īstās – neder, jāpameklē vēl. Nu un tā cilvēki kļūst jau trīsdesmit piecus un četrdesmit gadus veci, bet joprojām nav ne precējušies, ne apgādājušies ar bērniem.
Tas viss ir iespējams, pateicoties (ne tikai, bet arī) kontracepcijai. Šie ērtie izgudrojumi, pret kuriem tā nostājas katoļu baznīca (man ir bijis jādomā, kādēļ). Un gadiem ritot, es arvien vairāk pievienojos katoļu pozīcijai – kontracepcija ir Dieva funkciju pārņemšana. Ja cilvēks var lemt, dzimt vai nedzimt bērnam, tad viņš iejaucas Dieva kompetencē un tas nevarēs palikt nesodīti. (Protams, ir jau ļoti ērti, tagad, kad pašam bērnu dzemdināšanas jautājums vairs nešķiet aktuāls, pamācīt jauniešus. Bet es taču nepretendēju uz objektīvu pozīciju, tāda nemaz nevar būt!)
Bērna dzimšanā ir arī liels izaicinājums. Vai tu vai nevari? Ne tikai izaicinājums – arī enerģijas lādiņš kā Dieva dāvana. Tomēr situācijas ir visādas. Abi vecāki nespēj būt kopā (tiešām?), bet viņiem jāvienojas, kā audzināt bērnu. Dažreiz notiek cīņas par bērnu (vai par savu „vienīgo” taisnību). Dažreiz vecāki viens otru nogalina – gan pārnestā, gan tiešā nozīmē.
Es visu savu bērnu dzimšanu esmu uztvēris kā brīnumus – tādus, kas aicināti ienest manā dzīvē kaut ko noslēpumainu. Tagad par to domājot, secinu – esmu gaidījis kaut ko dievišķu caur bērnu piedzimšanu. Un arī saņēmis. Bērni ir programmējuši manu dzīvi – tādā nozīmē, ka, ja es īsti nezinu, kurp doties, tad bērnu intereses to ir parādījušas.
Es tomēr redzu arī, ka daudzi cilvēki uz iespējamo bērnu dzimšanu tomēr reaģē savādāk – dažreiz nonāk pat līdz tam, ka bērni tiek uztverti kā dzīves nogalinātāji. Bailes, katastrofu fantāzijas, slimīgs egoisms un ... neticība Dievam. Neticība tam, ka jābūt līdzsvaram starp došanu un ņemšanu un ka ieguldījumi bērnos dod svarīgas atskārsmes visās citās dzīves jomās. Neticība tam, ka dot ir skaisti. Pat tad, ja nepagūsti izmantot došanas augļus – dažreiz vecāki mirst, nepaguvuši bērnus izaudzināt.
Bērnu dzimšana iezīmē robežu starp poligāmiju (poliandriju) un monogāmiju (monoandriju). Mūsu zemapziņa ir poliandriska un poligāma (sekusālas fantāzijas par daudziem vīriešiem un daudzām sievietēm), bet bērna intereses (nepieciešamība atbalstīties uz divām klintīm - vienu tēvu un vienu māti) nosaka, ka vecākiem beidzot ir „jāizbeidz meklēt”, vai – jāsāk kļūt altruistiskiem, tātad pieaugušiem.
Tieši bērns piespiež vecākus izveidot monogāmu ģimeni. Tas spiež izbeigt ticēt bērnišķīgajai fantāzijai, ka ģimene (arī oficiāli nesalaulāta) ir priekš attiecībām starp laulātajiem. Tā spiež saprast, ka līdz ar bērna dzimšanu attiecības ir paņēmušas atvaļinājumu uz gadiem astoņpadsmit, ja ne divdesmit pieciem vai trīsdesmit. Un ne vienmēr tas ir zaudējums – dažreiz attiecību jēga „izsīkst smiltīs” tieši tādēļ, ka tās neizbeidzas uz daudziem gadiem, dzimstot bērniem. Man šķiet, ka jauni cilvēki ļoti bieži vēl nav gatavi attiecībām visos to smalkumos. Pēc medusmēneša tiem ir jāpaciešas, lai pārietu jaunā attiecību smalkuma pakāpē. Pa to laiku jāizaudzina bērni – laiks taču kaut kā jāizmanto!
Vakar, it kā zinādams, ka man šim rakstam ir vajadzīga kāda vispārīga, apkopojoša un skaista atziņa, to man uzdāvināja viens draugs (basketbolists, nevis katolis). „Cilvēkiem jābūt tik gudriem, ka jāprecas jaunībā, kad tie vēl ir muļķi”, viņš teica un mēs labi izsmējāmies, iesildoties pirms spēles. Baigi apmierinātie - par sevi, protams.
Apkopojot visu augstāk pateikto – man šķiet, ka katoļu baznīcai ir liela taisnība, neatzīstot kontracepciju tik negataviem cilvēkiem, kādi nu mēs esam. Daudzi procesi Latvijā, demogrāfisko krīzi ieskaitot, rāda mums mūsu pārlieko egoismu un neticību Dievam, kā arī savai paša spontanitātei. Ja mēs nedodam, ja nedzimst bērni, tad tautā veidojas tāda kā skābekļa bada sajūta. Depresija, korupcija un citas egoisma formas.
Varbūt, ka kontracepcija nav tik slikta, varbūt, ka slikta ir mūsu apziņas nespēja ar to atbildīgi apieties. Viss var būt. Tomēr atļaujiet man palikt pārliecībā, ka mums ir kur vēl augt un augt. Atļaujiet man domāt, ka mēs vēl ilgi nesapratīsim to gudrību, kuru mums atnes jaunpiedzimis, vai tieši otrādi – nepiedzimis bērns.
P.S. Es lasu komentārus saviem blogiem, tomēr līdz šim neesmu iesaistījies komentēšanas dzīvē, uztverot to kā blogošanai paralēlu eksistenci, kurai ir tiesības attīstīties bez manas iejaukšanās.
Komentāru telpa, protams, ir vieta kur satikties - visiem un visādiem cilvēkiem, gudriem un dumjiem – bez izņēmuma. Tādiem, kas ir iedziļinājušies manās teorijās un tādiem, kas pāršļūkuši tām pāri pa virsu, mēģinot mani iesaistīt diskusijās, kas sen jau beigušās. Tomēr – varbūt komentētājiem gribas tikt manis kaut kā atzītiem vai uzrunātiem – ir taču redzama konkurence starp tiem. Ir arī redzams, ka dažus attiecības komentāros aizdzen no diskusiju telpas prom. Bet citi iekaro lielu un, iespējams, nepelnītu vietu.
Tomēr es neiejaukšos – lai notiek kas notikdams. Lai gudrība ieņem tik lielu vietu, cik tā spēj izcīnīt. Un lai muļķība parāda savu dabisko, seno spēku. Vienīgais, ko gribētos lūgt – neklusējiet gan! Tad, ja izjūtiet vajadzību ko teikt.
Skatījumu skaits: 1349 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 4.0/4 |
Acīmredzot ir kāds iemesls, kas dakterim licis publiski kustināt šito tēmu. Vai tad bērnu radīšana nav tikai ņemšana? vai tās iemesls nav tikai bērna vecākos? vai tad kādam ir bijusi iespēja vēlēties piedzimt vai nepiedzimt? "Apgādāšanās ar bērniem'', ''vēlos bērnu'', ''nevēlos''- tā ir attieksme kā pret lietām, ko iegādāties kādai savai vajadzībai. Vai bērna dzemdināšana nav bērna izmantošana savu personīgo jautājumu nokārtošanai (piemēram: ''...esmu gaidījis kaut ko dievišķu caur bērnu piedzimšanu. Un arī saņēmis. Bērni ir programmējuši manu dzīvi – tādā nozīmē, ka, ja es īsti nezinu, kurp doties, tad bērnu intereses to ir parādījušas.'')? Apriori pieņēmums, ka bērnam ir jāpiedzimst, un šī pieņēmuma stiprināšana ar tekstu par pienākumu pret sabiedrību un Dievu, un ar stāstu, ka bērna nedzemdināšanas iemesls var būt tikai viņa vecāku egoisms vai kūtrums, man atgādina epizodi no filmas ''Vai viegli būt jaunam?''. Tur daktere(?) līdzīgi mēģināja ieborēt jaunietei, kura gribēja mirt, ka ir jādzīvo. Visai interesanta jautājuma nostādne no daktera puses. Vai tā bija provokācija?
Man drīz būs 40 gadi un man šī bērnu tēma ir ļoti aktuāla, jo man nav bērnu un arī nevēlos tos. Tad jautājums ko gribu pateikt? Gribu pateikt to, ka ticu Dievam, un daudzu gadu pārdomu rezultātā, esmu secinājusi, ka katram cilvēkam ir Savs ceļš ejams. Citam ar bērniem, citam bez. Neviens no maniem vīriem nav vēlējies bērnus, un cilvēks, ko mīlu un dzīvoju kopā šobrīd arī nevēlas bērnu. Tomēr bērnam ir vajadzīgs lai viņu ļoti, ļoti vēlas, lai abi vēlas un lai ir tāda sajūta, ka tas ir nepieciešams. Sevis dēļ, nevis tādēļ, ka sabiedrība, vai kāds cits to vēlas. Esmu sapratusi, ka ir jāieklausās sevī, savā sirdī un ja tur nav nekādu signālu, ka tas ir nepieciešams, tas nozīmē, ka nē. Brīžiem domāju, ka mēs, sabiedrība, pārāk uzsveram šo bērnu svarīgumu. Protams, kādam tas ir svarīgi, kādam visa dzīve...bet kādam ir citas svarīgas lietas. Pēdējos gados meģinu nebūt kategoriska, mēģinu saprast katra viedokli, jo katram ir jāpiepilda sava karma.
Motivācija ir nepieciešamība piepildīt tukšumu- to mēs ikviens darām savas dzīves laikā. Agrāk viss gāja savu dabisko gaitu, dzima bērni un radās jaunas rūpes, motivācija, dzīves mērķis un dzīves jēga. Tagad pasaule ir kļuvusi plašāka, kas gan nenozīmē, ka attiecības, mīlestība, novērtējums cilvēkiem būtu kļuvis mazsvarīgs. Tomēr, savā ziņā bērni vairs nav prioritāte. Cilvēki var citādā veidā nonākt pie sevis un citu lietu sapratnes.
šinī sakarā atceros, ka man bija kaut kādi 4-5 gadi, un man bija gumijas stārķis. Vienreiz redzēju, ka viņš staigā pa aizkaru stangu. Ienāca mamma, un es viņai jautāju - kāpēc viņš staigā pa aizkarstangu? Viņa teica - tur nekā nav. Es paskatījos vēlreiz, un skaidri redzēju, ka viņš tur ir. Mamma man vēlreiz teica, ka tur viņa nav. Es paskatījos vēlreiz, un aizkarstanga ir tukša.
Par to gadījumu laimīgi aizmirsu, bet atcerējos pirms vairākiem gadiem, kad sastapos ar budistiem, kas uzskata, ka ir garu pasaule. Ja tā padomā, tad tas nebūtu nekas neticams - dzīvības forma, kas varbūt nav redzama fiziskajā dimensijā, bet - vispār ir. Galu galā, arī viss, ar ko darbojas psihoterapija, tāds arī +/- ir.
Kopš tā laika pieņēmu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir ieaudzināti filtri, kas viņiem traucē redzēt. Jo es to stārķīti redzēju.
Vēl pārdomas par bērniem. Vismaz man bērni vairāk nekā jebkas cits ir likuši iziet no ierastās komforta zonas un mainīt "pastāvošo iekārtu". Man, protams, ir vīzija par to, kādu mantojumu vēlos viņiem nodot, taču tad, kad bērni piedzima, ieraudzīju, ka šī vīzija nav īstenojama, turpinot uzvesties kā iepriekš. Līdz ar to bērni man ir nākuši par svētību, lai gan tas nepavisam nav bijis mērķis, radot bērnus. Vienkārši tāds labs blakusefekts:)
Ja man jāatbild uz jautājumu, kāpēc izvēlējos radīt bērnus, tad, godīgi sakot, nevaru to racionāli izskaidrot. Vispār nevaru izskaidrot:) Taču man ir pārliecība, ka bērni nāk tad, kad ne tikai mūsu, bet pirmkārt Dieva griba notiek, tāpēc paļaujos, ka Dievs arī zina "kāpēc" un šis ir tas retais gadījums, kad savu galvu par "kāpēc" nelauzu:) Vienkārši pieņemu šīs Dieva dāvanas un cenšos lolot, lai bērni plaukst un zeļ - līdzīgi kā dārznieks lolo augus, kopj, laista un dara visu, lai tie var augt un ziedēt.
Bērni nozīmē nomirt vecajam un piedzimt no jauna. Lai gan bērni prasa dot, dot un dot, daudz arī saņemam pretī.
Piemēram, vecākais bērniņš mūs ievedis brīnumainajā fantāzijas pasaulē. Šodien pat, aiz loga redzot jumta labotāju drošinājuma virvi, puika secina, ka bēniņos noteikti ir iemājojušas pūces - pirmā esot sarkana, otrā zaļa, trešā melna un ceturtā zaļa. Bet tā aukla, kas karājas pie loga, neesot nekāda parastā aukla, bet gan pūču mājas zvana aukla. Tomēr raustīt to auklu nevajagot, jo pūces pa dienu čuč.
Savukārt netālā parka koku dobumos dzīvojot vāveres, kurmji un trusīši. Tas nekas, ka mums nav izdevies viņus satikt, - tas tikai tāpēc, ka viņi mazliet kautrējas no cilvēkiem:) Toties tad, kad puika guļ, viņi vairs nekautrējas un apciemo viņu sapņos - cienā ar riekstiem, dzied dziesmiņas, un dobumi pārvēršas tik lieli, ka tur var ielīst pat mamma un tētis:) Dažkārt vakaros puika ilgi negrib iet gulēt, tad nodzēšam istabā gaismu un skatāmies uz mēnestiņu. Un dzimst jauni stāsti. Vai tad tā nav liela dāvana un svētība?
Es ļoti gribētu zināt, vai Viesturs Rudzītis ir redzējis "Čīkstošo klusumu". Aizdomīgi radniecīga tēma. Kaut gan atļaušos domāt - varbūt viņu iedvesmoja "Mana mazā" lūgtie komentāri triju tēvu izteikumiem žurnāla februāra numurā?
Viens, ko gribu teikt - paldies, Viestur. Man likās, Jūs esat cinisks gēnu egoisma teorijas aizstāvis. Kļūdījos, tik vienpusīgs Jūs neesat. Un man ir tāds prieks savos nelielajos gados būt ar Jums vienisprātis.
Bet..pati gan esmu no tiem, kas ir sapurgājuši dzīvi tā, ka vajadzīgs atdzimt bērnā. Es gan ne tik ļoti atdzimstu viņos, kā meklēju ticību sev - ka varu pārkāpt savai čīkstēšanai, izaudzināt normālu cilvēku, un redzēt, kā patiesībā Dievs mūs ir iecerējis - redzēt, kā bērns attīstās, un nepieļaut tās kļūdas, kas no vēlama attīstības ceļa novirzīja mani. Paldies! Ieteikšu draugiem.
Šī bloga tēma gan man arī ir svarīga, bet šoreiz ne par to.
Pēdējo nedēļu man pa galvu maisījās tas jautājums par spāņu vīriešiem, un par iniciāciju/asins nolaišanu vispār. Par tiem spāņiem es tā arī netiku skaidrībā. Manuprāt, kaut kādus jēdzīgus secinājumus varētu izdarīt tikai tad, ja paanalizētu statistiku, teiksim, par tautas sportiskumu vai citiem pašizpausmes veidiem , un vīr/siev attiecību. Piemēram, labi, spāņi savulaik nodarbojās ar iekarojumiem, bet to pašu darīja arī angļi, franči un holandieši. Tāpat, ja sanāk aizbraukt uz Skandināviju vai arī to pašu Igauniju, tad negribas saukt par sievišķīgiem cilvēkus, kas skrien daudz krosus, regulāri slēpo vai ziemā braukā ar kajakiem pa jūru. Noteikti, tam arī ir saknes vēsturē. Bet kāda ir vīr/siev statistika, es nezinu.
Starp citu, - rakstot ienāca prātā. Ir tāda diezgan laba grāmata "Sliktie samarieši", kur gan vairāk ir apspriesti dažādi makroekonomikas jautājumi. Bet viena lieta, kam autors pievērsās - viņš kritizēja kultūras ietekmi uz ekonomikas izaugsmi. Viņš argumentēja to tā, ka 19. gs., braucot cauri Vācijai, angļi raksturojuši vāciešus kā negodīgus, neloģiskus un impulsīvus cilvēkus. Tagad to neviens neteiktu. Līdzīgi citas tautas savulaik raksturojušas japāņus. Autors aizstāvēja ideju, ka tauta kļūst precīza, strādīga, loģiska utt. tad, ja tai izdodas izveidot pietiekoši labus ekonomiskos apstākļus izaugsmei. [mana interpretācija] - tad sāk darboties tie kultūras aspekti, kas ir izaugsmi veicinoši. Godīgi sakot, man viņa argumentācija likās loģiska.
Atgriežoties pie tēmas par iniciācijas rituāliem - viens no maniem hobijiem ir laivošana, pa dažādiem ūdeņiem. Vasarā - pa gludiem un mierīgiem ūdeņiem; kad ir vējains laiks - pa bangojošu jūru ar jūras kajaku vai sērfa laivām; palu ūdeņos - pa palu upēm ar kajaku. Tā kā patlaban upes ir pilnas ar kūstošo sniegu ūdeņiem, arī es malā nestāvu, un sestdien braucu Līgatni, kas nav iesācēju upe. Ja salīdzinām ar Amatu, kas pavasaros pievilina laivotājus, Līgatne ir daudz straujāka, un prasa daudz labāku airēšanas tehnikas prasmi.
Braucot pāri vienam dambītim, kur straume bija visnotaļ strauja, neveiksmīgi novērtēju kāda akmens izmēru. Tas izrādījās lielāks, nekā man likās, bet savukārt es laivā apmetos apkārt (atcerēsimies, ka kajakā kājas ir iespiestas iekšā laivā) un turpināju savu braucienu nu jau ar galvu uz leju - taisni pa akmeņaino gultni.
Rezultāts bija samērā veiksmīgs priekš apstākļiem - pārsista uzacs (kā jau Viesturs teica, "pāris šuves"). Biju lepns par sevi, ka par spīti uzpampušajai un pārsietajai acij (jāskatās bija ar vienu aci) braucienu pabeidzu. Bet emocijas, kas man tagad ir , to visu domājot - nenormāls prieks. Protams, iekšēji ņirgājos par to visu, un prātā nāk epiteti "lieliski pavadītas brīvdienas", vai pat "ar jēgu nodzīvota dzīve". Tas laikam par iniciācijas rituāliem.
Jā, interesanti ar tiem bērniem.... Pirmo ļoti gribēju, ļoti ilgi nevarējām ieņemt, bija ilgi jāgaida. Otrais pieteicās laikā, kad psiholoģiski biju pilnīgā bedrē - bija pagājis tikai mēnesis, kopš biju atgriezusies no ārstēšanās slimnīcā pēc pašnāvības mēģinājuma un tajā brīdī atkal atrados slimnīcā citu veselības problēmu dēļ. Nezinot, ka esmu stāvoklī, bija rentgeni, stipras zāles un vēl arī antidepresanti...
Pirmā grūtniecība bija ar sarežģījumiem, baidījos, ka vēlreiz ko tādu nepārdzīvošu un nepēšu iznēsāt šo bērniņu, nepietiks spēka, nepietiks mīlestības un psihiskās veselības...
Ieraugot divas strīpas testā, raudāju. Tikai šoreiz no izmisuma, nevis prieka. Un es ļoti pārdzīvoju to, ka vienīgās manas domas ir : "negribu, negribu, negribu"! Es gribēju gribēt, bet jutu kaut ko citu....
Tad es pārdzīvoju lielu iekšēju cīņu, bija domas par abortu, bet es meklēju atbalstu, lai varētu sākt gribēt savu bērnu. Runāju par to terapijā, arī vīram izstāstīju, kā ir un ka man ļoti vajadzīgs viņa atbalsts un iedrošinājums.
Ar prātu sapratu, ka veselības stāvoklis, manas bailes utt. - tas viss ir pārejošs, ka tās ir emocijas, bet man nav jārīkojas emociju iespaidā. Vīrs tiešām ļoti atbalstīja.
Palīdzēja arī pieredze ar pirmo bērniņu, kad ļoti skaidri izjutu, ka bērns ir Dieva brīnums, jo mums tiešām nebija medicīniski labas prognozes bērna ieņemšanai. Atšķirība tikai tā, ka tas pirmais brīnums bija gaidīts, bet otrais - negaidīts. Tāpēc es vienkārši sāku lūgt Dievam: palīdzi man gribēt savu bērnu, mīlēt viņu, iznēsāt viņu.
Jāsaka, ka nepiepildījās nekas no manām bažām. Šī grūtniecība bija nesalīdzināmi vieglāka par iepriekšējo, praktiski bez sarežģījumiem. Grūtniecības sākumā zaudēju darbu, bet arī tas nāca par labu, jo man bija 2 mēneši līdz sāku strādāt jaunajā darbā un tad es varēju atpūsties un atgūties. Tiesa, bija ļoti slikti ģenētiskā skrīninga rezultāti un ģenētiķis ieteica veikt amniocentēzi, bet atteicos, tādējādi vēlreiz apliecinot lēmumu laist bērniņu pasaulē - neatkarīgi no tā, kāds būs viņa veselības stāvoklis.
Vairs sevi nešaustu par to, ka bija laiks, kad negribēju. Jo, neskatoties uz savām šaubām, es tomēr izvēlējos bērniņu laist pasaulē. Tātad - gribēju viņu, pati vēl to neapzinoties. Un pietiek mīlestības, pietiek:) Skatos uz savu mazulīti un priecājos par viņu!:)
Lai dzīvo pavasaris - vizbules, strazdi,stārķi, vardes,- lai dzīvo gudrība un muļķiba. Un lai dzīvo arī iedomība, paštaisnums. Katrs lai mēra sevi pēc tā mēra, kādu iedomājas sevi esam:-) Būšu paškritiska, esmu aizņēmusi daudz telpas pēdējos komentāros. Lai lieki netraucētu, atstātu vietu slavinošajiem un piekrītošajiem komentāriem, dodos prom. Jauku pavasari viesiem!
P.s. autoram kā psihoterapeitam ir viena maza grūtība - neprasme izturēt...Kā rakstniekam - neprasme uzklausīt kritiku.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
