viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Novembris » 18 » Trijatā ar Dievieti
Trijatā ar Dievieti
1:04 AM
 
Kāda sieviete pastāstīja par savu mirušo vīru un milzu mīlestību un uzticību, kas abu starpā valdījusi. Viņi bijuši vienoti pilnīgi visā, pie kam ne tikai medusmēnesī, bet visā, kā noprotams, ne tik īsajā laikā, kas viņiem bijis lemts būšanai kopā. Šķitis, ka ir sadzirdams, ko otrs domā, un uzminams, ko viņš tūliņ teiks. Tāda gulbju mīlestība. Sieviete jautā – vai tad tāda uzticība ir nenormāla?

Par izplatītu praksi ir kļuvis par psihes norisēm runāt morāles un vērtējuma kategorijās – pareizi/nepareizi, normāli/nenormāli, morāli/amorāli utt. Un „labs cilvēks” ir daudz biežāk lietots vārdu salikums nekā „jūtīgs” vai „domājošs cilvēks”. Tāpat arī mana vēstuļu biedrene uztraucas par normālumu. Lai gan arī daudz smalkāku subtoņu tur apakšā. Kaut kādas šaubas. Varbūt pat bailes visu ieraudzīt citādāk. Varbūt pat nojauta, ka ir citi skatījumi uz šo stāstu un nevēlēšanās tos laist sev klāt?

Man liekas, nav pareizu un nepareizu skatījumu, tas pirmkārt. Bet, otrkārt, to var būt bezgalīgi daudz, jo skatu punktu uz jebkuru parādību ir bezgala daudz, un no katra punkta redz kaut ko kaut vai nedaudz savādāku. Man gribas citādi palūkoties un augstākminēto stāstu, nevis tādēļ, ka manējais ir pareizāks, bet tāpēc, ka, ja ir vismaz divi skatījumi, tad parādās dziļums, trešā dimensija.

Es domāju, ka vīrietis un sieviete nekad nav vieni, tos vienmēr triangulē Dieviete. Un ja vīrietis ir uzmanīgs, uzticīgs un alkst tuvības ar savu sievu, tad tā jau vienmēr domās, ka tas aiz mīlestības uz viņu. Bet ja es teikšu, ka varbūt tomēr ne tik daudz aiz mīlestības, ka varbūt vairāk aiz bailēm no Dievietes? Varbūt vīrietis baidās pat acis uzmest citu sieviešu Dievietēm, jo viņam ir fantāzija, ka savas sievas Dieviete tad var pastrādāt kaut ko tik briesmīgu, ka bail pat iedomāties. Sajukt prātā, piemērām. Raudāt aiz sāpēm, līdzīgi kā varbūt ir raudājusi vīrieša māte. Sievas Dieviete var būt pat tik biedējoša, ka neatļauj vīrietim ielūkoties savā paša dvēselē, neļauj apjaust, kādas vēlmes tajā slēpjas. Varbūt tā Dieviete saka – nekas labs tur nevar būt, skaties tikai uz mani, tad tu nekur nepazudīsi! Un vīrietis varbūt nav gluži zem sievas tupeles, varbūt viņš drīkst doties ar draugiem medībās vai uz basketbolu. Bet ieraugot citu sievieti, viņš tūliņ pat sasals, kas nevarēs nebūt noziegums pret šīs sievietes Dievieti. Un šī svešā Dieviete vīrietim sūtīs savu sodu, kurš nebūs mazais. Ja ir nelabvēlīgs fons (incests un/vai vardarbība no sieviešu puses bērnībā), šāda Dieviete var pat atnest puisim psihozi.

Bet ne mazāk traki ir būt sievietei uzticīgajā pārī. Ja viņa ir tik naiva, ka iedomājas, ka „tas viss viņai” un „mans vīrs MANI neprātīgi mīl”, tad patiesībā viņa nonāk diezgan grūtā situācijā. Tā ir konkurence ar Dievieti, kuras rezultāts var būt tikai viens – Dievietes dusmas un sods par šādu augstprātību. Sievietei ir svarīgi neaizmirst savu pienākumu – ziedot Dievietei sevi un savu ķermeni kā Dievietes altāri, būt priesterienei un atļaut, lai vīrs kalpo Dievietei, vadīt šo viņa kalpošanu, saņemot par to Dievietes atzinību.

Man šķiet, šis ir ārkārtīgi svarīgs punkts sievietes individuācijā. Ja viņas vīrietis ņemas ap Dievieti, tad viņa pati pa to laiku var gan atpūsties, gan veltīt laiku sev un savai nākotnei. Viņai nav par visu varas makti „jābūt mīlestības cienīgai” un jāatbild ar „pretmīlestību”, piemērām, mātišķas aprūpes veidā. Vai cenšoties būt mūzai vai hetērai, noteikti spēlēt pirmās lomas Dievietes vietā.

Lai sieviete tiktu līdz Sievietei, viņai vajag savu daļu vientulības, kas vēršas vienatnē. Vai, kā teica Virdžīnija Vulfa, viņai vajag savu istabu. Ja viņai jānoņemas ar vīra mīlēšanu un priecāšanos par lielisko saskaņu, uzticību un laulības laimi, tad var pazust perspektīva. Dievietei jāziedo savs ķermenis, bet prāts jāatstāj pašai sev. Jo laulība nevar būt mūžīgs medusmēnesis. Ja tajā ir bērni, tad Mātei un Tēvam ir arī absolūti atšķirīgs redzējums uz bērnu. Ieprogrammēts konflikts. Ja mīlestības un uzticības prasības dominēs pār konflikta neizbēgamību, tad pieaugušo un Dievietes intereses dominēs pār bērna interesēm.



Tāds dīvains šis ieraksts, ņemot vērā, ka valsts dzimšanas dienā un varbūt vajadzētu kādas patriotiskas runas. Tā vietā runas ir matriotiskas un kāds gan tur pārsteigums – mūsu Brīvības piemineklis tak ir skaidra Dieviete, pacelta debesīs. Un Latvija nevar būt vīrietis, pat tad, ja tā ir Tēvzeme, vienalga – Zeme.

Es visu patriotisko pulveri esmu izšāvis iepriekšējā nedēļā, šajā tik savācu augļus un svinu. Noskatījos Jevgeņija Paškeviča filmu "Golfa straume zem leduskalna" par Lilitu, Ādama pirmo sievu un Dievieti, manuprāt. Filma laba, bet ne ģeniāla. Autors daudz par Dievieti sapratis, bet ir vēl šis tas, ko vēl nekaitētu apgūt, piemērām par priesterienes un Dievietes attiecībām. Un izlasīju, ko Dace raksta par vācu dārzniekiem Rīgā, kā arī dumpīgās un erudītās gudrinieces Marī reakcijas uz manu rakstu par Latviju galvās: „Pat ja var piekrist par Krieviju un Vāciju kā vecākiem, tik un tā vienīgais bērna ceļš uz pieaugšanu ir atdalīšanās. Aiziešana no viņiem nav vecāku negodāšana, bet vienīgais ceļš uz savu dzīvi."

Nu jā, bet vecāki tak jebkurā gadījumā svarīgi, pirmā un vienīgā garantētā dzīve ir dzimtaskokā. Vai nopelnīsim arī dzīvi personīgo, nav tik droši. Un personīgā dzīve tikai pusaudžiem ir dzimtaskoka dzīves noliegums. Dzīve ar Latviju kā Dievieti ir neizbēgama. Vai no tās izaugs ar kaut kas vēl?

Lai visiem jauki Valsts svētki, domājot ne tikai par sevi un to otro, bet arī par Latviju!

Skatījumu skaits: 861 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 211 2 3 »
21  
Man arī šķita ļoti interesanti saskatīt motivāciju aiz komentāriem - kāds domā, ka tas nekad uz viņu neattieksies, citā samierināšnās, citā izzinātkāre, vēl citā piedzīvotā radīts īgnums. Viesturs taču gana labi pazīst cilvēkus ar viņu pagrabiem un partizāniem :), lai saprastu, kāpēc šādas reakcijas.
Bet doma "tas viss man" (pat ja dievietes iečukstēta) ir lieliska - tā domāju ļoti bieži - labā dienā darbā vai mājās, brīvdienu pastaigā, ceļojumā, skatoties labu filmu vai grāmatu lasot. Ne jau tas, ka kāds to radījis tieši man, bet devis piedzīvot, un labākajos brīžos nevis ar 20, bet vismaz 80% intensitāti smile

20  
Atļaušos ielīst pa vidu Bryvera un Zanes dialogam ar kādu lirisku atkāpi par bailēm. Es vot te tā domāju, vai tiešām vienīgā motivācija kaut ko darīt otram var būt bailes. Bet man šķiet, ka attiecības mani dara drosmīgāku (es te nedomāju uzticību, bet vispār), nu tā, ka uzdrošinos to, ko citādi nedarītu aiz bailēm. Stulbs piemērs - lai cik lielā mērā es neuztaisītos par baigo azbesta veceni, pie stūres es kļūstu par varbūt azbesta sievieti, bet tomēr sievieti pie stūres ar visām no tā izrietošajām sekām, neloģismiem un bailēm no intensīvas satiksmes svešā vietā, tumsā, 4 joslas un drebuli par to, kurā tad joslā man tagad johaidī jābūt, lai noklūtu tur, uz kurieni braucu. Vārdusakot, emociju gamma, no kuras izvairītos sevis pēc katrā ziņā. Brauktu ar sabiedrisko transportu, ar taksi, ietu kājām, da jebko, tikai nebāziet mani mašīnā un nesūtiet braukt uz to tumšo vietu ar 4 joslām vienā virzienā, kur braucu pirmo reizi, kur visi (vīrieši) brauc kā nenormāli un es bremzējos un trīcu. Lūk, daiļrunīgs baiļu apraksts. Bet kas tad mani tajā mašīnā ievilināja? Vajadzēja vīram aizbraukt pakaļ, viņš citādi netika mājās (teikt, lai viņš brauc ar taksi, jo man bail šoferēt kaut kā nepiedien manā vecumā vairs). Un es sapratu, ka tas, kas man ir pret viņu ir lielāks par manām bailēm. Es aizbraucu bez stargadījumiem. Šis ir tāds pastulbs piemērs, bet tādu ir daudz. Ka es uzdrīkstos kaut ko vīra dēļ vai kopā ar viņu, bet vienai man būtu neiespējami tikt savām bailēm pāri.
Bet par tiem 20 un 80 procentiem. Skaidrs, ka nav tādas "otras puses", bet noteikti ir jāsameklē cilvēks ar ko sakrīt nozīmīgi 20 procenti, jo tie procenti var būt dažādi. Var būt divi cilvēki, kam patīk suņi, ēst suši, rudenī braukt ceļojumā uz siltām zemēm. O, forši! Bet tie nav īstie procenti, jo viens grib četrus bērnus, bet otrs nevienu. Re, svarīgie procenti nesakrīt. Ja abi grib lielu ģimeni, vai abi negrib bērnus, vot tas ir svarīgi, un tad viens var ēst tos suši, bet otrs nē, jo tās lielās lietas, "lielie procenti", vērtības, uz kurām balsta dzīvi. A pārējais, figņa tāda, pēc 30 gadu vecuma uz to iemācās pievērt acis un pasmieties. Gan par savām dīvainībām, gan par otra un neņemt to visu galvā.

19  
Bryuver: paldies par atbildi. Es no bērnības esmu " ar savu viedokli":). Bet nebūt ne atšķirīgo, man bieži ir dzīvē nācies kaut ko pateikt, lai pēc tam dzirdētu - jā, Zane, mēs arī tā jau sen domajām. Vēl man dzīvē ir nācies dažas reizes "atzīt patiesību, kas dara brīvu"(ja tā var teikt). Bet vēlāk daudzas "atzīšanas" ieguva pavisam citu formu.. un tā forma tagad ir arī mana viedoklī.. es vairs nevaru atgriezties iepriekšēja stāvoklī.. pat ja gribētu..

Vispār, par tiem viedokļiem , komentāriem un pārejo. Es esmu ievērojusi, ka līdzīgas domas kādas parādās šajā blogā, aizvien vairak parādās vispār sabiedrībā, tikai drusku citādi ietērptas. Pārrunājot šīs tēmas ar cilvēkiem, kuri atzīst, ka šo blogu nelasa, tik un tā doma ir līdzīga, un jā, varētu pat teikt sak atšķirties no tik pierastā. Reāli, cilvēki sāk domāt par šo visu.. Un komentātāji kas gānās.. nu ta jau ir klasika, ka lasījis neko neesmu, vispār neko nezinu, bet, ziniet, man ir viedoklis, un parasti visai veinveidīgs..

Es tagad esmu sākusi lasīt kasjauns, un tur bija arī raksts par abortiem, nu protams plaši komentēts. Un atkal man gribas teikt. Var piekrist, var nepiekrist rakstam, bet man nav pieņemams tas stils kādā daudzi raksta komentārus - liekot uzsvaru uz nicinajumu, sarkasmu, aizvainojumu. Nevis izklāsta savu viedokli. Un vai tā nav kaut kāda emocionalas inteliģences lieta? Vai arī vienkārši liela iekšēja agresija? Nezinu..Līdz ar to, es tomēr atturēšos tos lasīt.

18  
[2]
Par darbu?:) Tas konkrētais, par ko stāstīju vasarā, bija iesaistīšanās uz 4 mēnešiem vienā kapitālremontā. Biju par brigadieri razgiļģajiem. Kā jau teicu ― neuztrauca tas, ka darbs fizisks, bet to trenkāšanu man bija grūti realizēt. Rīkojumu izpildīšanu viņi uzskatīja par pazemojumu. Nu, bet turējos, cik stingri varēju, un divi lielākie razgiļģaji neizturēja. Kad tie nomainījās, kļuva vieglāk. Tie, savukārt, mēdza teikt: “Nu, ko tu vari tik ātri iet?” un bieži taisīja perekurus. Bet man bija kaut kāds iekšējs dzinulis.

Konteinerā pie sienas bija pielikts izdrukāts šis te plakāts: http://e.a.d-cd.net/a1541eu-960.jpg Zirgojāmies par to, mēģinājām atzīties, kuri punkti uz kuru no mums attiecas, un viens džeks izteica viedokli, ka uz mani neattiecas neviens no 10 punktiem.

Varbūt tā arī bija, un mana apsēstība ar Rabotunu palika neizskaidrota; varbūt nāca no iekšienes. Es tad domāju: johaidī, jāmauc tagad ir čerez ž., un es daru to, kas nepatīk, un kur man nemaz nav to labāko spēju. Un kas tad būtu bijis, ja es būtu uzdrīkstējies darīt tādus darbus, kurus gribu? Būtu jāmauc čerez ž., bet tā es vismaz kaut ko sasniegtu. (Baidīšanās uzsākt gribētu nodarbošanos ir viena no lietām, ko arī Tu, Zane, pateici.)

Nu, vo. Kapitālremonts beidzās, bet pie Rabotuna joprojām turos, un lieku to lietā tādos darbos, ko pats gribu. Domāju censties nepieļaut to, ka no tā jāatsakās, lai arī ļoti smagi ietu. Bet pagaidām nemaz neiet tik traki, ir izdevies šis tas pat labāk, nekā cerēju. Pats sev priekšnieks, pats sev maksāju algu. Ir 2 jomas, kurās biju domājis darboties (abas interesē): viena tehniska, otra humanitāra. Pagaidām cenšos iekarot to tehnisko.

17  
Zanei. [1]
Nu, tā. Es laikam nesākšu pētīt agrākās sarunas, lai noteiktu, vai ir pamats tam, ko teicu, bet mana asociācija bija šāda:

Jau kopš tīņa gadiem, kad runāju ar senci, viņam bija iemīļots teiciens: “Taisni otrādi!” Un to viņš mēdza teikt par sabiedrībā vispārpieņemtām lietām. Ok, dažus stereotipus nemaz nenāk par ļaunu patrīpelēt, bet ka nu deva pa visām līnijām, tad beidzās ar to, ka man vairs neatlika neviena patiesības apgalvojuma, pie kā turēties. Vēl dažreiz viņš šito (vēl tagad!) pasaka par to, kur ir jau labi zināms, ka viņam ir cits viedoklis. Nedaudz pārspīlējot, varētu teikt, ka citi uz to reaģē ar ieplestām acīm, atkārtu žokli: “Ak, tā? Kā tu to domā?”
Nesen viņam jautāju, kur viņš šito privičku ņēmis, un viņš teica, ka studentu gados viņiem tas esot bijis tāda intelektuāla spēkošanās. Tomēr aizdomīgi, kāpēc tieši šī izdarība tā iesakņojusies, nevis, teiksim, kāda rupja dziesmiņa.

Nu, vo. Tā ka stāsts nav par to, ka mums būtu ļoti atšķirīgi viedokļi un tāpēc nevarētu sarunāties, nedz arī par to, ka es nespētu izturēt, ka Tu nedusmojies uz tiem, kas kaut ko nodarījuši Viesturam. Un, ja ir tā, ka Tu vienkārši saki to, ko jūti, tas ir ok. Un šajā reizē es dusmojos uz zākātājiem kontrolēti, jo domāju, ka vajag šitiem spiest pretī, lai uzlabotu sabiedrības domu. “Kas jauns” komentāros arī uzrakstīju savu viedokli (ar citu niku), īsumā.

Par tiem 20/80% ― uztvēru kā sāpīgu patiesību, kaut arī to jau zināju. Skots Peks savulaik rakstīja, ka sabiedrībā ir iegājies tāds nepamatots priekšstats, ka cilvēks ir “domāts” kādam otram, un vajag šo “īsto” otro satikt. Viņš gāja vēl tālāk un teica, ka iemīlēšanās esot nevis mīlestība, bet atkarības izpausme. Daudzi protestēja, kad viņš aicināja pāriem iet uz to, ka viņi spēj iedomāties arī dzīvošanu atsevišķi. Nu, te sākas tas duālisms: diez vai bez iemīlēšanās labu ģimeni var nodibināt, bet ar iemīlēšanos vien nepietiek. Bez tam, iemīlēšanās tak kaut kad beidzas, un sākas tas, kā Tu vienreiz teici, WTF. Kaut gan piesaistes momenti jau ar to nenomirst pavisam.

Bet visumā pēc raksta izlasīšanas man radās tāda kā atbrīvotības sajūta un pacēlās garastāvoklis.

Zane, man prieks dzirdēt, ka Tu rūpīgi strādā pie attiecībām, arī Tava tolerance man patīk. Bet noņemt spontanitāti no skatuves pavisam ― vai tad attiecības var pilnībā uzkonstruēt teorētiski? Man liekas, ka Tu trenējies sevi piebremzēt, bet es trenējos sevi palaist vaļā; jo Tu nāc no niknā gala, bet es no bailīgā.

Bet varbūt der atšķirt spontanitāti no impulsivitātes (© Viesturs). Attiecības ir arī satikšanās, un satikšanās ir arī saskaršanās, un, kur ir saskaršanās, tur piedalās arī ķermenis un zemapziņa. Patlaban par šādas saskaršanās centru iztēlojos saules pinumu. Bet saules pinums ir arī vārīga vieta, un, kad attiecības jāiztur, noder presīte. Iespējams, ka Tev tā ir stipra. Nu, un to visu es liktu zem vārda Spontanitāte: tā ir pašizpausme, brīvība, arī brīva reakcija.

Bet impulsivitāti varētu attiecināt uz atkarības brīžiem, apsēstību. Tevi kaut kas dzen, tu esi traks par kaut ko vai pēc kaut kā; nedod dievs, kāds tevi mēģinās tādā brīdī atturēt ― tu sprāgsi gaisā. Arī, ja tā pavairāk iepļauj, tad impulsivitāte mēdz ņemt virsroku.

16  
Oho. Nu, šite prasās drusku padomāt. Ok, rīts gudrāks par vakaru (vismaz man).

15  
Ok, esmu apstājusies. Varu uzrakstīt.
Bryuver, es pārdomāju to ko Tu rakstīji, attiecībā pret manu "aizlidošanu uz nesasniedzamu salu" un sajutu, ka zināmā mērā Tev ir kaut kur taisnība. Bet es to nedaru apzināti. Man liekas, ka runāšāna par lietu var būt tikai no iekšēju sajūtu faktora - ko konkrēta lieta manī izraisa par sajūtu, kas ar mani notiek tā sakarā. Lieta ir tāda kā uz to paskatās, un bieži vien katram sava un katram no savas puses. Ja man ļoti patīk kāda filma, un kāds pasaka ka ta ir drausmīga, tad man nevajag aizstāvēt fimu, jo priekš manis tā tik un tā bija patīkama. Bet man interesē kas tieši likās drausmīgs un ar ko tas varētu būt saistīts. Vai arī, kas man tajā patika un patīk un kapēc? Lūk tā.. Es piekrītu, tad ir grūti turpināt diskusiju, jo es faktiski internetā cenšos neieņemt tādu uzbrukuma/aizstāvības pozīciju vispār. Es nespēju just caur tīmekli, jeb arī tā būs tikai mana projekcija. Es ļoti cienu Viestura filosofiju, bet es neizjūtu dusmas, ja viņu pārprot, vai pārpublicē neatļauti. Es tīri cilvēciski saprotu kapēc tas ir nepatīkami.

Man ļoti patika Viestura teiktais par 20 un 80%. Varbūt gribētu tomēr domāt, ka no manis nebaidās, bet vēlas būt kopā gan aiz kadas vajadzības, gan aiz kādas sajūtas, gan dēļ kādas manas redzamas vai jūtamas īpašības. Man būtu ļoti skumji, ja otram cilvēkam būtu vienaldzīgi kā es jūtos. Es domāju, ka labāk ir dzīvot rupīgi apdomājot attiecības ar otru, ko saka, kāpēc saka, nevis spontāni - jūtamies ļoti brīvi. Otram nedrīkst visu teikt, ir tomēr kaut kas jāatstāj arī pie sevis. Es to mācos katru dienu - pamēģināt paklusēt, nevis nemitīgi izteikt kā es jūtos par visu pēc kārtas. Iespējams, ka šeit ir tā vieta kur es kompensēju šito savu vajadzību rakņāties pa savu un citu attieksmēm un apakšnodomiem, lai nedarītu to ar saviem tuviniekiem.

Un visbeidzot, Bryuver, kā tad klajas pa darbu?

14  
mjā, tas ir interesants fenomens - "uzticība aiz bailēm". tas izklausās tā, it kā kopējais ceļš un virzība jau būtu aprāvusies vai nekad nebūtu sākusies. un uzticība līdz ar to. palicis tikai fiziskais rituāls. aiz bailēm.

un vēl man bija jādomā par ķermeni kā templi. arī vīrieša ķermeni. jo viņam šis ķermenis vienkārši ir. apvalks, skafandrs vai templis. vieta, kurā jādzīvo - arī sevis dēļ, ne tikai sievietes. un tad arī tie, šeit minētie, ziedojumi un bailes izskatās drusku savādāk. jo bailes no Dievietes reizē sanāk arī bailes no sava paša ķermeņa. pareizi jau ir: )- kā nebaidīties? - kas dzīvo, tas mirst.

bez tam man gribētos teikt, ka Dieviete ir tomēr viena. visos gadījumos viena un tā pati, nevis katrai sievietei sava. Dieviete ir tāds īpašs domāšanas un saskarsmes paņēmiens, ko var izvēlēties kā dzīves programmu. un tas labi iet kopā ar ģimeni kā saimniecisku projektu. bet ģimene principā var būt arī cita veida projekts.

13  
Bryuver: točna neuzjautrinos.. par pārējo vakarā.

12  
Ok, atbildēšu uz Tavu iepriekšējo jautājumu. Runa nav par to, ka mums mēdz būt atšķirīgas intereses (pieņemsim, es dusmojos par žurnālistu bezkaunību, bet Tu uzjautrinies par tautas trakošanu). Es iepriekš izteicu minējumu, ka Tu varbūt to dari ar nolūku, lai pozīcija būtu savādāka. Varbūt es kļūdos, bet man tomēr tā brīžiem liekas. Un, kad tas notiek (vai man liekas, ka tas notiek), tad saruna apdziest, un ― atbildot uz Tavu jautājumu ― jūtu oblomu. It kā Tu pārceltos uz nepieejamu salu vai torni. Bet varēja tak paturpināt.

Vispār vasarā Tu pateici dažas lietas par sevi un saviem darbiem, un lietoji pat dažus formulējumus, kas precīzi sakrita ar manējiem. Tobrīd gan saruna bija jāpārtrauc manis paša laika trūkuma (praktiski neesamības) dēļ.

1-10 11-20 21-21
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika