Trīs vienā kopējā - 12 Novembrī 2012 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Novembris » 12 » Trīs vienā kopējā
Trīs vienā kopējā
11:35 PM
 
Ņemsim kaut vai Gladiolas rakstīto - Jau otro reizi šajos blogos atrodu rakstītu, ka sieviete ar "čarām" var nopelnīt vairāk nekā vīrietis ar rokām un galvu. Man īsti nav skaidrs, ko tas nozīmē. Ka sieviete ar rokām un galvu neko nopelnīt nevar? Es pelnu ļoti daudz. Bet lai pie tā nonāktu, man bija diezgan augstu jāuzdzen sava profesionālā kvalifikācija. Par skaistām acīm man neviens neko nav iedevis.
Un par vīriešiem... Ir tādi vīrieši, kas vispār neko nevar nopelnīt ne ar rokām, ne ar galvu, ne ar čarām. Vispār ne ar ko. Un tā nav sievietes acu blisināšanas vaina. Tie atrod sievieti, kas labi pelna, un sāk viņai stāstīt, cik dzīve pret viņiem ir bijusi netaisnīga. Puf! Tādam pa dibenu un lai ķeras reiz pie darba! Pipku vajag arī vīrietim!
Uh, cik amazoniski – kaut kas aizskarts varbūt. Tomēr visticamāk, ka nē, vienkārši šādi ir enerģētiskāk. Kā tādā paplašinātas ģimenes ballītē, kur runas pa īstam sāk vīties tikai tad, kad izdodas kādu apcelt vai izprovocēt. „Planētu” provokācijas ir tās, ar kurām enerģētiski mutuļi garantēti izdodas!
 
Tomēr ja pavisam nopietni, darbs un bizness ir radies kā ārēju (attiecībā pret ģimeni) resursu sagādes pasākumi, ar kuriem tradicionāli nodarbojās pieaugušie, no mātēm, meitām un māsām aizgājušie, aizklīdušie, aizmukušie vīrieši. Tēvs un dēls, brāļi. Tas, ka nekur jau aizmukt nevar, izpaužas faktā, ka šie vīrieši nodarbojas un savu darbības jēgu redz tikai Ārējos Objektos. Iekarot, saražot, atklāt vai transportēt ir jautājumi, ar kuriem tie nodarbojas un pateicoties tam, ka objekti ir ārēji, tos var mērīt. Un var noteikt, vai Mēs esam efektīvi un kurš no mums ir efektīvākais. Var runāt par efektivitātes stratēģijām un par efektivitātes nodrošināšanas organizāciju. Taču jēga ir viena – kā nodrošināt pēc iespējas lielāku un labāku ārējo resursu masu, kas varētu tikt (bet varētu arī netikt) izmantoti ģimenē.
Lai šos resursus sagādātu, vīriešiem ir jāievēro celibāts kā princips. Sportistus pirms atbildīgiem mačiem nelaiž pie sievām, gluži kā tādus mūkus. Bet kas attiecas uz jūrniekiem un karavīriem, tad tur šī nelaišana atrisinās pati no sevis – sieviešu vienkārši nav. Jo ir taču skaidrs – tiklīdz redzeslokā nokļūt kādi brunči, tā tie momentā „ievelk sevī”. Nav vairs iespējams koncentrēties darbam tādā mērā, lai sasniegtu visaugstāko rezultātu. Jo tie brunči jau ir Dieviete, kam jāziedo un kas soda (vainas sajūtas, bailes no soda) tos, kas atsakās ziedot. Turklāt brunči liek sarīkot divkaujas starp brāļiem.
Ar vārdu sakot – notiek viss tas, ko redzam „Ceplī”, tiklīdz parādās Austra Zīle, kā spilgtākā tempļa priesteriene. Ķieģeļi, to kvalitāte, ražošanas organizācija un iegūtā peļņa kļūst nesvarīgi. Šefs un viss bizness ir „ievilkts”, tādēļ izbeidzas. Svarīgākais kļūst jautājums, kurš maksās vīrišķās izgāšanās rēķinus. Un vislielākā veiksme, ka nevis tas, kurš bija „vājais, neveiksmīgais un ievilktais”, bet gan tas, kurš labi nenolasīja šo spēli.
Austra Zīle, protams, ir tāda pati nelaimīgā un dziļākās kopsakarības nesaprotošā, kā sengrieķu Briseīda, kas, pati to ne gribot ne pamanot, uz deviņiem gadiem aptur Trojas karu. Jo, gūstekne būdama, ir ievilkusi sevī Agamemnonu - pēc tam, kad to pašu bija izdarījusi ar Ahilleju. Notiek vissliktākais, kas starp vīriem var notikt – brāļu karš. Nu nedrīkst tā būt! Jābūt kā tajā Utjosova izpildītajā dziesmā: „Первим делом, первим делом самолёты. Ну а девушки? А девушки потом!”
Sievietēm šī lieta tradicionāli „grūti pielec”. Kādēļ vīriešiem jātic Dievietei un jājūtas tai pakļautiem? Reizēm jāiet bojā Dievietes dusmu dēļ? Esam par to še runājuši, bet pat vērīgā un prātīgā Marī to laikam ir aizmirsusi, ja jau jautā: „Vai kāds saprot, kāpēc Vīriešiem (šajā gadījumā Rozītim) VR interpretācijā jābūt Sieviešu/Māšu/Dieviešu tik ļoti nomocītiem?Nešķiet, ka paša Rozīša darbos par šo nomocītību kaut kas ļoti liecinātu. Tieši otrādi, viņa tēli šķiet pat ļoti pašpietiekami."
Rozītis ir nomocīts (atstāsim šo Marī pielietoto vārdu) tādēļ, ka tēvs agri nomira un viņš kļuva par vecāko vīrieti ģimenē. Līdz ar to – atbildīgais par to, ka nabadzība, ka sievietēm grūti un par to, ka māte seksuāli nepiepildīta. Tāds diezgan klasisks mana vīriešu kārtas klienta portrets. Dažiem no viņiem šī nomocītība izpaužas nespējā nemitīgi nesmaidīt, piemērām. Citiem – nespējā kaut uz mirkli nepieturēties pie ārējiem objektiem (darbs, automašīnas, medības utt) un nespējā vai bailēs runāt par iekšējiem (jūtas, fantāzijas, sapņi). Rozītis izskatās pēc trauksmaina smaidīga mūžīgā dzinēja, kurš tomēr apstājas 48 gadu vecumā , kad viņa dēls Viestards ir jau gandrīz pilngadīgs, bet meitām vēl jāaug, sevišķi jaunākajai, no otrās laulības, kam apmērām tikpat, cik bija Pāvilam, kad mira tā tēvs. Manuprāt, Rozīša nomocītība vai precīzāk – pakļautība Dievietei „Ceplī” izpaužas gan saturā (Austra, Berta un Milda būtībā vada visu spēli) gan sevišķi formā. Sarkasms, neuzticēšanās kā pieradums, skaudība un prieks par citu neveiksēm, teksta intensitāte, kas apvienota paužu un tempa maiņām trūkumu. Enerģijā kā trauksmainībā ieslēpta nāves tuvuma un bezjēdzības nojausma, pilnīgi jebkādu „pozitīvu” ideālu (attīstības, tās virziena) trūkums. Matriarhālā cirkularitātē. Un vismaz pagaidām Rozītis ir jātur aizdomās par savas nomocītības projicēšanu uz sievu un atriebšanos tai par šo savu nomocītību.
 
Ja vīriešiem savā „meža vai jūras pasaulē” tomēr izdodas pamukt no brunčiem (kuri nevar neiespaidot un kurus vīrieši nevar nepamanīt, ja tie tomēr ir, un kuri iespaido pat tad, ja to nav – kā Dieviete) un kaut ko saražot, tad tie ar šo saražoto (atvesto, iekaroto, atklāto) dodas uz tirgu. Varbūt uz tirgu, bet varbūt uz publisko namu, kas abi savā dziļākajā būtībā daudz neatšķiras. Pārdevēju no pircēja nav viegli atšķirt, notiek preču apmaiņa, ārējos objektus maina ar iekšējiem. Kā gan citādi lai apzīmē norises starp Cepli un Bertu un Cepli un Austru? Starp Sauso un Austru? Un arī starp Cēzaru un Mildu? Un pievilcīgākajām (ar stiprāko dzemdi un krāšņākajām čarām) sievietēm tiek atbilstoši lielāki ārējo objektu analogi. „Noskatījos Cepli, nespēju neko uzrakstīt, kaut kas man viņā patīk, varbūt viņa sieva:)”, saka Zane.
Kādreiz sievietēm bija tikai viena iespēja dzīvē – precības. Tad viss izšķīrās – vai tālākā dzīve ritēs mierīgi un turīgi vai tomēr nedroši un nabadzīgi. Tagad iespēju ir vairāk, tomēr būtība nemainās - ārējo (vīrišķi iegūto) un iekšējo (sievišķi sastrādāto) objektu salīdzināšana notiek tirgū. Tur redzam visādus brīnumus – ar ko tādu ŠĪĪĪ ! dabūja to smuko un bagāto puisi? Bet brīnumu jau nav nekādu – šajā tirgū uz redzamā un aptaustāmā vīrišķā piedāvājuma fona beidzot redzam sievišķo – analoģiski „lielu”, bet dažreiz līdz tam nepamanītu. Tirgus ir vienmēr bijis un vienmēr būs. Mainās tikai tā izpausmes – dažreiz tas ir vergu tirgus, bet citreiz greznībā un šampanietī slīkstoša augstākās sabiedrības balle. Un nejaušības (neadekvāti novērtējumi, kad liels vīrišķais tiek samainīts ar mazu sievišķo un otrādi) tajā gadās ļoti reti, lai gan šķiet jau parasti, ka ir gluži citādi.
 
Tagad atgriezīsimies sievišķajās „mājās” – pēc tam, kad esam izceļojošies par vīrišķajiem „mežiem un jūrām” un pavērojuši tirgu. Mājas ir mātes – meitas un māsu valstība. Vīrieši, kas tur arī var būt, ir vai nu mazi, vai nevarīgi vai homoseksuāli. Šajā pasaulē visu nosaka un strukturē Spogulīša likums, jo mājās katru rītu ir pa jaunam jānoskaidro – kas strukturē un vada dzīvi šeit. Kam mums jāpakļaujas? Ja nav pārliecinošas uzvarētājas skaistumkonkursā, tad mājas sadalās frakcijās un notiek ilgstošs ierakumu karš. Jāsaprot, ka šādi spēles noteikumi ir izveidojušies ne jau nejauši un ne jau aiz „labas dzīves”. Skaistumkonkursi palīdz gan karalienes vai Lielās Mātes izvēlēšanā, gan trenē jaunās meitenes tirgum. Mājās svarīgs ir skaistums un ievilkšana. Arī enerģija no tā, ka kāds tevi grib. Tas pavisma kas cits kā "darbā", kur svarīgi producēt ārējus objektus, daudz un labus.
Man ir klientes, kas jautā – vai man patiešām obligāti jāstrādā, ja vīrs nopelna pietiekoši? Būtībā jau tas ir arī jautājums – vai mājās ir mazāk darba kā „darbā”? Un vai tas ir nesvarīgāks? Vai veļas-, traukumašīnas un visa pārējā mājas tehnoloģija izdzen sievieti no mājas, jeb tomēr dod iespēju darīt mājās to, kas agrākos laikos nav bijis iespējams? Vai Bērni, Dzīvei jauka vide, Vakaru un brīvā laika organizācija, Attiecības ar draugiem un radiem un vēl daudz kas cits tomēr nav gana svarīgi un nekad līdz galam neizdarāmi darbi? Vai tiešām jābūt „hobijārstei”, piemēram, kā 2012. gada vienpadsmitajā „Doctus” numurā maz pelnošas un no vīra ienākumiem pārtiekošas dakterītes sauc „Medicīnas centra 4” šefs dr. Rēvalds?
 
Man nav ko iebilst ne pret vienu no trim aprakstītajām stihijām, tās ir dabiski izveidojušās un kaut kādā ziņā mūžīgas. Bet es gribu iebilst pret to sajaukšanu kopā vienā putrā. Nu kaut vai runājot par „sievieti biznesā” – vai tas patiešām ir bizness, kur notiek ārēju objektu ražošana? Jeb tomēr tirgus, kur tie objekti tiek gan pārdoti gan dāvināti skaistākajai? Un vai puisis ražošanā domā par darbu jeb lūr uz kājām, kas zibinās šurpu turpu? Un vai meitenei darbā tiešām ir motivējoši kaut ko saražot, jeb izmantot darbu kā sava skaistuma reklāmas vai augstāka un labāk apmaksāta amata iegūšanas iespēju?
Atgriezīsimies pie Marī : „Mana nesenākās "Cepļa" pārlasīšanas asociācija (grāmatas, ne filmas, jo akcenti tomēr nedaudz atšķiras), piemēram, bija ar Šķēles šaiku. Tas, ka tādus PR un žurnālisti ilgu laiku sauca par uzņēmējiem, degradēja šo jēdzienu daudz vairak nekā Rozīša romāns.”
Akcenti atšķiras pamatīgi, jo filma bija jāizmanto, lai imunizētu latviešu tautu pret skaisto, tomēr pūstošo tak, saskaņā ar toreizējo doktrīnu, kapitālismu un jāizdara tas ar savu, iekšēji ļoti bieži naivi nacionālistiski noskaņoto, kino un teātra cilvēki rokām.
Un arī citādi manas domas sakrīt ar Marī – mums joprojām nav īsti skaidrs, kādas personālijas uz mūsu publiskās skatuves ir un kādas nav uzņēmēji. „Tirgus” un „Mājas” elementi ir iejaukti vīriešu pasaulē, tās darbošanās loģikā, ētikā un produktivitātes novērtējumā. Tomēr diez vai ir jēga salīdzināt, kurš vairāk degradē – Rozītis vai Šķēle. Patiesībā jau būtu jājautā – kurš šajā bardakā ievieš vairāk skaidrības un orientieru, kuriem būtu jēgas sekot un kas no mātišķās cirkularitātes tomēr veido arī patriarhālo linearitāti?

Skatījumu skaits: 1417 | Pievienoja: marta | Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 731 2 3 ... 7 8 »
73  
Jā, Pepija, noteikti ir arī tā, ka Tu saki. Bet problēma sākas jau pavisam pragmatiskā līmenī — tajā, kur “mans” ir vienkārši tas, ko es juridiski varu deklarēt kā savu un uz ko neviens cits nevar pretendēt.

Pieņemsim, ka es gribu sākt uzņēmējdarbību ar to pašu ķieģeļu ražošanu, bet man nav tik daudz naudas, lai nopirktu iekārtas. Es sastādu biznesa plānu un saņemu kredītu, kas 5 gados jāatmaksā. Ja izdodas preci pārdot kā plānots, tad no peļņas varu regulāri maksāt kredītu. Bet es riskēju, jo nekad jau nav garantijas, ka nu tajā biznesā viss ies labi, un peļņa nāks. Bet ir kārdinājums par to nedomāt un baudīt aizdoto naudu, kamēr viņa ir. Un, ja bizness neveicas, kā tas Ceplī bija, mēģināt kaut kā izvairīties no kredīta saistībām — regulārajiem maksājumiem, procentiem, līgumsodiem, ķīlas. Ap šito arī viss stāsts grozās. Varbūt izklausās ļoti primitīvi, bet tieši šinī momentā emocijas un atkarības tieksmes sit ļoti augstu vilni.

72  
Redz, cik smuki sanāk - ārēji var būt baigais vecis, bet pēc būtības atkarīgais. Apziņas kvalitāte ir izšķiroša. Tātad ne ekonomikā ir tās sviras : ), kas kuģi pagriež uz patriarhāla kursa. Un tad sanāk vēl tā, ka ir iespējams arī viltus patriarhāts, kur ārējās regālijas ir vietā, bet būtība tā pati vecā Dievietes atkarība.

71  
Jā, tas ir forši definēts - "dzīvošana no naudas, kas tev nepieder". Te atkal jāprasa, kas mums vispār pieder, ja atnākam..pliki. Nu, labi, labi, pats no 16 gadiem ar šīm te rokām esmu nopelnījis. Bet iznāk jau zaudēt arī to. Un ko tad? Kā to sagremot?: ), ja tas tvēriens, ka "mans" nekā negrib atslābināties kā jau kopš pirksta sagrābšanas refleksa jaundzimušajam sācies.

Bet par naudas dabūšanu kā biznesa jēgu varētu pilnīgi sāgas sarakstīt : ). Viens puisis superīgi pateica -"gribēt naudu ir tas pats, kas gribēt centimetrus". Sanāk, ka tas Viestura falšais uzņēmējs ir tāds kā idejisks analfabēts. Jo problēma jau patiešām nav tur, ka cilvēki ēd un guļ, bet tajā, ka viņi tālāk par to neko neredz. Piekrītu! - tā ir atkarība.

70  
Es to apzīmējumu “patērētāja domāšana” biju domājis ne tik daudz kā alkas pēc bagātības (tur nu lai katrs lemj, cik viņam vajag), bet kā pretstatu pievienotajai vērtībai. Tas ir normāli, ja cilvēks iegulda darbu, par to kaut ko nopelna, daļu no nopelnītā iegulda biznesa attīstīšanā, un daļu iztērē (apēd, noguļ, whatever). Bet “patērētāja domāšanu” — neatceros, kā īsti Viesturs to nosauca, vai arī lietoja tos pašus vārdus, bet ideja bija tā — ka uzņēmējs galvenokārt domā, kā DABŪT naudu. Varbūt pat sākotnēji tā ir doma, ka paņems tikai kredītu, pēc tam atpelnīs, bet līdz atpelnīšanai nenonāk. Un tad sāk visādi shēmot. Un tad jau sacensība par to, kuram labāki gali un kurš ar visu to, ka nav nopelnījis, tomēr tiek pie jaunas naudas (arī, žilbinot cits citu ar spīguļiem un izraisot cits citā “kompleksus”).

Un tad vēl pa vidu doma, ka valstij pienākums šito atbalstīt. Starp citu, Bendiks vēl atļāvās pateikt, ka tas pat ir diezgan legāli un tiesiski paredzēts ar maksātnespējas procesiem. Īstenībā tie maksātnespējas procesi jau nu arī kaut kā baigi viegli iet. Galvenais uzņēmējam laikus paspēt panākt “mantas neesamību”, pārdodot visu fiktīvi jaunai firmai, un viss kārtībā, no parādiem esi brīvs.

Tā ka “patērētāja domāšana” ir sava veida atkarība — dzīvošana no naudas, kas tev nepieder, bet ne vienkārši kāre pēc bagātības.

69  
Iesaku noskatīties "The Gueen of Versailles", documentary 2012. Par miljardieriem nesenajā krīzē. Visādā ziņā liek padomāt, pēc kā ir vērts tiekties.

68  
Tejāteris patiesi bija traks, visu nespēju noskatīties, pat pētnieciskos nolūkos nē : ). Bet ne par to. Tas, ko Tu, Bryuver, saki par patērētāja domāšanu, man šķiet visai svarīgi. Gribas to mazliet izvērst. Vārdos "patērētāja domāšana" to pirmo daļu mēs dzirdam, to otro vairs nē. Bet ir svarīgi, ka tā ir - DOMĀŠANA. Patērēšana var nebūt pat reāla, bet tā ir apziņā. Patērēšanu vienmēr pierakstām turīgajiem, nesaprotot, ka izsalkums pēc lietām, deficīta mentalitāte arī ir PATĒRĒTĀJA domāšana, lai gan fiziski līdz patērēšanai vēl nav tikts un vārdiski tiek daudzināta nepieciešamība apmierināt "elementāras pamatvajadzības": ). Taču, ja padomā - vēlmi patērēt no pašas patērēšanas atdala tikai laiks. Un tā nu sanāk, ka gan tie, kas mantā peldas, gan tie, kas viņus nosoda, pamatā domā vienādi. Citādi neraisītos nosodījums, drīzāk žēlums - ka, lūk, kā cilvēks cieš un putina savas dzīves laiku, kalpojot kam maznozīmīgam. Simptomātiski, ka vienmēr kaut kā atrodas pārdalītāji, kas pratīs it kā pareizāk tērēt, kas dos tiem, kam pietrūkst, un viņiem vienmēr ir atbalstītāji. Patiesībā tas nozīmē, ka tagad tērēs tie, kas visu laiku ir stāvējuši rindā. Pati patērēšanas ideja no tā jau nav mainījusies necik. Vienmēr aizmirstas tas, ka bagāts jau nav tas, kam ir vairāk, bet tas, kam pietiek. Šī - pēdējā - izpratne katrā ziņā ir tuvāk spējai dzīvot tagadnē un būt laimīgam tagad, nevis kaut kad un pie virknes visādu papildnosacījumu.

Caur to "ja valsts nevar palīdzēt tikt pie turības, tad viņa nav vajadzīga" - var aizrunāties..un nereti arī aizrunājas līdz tam, ka - tad, ja ģimene (vīrs) nevar līdzēt tikt pie turības, arī tie tad ir lieki. Jo galvenais jau = tikt pie turības = kruti paēst, kruti pagulēt,... : )+ viss pārējais, kas svarīgs ikkatra dzīvnieka dzīvei. Kā smejies, dzīvojam vienreiz. Dzīvojam. Vienīgais jautājums - vai cilvēka dzīvi? Jo ne jau daudzums un smalkums ir tas, kas maina bildes būtību.

67  
Bet varbūt tur arī ir tā sāls — zināma veida paradokss. No vienas puses kultūras vērtība, bet no otras — šī kultūras vērtība parāda, ka tas, ko pa gabalu redzam kā kaut ko lielu, īstenībā ir tikai žilbinošs spožums, krāpšana, tērēšana, tukšība un ākstība. Vispār man Viestura komentāri raidījumā momentā pacēla tādu kā vilšanās sajūtu, un laikam atbilstoši. Vai tik Rubenis tāpēc necentās to visu aizstāvēt.

66  
Noskatījos to izrādes raidījumu, nebiju agrāk redzējis. Ja nu kādam filma nebija likusies gana nopietna, tad šitas jau nu vispār man atgādināja krievu humora vakaru ar ākstīšanos, smiešanos par sejas izteiksmēm un pozām. Nez, kāpēc Kublinskim (acīmredzot) licies, ka tieši tā vajag. Un man vienmēr ir paticis U. Dumpis, bet tas neko daudz šoreiz nelīdzēja.

Un tad vēl Rubeņa pastāvīgais smīniņš. Izklausījās, ka viņš satīrisku tēmu centās vērst par pozitīvu ideju, kad citēja no grāmatas:

“Ja valsts nevar palīdzēt tikt pie turības, tad viņa man nav vajadzīga. Es bez viņas iztikšu, kā iztikām visi līdz šim. Ja Latvijā latvieši nevar tikt pie mantas, tad mēs labāk dzīvojam zem krieviem, poļiem, vai kā viņus visus tur sauc!”

Tie ir Brieža vārdi pēc tam, kad nebija dabūjis ministrijā atbalstu savam biznesam, un to pēc tam pat Ceplis kritizē par to, ka nav bijis biznesa plāna. Patērētāja domāšana. Pārsteidza, ka Rubenis to nesaredz.

65  
Caune ir gan drusku pasists, bet.., ja tā padomā...nu un tad? Kurš no mums nav pasists? Viņš nav nekāds spitālīgais, ar kuru būtu jākaunas sevi identificēt, jo cilvēks tak vien jau ir. Nu..neprot ierakstīties pagriezienā, bet tam jau priekš viņa ir kaur kāda jēga. Cilvēka iekšējai emocionālajai ainavai kaut kā ir jārunā, un jo vairāk tad, ja viņš pats to nemaz neapzinās. Ārēji sevi Caune pozicionē kā labais, bet izskatās, ka varētu būt pulka iekrātu aizvainojumu. Psihiskā realitāte veido fizisko, kā saka - na obizhennih vodu vozit. Un cietums kaut kādā ziņā ir loģisks, jo tas iesākto ceļu noved līdz galam. Ķibeles teicami provocē izpaust apspiestās jūtas, - vide pati rūpējas par savu ekoloģiju.Tālāk varētu būt divi varianti - Caune izturēs savu autoagresijas līniju līdz galam un pakārsies cieruma kamerā vai arī sāks izpaust sevi, un tad caur virkni konfliktu varētu notikt tā, ka uzrodas kāds dzīvesgudrs cietumnieks, kas īpatnējā veidā nospēlē tēva un padomdevēja lomu. Kāpēc to visu vispār saku? Tādēļ, ka cilvēki attīstās. Ja viņš nav pieaudzis, tas nenozīmē, ka nevar pieaugt un "fui" viņam uz mūžīgiem laikiem. Katram ir jāsasniedz kāda kritiskā masa, kas ļauj apjēgt lietas. Līdz ar to arī tā bezspēcības izjūta, ko piemin Zane un Bryuvers, var būt ļoti palīdzīga. Nepatīkama - tas nu gan!, ļoti nepatīkama, bet...sevis izpratnei daudz noderīgāka kā tīkams un acīm glaimojošs apgaismojums. Ejam pa dzīvi, ejam, un vienā brīdī - siena, stūris, bezspēcība, bet tas nekas, jo tas vienmēr ir pakāpiens. Te nu gan viens būtisks jautājums ir - kur gūt spēkus, lai reālos dzīves sūdos meklētu kaut ko konstruktīvu. Lai izturētu patiesību, vajag šausmīgi daudz mīlestības. Kādreiz pietiek ar to, ja kāds ir blakus, kādreiz palīdzība atnāk pavisam negaidītos un dīvainos veidos, kādreiz neatnāk nekāda un tikai vēlāk saproti, ka tas ir labākais, kas varēja notikt. Nu, bet tā jau ir liela tēma pati par sevi.

No šāda viedokļa piekrītu Dacei, ka Ceplis ir bezcerīgākā situācijā kā Caune - dzīve viņu nesit, viņš ir zirgā, šķietams apstākļu kungs, bet...nekas jau nav par brīvu. Kontrole bieži ir tikai ilūzija. Par to, ka šobrīd izdodas grābt karstas ogles ar citu rokām, pēcāk būs jānorēķinās. Bet Ceplis jau arī nestāv plikā vietā. Ir vēsture - kaut vai ar Nagaini, un šobrīd vējš ir iegriezies tā, ka Ceplis atdod pēc nopelniem agrākajiem uzmetējiem. Sausais jau arī nav bez vainas. Taču problēma ir, ka tāda vendeta katru, kurš iesaistījies, pašu noliek zem sitiena, jo atriebšanās prasa sirds līdzdalību. Cepļa plāns nav nejaušs, tas ir smalki izkalkulēts. Bez tam Ceplis maksā jau arī šobrīd ar saspringto ģimenes dzīvi, kurā laulātie viens otram neuzticas. Ir jau tur zināms kaislības piesitiens un spēle, kamēr var turēt šādu formu, bet tā noteikti nav patiesa tuvība. Katrs ir pats par sevi - viens, un mirkļa vājums var tikt smagi sodīts. Spēlēt ir vieglāk kā dzīvot. Kaut vai tādēļ vien, ka tas, kurš dzīvo, tas mirst. Un Ceplis "filmē" daudz ko, vienīgi aizmirst to, ka nav mūžīgs. Scenārija attīstība taisni prasa kādu fatālu diagnozi, nelaimes gadījumu un vēl labāk - nonākšanu caur to situātīvā atkarībā no Caunes. Dzīve ir pietiekami gara, lai pabūtu abās pusēs.

Man patika Marī teiktais, ka ir garlaicīgi ilgtermiņā palikt vienā lomā. Visticamāk, pat neiespējami, jo notikumi apmāca, kaut caur grābekļu kātiem pierē, bet tomēr. Iedomājos, ka no Austras varētu dienās sanākt neslikta Berta - precības ārzemēs, ass sievietes prāts plus nedaudz neirozes no iepriekšējās pieredzes un gatavs. Un Milda, savukārt, kā jau filmā redzam - iebrauc Austras sliedēs. Bet visa centrā - veikals. Un tad ir jādomā - kas tajā ir jānopērk? Sava vieta dzīvē? Vai tā tiešām nav citādi pieejama kā kāpjot pāri cilvēciskajām vērtībām? Vai šīs sievietes būtu nepievilcīgākas, ja būtu uzticīgas un mierā ar savu materiālo situāciju? Ko tādu viņas neiegūtu? Un vai vīrieši paliktu lūzeros, ja beigtu dzīties pēc naudas? Visu šo rakstot, ienāca prātā tāda lieta, ka laikam pasaules piemuļķots cilvēks var tapt tikai tajā mērā, kurā ir gatavs muļķot pats sevi. Man patīk šī doma, un vēl jo vairāk - valsts svētku sakarā : ). Tad nu - daudz laimes! : )

64  
Piekrītu Pepijai, ka "Cepļa" izvēle svētku programmai ir zīmīga un pārdomu vērta.
Kultūrvēsturē nozīmīgi kļūst tie darbi, kuri spēj notvert un gan detaļās, gan kopainā attēlot laikmeta ainu, un "Ceplis" ir viens no tādiem darbiem. Tomēr iestudējuma/filmas piemērotība tieši 18.novembra svinībām laika gaitā mēdz mainīties un nešķiet, ka tieši šobrīd "Ceplis" būtu ļoti piemērots. Tad jau drīzāk kāda no "Likteņa līdumnieku" sērijām, kur brīvvalsts jaunieši tik gaišām, pašapzinīgām sejām, kā mūsu vectēviem vai vecvectēviem tajos laikos.

1-10 11-20 21-30 ... 61-70 71-73
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika