Beidzot esmu ticis pie Nabokova „Lolitas”. Zvaigzne ABC pratusi to izdot tā, ka cena ir zem septiņiem latiem. Varbūt tas liecina, ka laikam jau beidzot latviešu lasītājam vairs nav tik svarīgi, lai grāmatas forma vienmēr būtu pārāka par saturu. Izņemot tos nedaudzos gadījumus, kad tiešām ģeniālais saturs pievelk līdzi pamatīgajai formai ar latviski obligātajiem cietajiem vākiem. Šis izdevums tomēr neslimo arī ar krievu kabatas formāta izdevumiem raksturīgo pelēcīgi aso papīru, kas ātri nodriskājas un briesmīgi mazajiem burtiņiem briesmīgi šaurās rindstarpās – tik maziem, ka vajadzīga lupa.
Nabokovu kopā ar Džoisu un Kafku daži redz kā pasaules 20. gadsimta literatūras dižtrijnieku. Literatūra nav sports, kur šādi vērtējumi ir objektīvi iespējami, un šāds trijnieks, protams, norāda uz subjektīvu viena, vairāk intraverta, literatūras virziena ieredzēšanu. Man būtu vēl vajadzīgs Šolohovs vai Bulgakovs („vai” - lai krievi pārāk nedominētu), kāds no latīnamerikāņiem – Markess, Borhess vai Kortasārs nu un Bekets, Semjuels Bekets. Tiem, kam Bekets ir „tas pats Džoiss”, iesaku aiziet uz „Gaidot Goido” kinoteātrī „K suns”. Es biju, redzēju, man izskatījās tāda „trimdīga” (režisore Baņuta Rubess) Nē, nebija jau slikti (slikti nekad nav) tikai man bija jāpadomā, vai Beketa izmisums tiešām izskatās tāds? Manā galvā tas ir daudz intelektuālāks, smeldzīgāks, pauzīgāks un paradoksālāks. Nedaudz skumjāks, nedaudz nogurušāks un pilnāks skaistu, bet - kā visiem zināms - nepamatotu cerību. Ja šī izrāde būtu jāuzved man, es nošautos, jo nespētu atrast piemērotus aktierus nevienai no lomām. Visās iespējams tikai viens – Bekets, Bekets un Bekets.
Bet es taču gribēju runāt par Vladimiru Nabokovu. Pēterburgas aristokrātu atvasi, kopš divdesmit gadu vecumā, kad ģimene aizbrauca no boļševiku izvarotās Krievijas – kosmopolītisku pasaules pilsoni, dzīvojušu katrus nākamos divdesmit gadus citā kontinentā – vispirms Eiropā, tad Amerikā un tad atkal Eiropā, Šveicē. Cilvēku, kurš jau no bērnības runājis un rakstījis ne tiki krieviski, bet arī angliski un franciski. Ārkārtīgi spožu intelektuāli ar tik izkoptu un smalku stilu, ka ikkatrs teikums prasās tikt gluži vai ierāmēts. (Te gan lieli nopelni arī Ilgai Kalnciemai, latviešu tulkotājai.)
„Lolitu” Nabokovs izdevis 1955. gadā – tātad 56 gadu vecumā. Bet sarakstījis gan jau krietni vien agrāk, jo viņam bija ļoti lielas izdošanas grūtības. Puritāniskajā Amerikā grāmata, kurā empātiski un diži stāstīts par incestu? Brrrr – nē, nē, nē! Laikam jau rakstnieks ir strādājis pie darba apmērām tajā vecumā, kurā tagad esmu es. Šo to atradu no viņa biogrāfijas (vecākais no pieciem bērniem), bet nepietiekami, lai saprastu, kas viņam varētu būt bijis personiski svarīgs „Lolitā”. Ko viņš tur izstrādājis no sevis.
Skaidrs, ka ar Lolitas tēmu man būs jādarbojas pamatīgāk. Nabokova darbs ir agrīnāks kā Pias Pēras „Lolitas diensgrāmatu”, kurā Lolitas un Humberta Humberta attiecības skatītas no meitenes viedokļa. Bet vēlīnāks par marķīza de Sada „Justīne, jeb tikumības nedienas” – ļoti diža darba par to pašu tēmu. Incests ir līme, ar ko salīmēts matriarhāts – kā gan es varētu neiedziļināties tajā pamatīgāk? Kā gan es varētu mierīgi nodzīvot dienu pēc dienas, nesaprotot, kā tieši šie incestuālie mehānismi „nāk ārā” vienkāršās, pavisam ikdienišķās dzīves situācijās? Man taču vajag to izpreparēt šķiedriņu pa šķiedriņai.
Nabokovs ir dižs aristokrāts (starp citu - lielisks antīkās kultūras zinātājs), kurš savā darbā iekļāvis arī galveno personu ģenealoģiju. Tā skaidri rāda gan Humberta Humberta, gan Lolitas dzimtaskoka uzdevumus, kuri sastopas abu attiecībās. Tomēr pieļauju, ka „vienkāršs lasītājs” uz ģenealoģiskajām atsaucēm (izkliedētām pa visu grāmatu) varētu neiekrist, viņš pat varētu tās izlaist, nepamanīt. „Vienkāršajam lasītājam” ir domāta arī ēsma uz ceturtā vāka, kurā atgādināts par morāli, „no kuras jālūkojas”, lasot šo darbu: „Romāna galvenais varonis Humberts Humberts ir nobriedis vīrietis, kas nespēj turēties pretī mazu meiteņu valdzinājumam. Viņš tās dēvē par „nimfetēm – izredzētām būtnēm – vecumā starp deviņiem un četrpadsmit gadiem”. Lai paliktu divpadsmitgadīgās Lolitas tuvumā, Humberts Humberts apprecas ar viņas māti un vēlāk kļūst par meitenes vienīgo aizbildni.” Turpat tālāk – vārdi, ar kuriem sākas grāmata – „Lolita, manas dzīves gaišums, manu gurnu kvēle. Mans grēks, mans acuraugs. Lo-li-ta...”
Man ir ļoti daudz, ko par šo teikt. Bet šajā blogā ne tas centrālākais, lai gan – kas to zin. Kā Humberts Humberts (vīrietis zem četrdesmit, cik var saprast) redz sievietes. Nu labi, ne virs četrpadsmit, kas viņam jau skaitās vecas. Trīsdesmitpiecgadīgās – tātad, pēc maniem kritērijiem – pašā plaukumā. Viņām vēl tālu līdz „pēdējam kliedzienam” – vecumam, pēc kura dzemdēt vairs nevarēs. Bet nojausma par to tuvojas, un tas rada tādu mēreni histērisku fonu. Nepamanāmu, tādēļ, ka tas ir „fons”. Bet pamanāmu, ja mēs no šī fona iztaisām griezumu. Sieviete, kura ir par daudz ko norūpējusies (neatšifrēsim, par ko. Tam vajag lappušu simtus) un viņu tādu redz vīrietis. Tāds, kuram no viņas nav bail (nav bail no sievietēm) un kuram no viņas neko nevajag, kam viss jau ir pašam. Un plus vēl – vīrietim, orientētam uz sevi, varbūt egocentriskam, tādam kā narcistiskam. Teiksim – neatkarīgam, lai gan tas būtu ļoti stipri pārspīlēti. Jo tajā pašā laikā arī ļoti atkarīgam no kaut kādas tādas sieviešu „šlakas”, ļoti atkarīgas, mazas un meitenīgas...
Pirms ķerties pie citātiem, vēl viena ļoti svarīga lieta. Vai kāds vīrietis drīkst teikt kādai sievietei – tu neesi skaista... Vai – tu esi nesmuka! Nesimpātiska. Neseksīga. Auksta. Es tevi negribu. Briesmīga. Atbaidoša. Bet pats galvenais – man no tevis nav bail. Man nav bail, tevi negribēt. Bet var taču būt, ka tā neteikt nozīmē grēkot pret objektīvo īstenību! No šāda viedokļa raugoties, Humberts Humberts ir varonis – viņš pasaka visu, ko nedrīkst! Jo, no „vīrišķīgā” skatu punkta raugoties (kas, iespējams, ir baiļu no soda par patiesību deformēts), sievieti trīsdesmit piecu gadu vecumā ar daudziem viņas labumiem, "pašā sulā", ir jāgrib gribēt. Bet te – bāc, nē...
Valērijas vienīgais tikums bija lēnprātība, ...
... viņš izrādīja (it kā sānu kulisēs tajā teātrī, kurā biju ievilināts) vecmodīgu pieklājību, pavadot katru savu kustību ar nepareizi izrunātiem atvainošanās vārdiem (že demand pardon... eske že puī...), un ar lielu taktu novērsās, kamēr Valīte norāva vannasistabā no auklas savas rozā biksītes; ...
... cik ļoti man bija pretīgas riebīgi dekoratīvās, dezodorētās sekretāres un kantoristes, ar kurām viens no mūsu iestādes jokupēteriem visu laiku centās mani iekairināt.
Mans ārsts, iemīļots ciniķis...
... kamēr Heiziene un es kāpām pa trepēm lejā uz svelmē snaudošu dārzu, savus ceļgalus es jutu kā atspulgu līganā ūdenī un manas lūpas bija kā smiltīs.
... kavēkļu vaininiece parasti bija Heiziene (kura, lai lasītājs patur prātā, drīzāk baidījās, kaut tikai Lolita negūst labpatiku no saskaršanās ar mani, nevis, ka es varētu izbaudīt Lolitu).
Vai tiešām es nevarētu piedabūt sevi pasniegt viņai gultā šo taupīgi divās porcijās pasniegto pampelmūzi, šīs nesaldinātās brokastis?
... mani personīgie resursi palīdzēs novērst, tā sakot, zināmu apjukumu, kas varētu rasties aiz jūtu trūkuma, kad pienāks laiks izrādīt spēcīgu un nepacietīgu mīlas liesmu.
... visas pārējās pazīmes, nožēlojamas un garlaicīgas, ko mēdz apzīmēt ar vārdiem: „skaista sieviete”.
...viņa nespēja apvaldīt ne jūtu uzplūdus ikdienas dzīvē, ne izsaucienus mīlas gultā.
... ja viņai kādreiz kļūtu zināms, ka es neticu mūsu kristīgajam Dievam, viņa padarītu sev galu. Viņa to pavēstīja tik svinīgi, ka man šermuļi noskrēja pār muguru. Tad gan es sapratu, ka viņa ir sieviete ar principiem.
... viņa sēdēja sarkanā rītassvārkā, ar elkoni atspiedusies pret galdiņa plastmasas virsmu, atbalstījusi vaigu pret dūri, un blenza manī ar neciešamu maigumu skatienā, ...
Viņa pieprasīja, lai es atsauktu atmiņā visas sievietes, kuras savā mūžā esmu mīlējis, lai mani piespiestu tās apsmiet, nopelt un atteikties no viņām – nodevīgi un uz visiem laikiem, līdz ar to izdzēšot manu pagātni.
Nekad savā mūžā neesmu teicis un neesmu uzklausījis tik daudzas atzīšanās.
... viņas sirds atklāšana izrādījās tikpat neinteresanta, kāda būtu viņas ķermeņa sekcija.
Ar niknumu, kādu citkārt es nekad netiku ievērojis savas mīļotās sievas maigajā raksturā, viņa uzbruka un likvidēja visas Lolitai piederošās mazās lietiņas, ...
Pavērusi piedūmoto muti, apveltīja mani ar pamatīgu skūpstu.
Žēlīgās piesēdētāju kundzes!
Tagad gan pietiek, jo cik tad var. Viss tāpat skaidrs un var saprast Šarloti Heizu, kura, uzlauzusi Humberta Humberta slepeno atvilkni, izlasa visu šo nejaucību un metas zem auto riteņiem. Patiesi ceru, ka tas negadīsies ar šī bloga lasītājām, jo viņas tak nav Šarlotes! Lai nu kā, es ar Nabokova palīdzību esmu ierunājies par kādu (iespējams, tikai iespējams) aizliegtu tēmu. Spogulīt, spogulīt, saki man tā... Vai - grieķu mītu par Eridas strīdus ābolu un Parida izvēli starp trim dievietēm. Vai - dators skaistāks par sievieti... Nu tad parunāsim par to, vai arī paklusēsim...
Skatījumu skaits: 1388 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/1 |
Mīļā Zane, nezinu,vai tas ko mainīs,bet es vēlos Jums atvainoties visu savu sugasbrāļu vārdā - par to sātanisko gurnu kvēli, ko tikai sevi ienīstošs cilvēks nespēj apvaldīt un tā sakropļo pretoties nespējīgus bērnus. Jūtos atbildīgs par to. Jo nevaru norobežoties, ne liekulīgi izmantojot visas šīs psiholoģiskās un psihoterapeitiskās banalitātes (cik ērti, viens žīds izgudrojis legālu attaisnojumu ikvienai perversijai,kas ir bijusi un kas būs - seksuālā tieksme tak ir tik visvarena,nepretosimies tai!). Piederu pie šīs sugas, lai gan sevī nekad neesmu jutis vēlmi izmantot savu dzīvniecisko iekāri. Un neklausieties tās Jūsu sugasmāsas, kas noliedz morāles esamību. Visticamāk, arī viņas neko spožu no pretējā dzimuma nav piedzīvojušas, tāpēc tik ciniski spriedelē. Un nejauciet mākslu ar izvirtību, nevienā laikā tas nav bijis perverso izpausmes instruments. Jā, viņi to varbūt it ekspluatējuši, bet neko jēdzīgu nav spējuši radīt. Šī bloga īpašnieks, diemžēl, ir nošāvis šoreiz greizi.
OK, Dace, es uztveru pārāk emocionāli, var jau uz visu noskatīties no augšas , no malas, distancēti, filozofiski un psihoterapeitiski. Var uztvert HH kā savu nabadziņu nelaimīgo klientu, kurš zvērīgās mātes dēļ spēj nodibināt tikai attiecības ar bērnu, pie tam ar piespiedu elementiem, pie tam tā ir māksla, un tāpēc jāuztver ar izpratni. Vai, ja vajag, par attiecīgu samaksu, ja paciente pietiekoši simpātiska, just līdzi bērnībā izmantotai nu jau pieaugušai sievietei. Kā maksā, tā strādā psihoterapeits. Nav nekādas morāles, ir karma utt utjpr. Nevajag, lai neizdegtu, uztvert sava klienta ciešanas kā savējās, vajag tikai pelnīt naudu.
Tomēr es, ar bērnībā izmantotas meitenes pagātni, saku jums gudrajiem spriedelētājiem: nositiet mani , nožņaudziet, pakariet, pārgrieziet rīkli, lūdzu, es jūs lūdzu! Vishumānākie ir tie, kuri savus upurus uzreiz nogalina. Pārtrauciet manas ciešanas! Mana dzīve ir nekas, tā ir kritiens tukšumā, tā ir dzīve bez kāda būtiska faila manā programmā, kura trūkumu nepārtraukti izjūtu.
Lai jau jums veicas gudrīšu kungi un kundzes, kuri ir tik progresīvi vai garīgi, ka nav pat morāles.
DACEI: Pēc komentētāja krieviski ievietotā skaidrojuma laikam var noņemt no dienaskārtības jautājumu par Nabokova Lolitu. Pārējais patiesībā - viena vienīga ezotērika. Ko sēsi, to pļausi....Tie,kuri neatzīst Karmas likumu, izdomājuši psiholoģiju. Meklē cēloņus, iemeslus. Katram pašam ir jāizlemj,kā viss beigsies...
Manuprāt, HH darbības nav tveramas burtiski... kā viss mākslā (daiļliteratūrā, filmās utt.). Šī nav tiesas lieta.
Vai nav vienalga...
Morāle ir tukšs skaņa, vienkārši moralizēšana, kas neko nemaina un neko nedod. Viss, kas kāpj iekšā otra robežās, dzimst kaut kur citur, senāk, agrāk, dziļāk... un tāpēc ar morāli te neko neatrisinās. Nu, atradīs, pieņemsism, tās mātes, kas met bērnus babybox, uzzinās, ka pašas ir bērnībā sistas, izvarotas. Ko te morāle dos? Viņām ir vajadzīgs dvēseles ārsts, kuru daudzas nekad neatradīs. Tā vienkārši notiek. Kāda atradīs, bet par vēlu. Kādai veiksies. Varbūt kāda jau ir mirusi...
Un vai Nabokova stāsta apcere normalizē noslieces? Es laikam palieku mazākumā, bet diemžēl ko tādu tur nespēju saskatīt. Tas pats par citiem pieminētajiem autoriem.
Iespējams, ja Jums, dakter, var noderēt šī informācija Kas meklē, tas vienmēr var atrast. Avots - www.pseudology.org/Nabokov/Korghy.htm Iekopēšu oriģinālā. В молодости Дмитрий Николаевич был влюблен в светскую красавицу Нину - жену генерала барона фон Корфа. Для того чтобы общаться беспрепятственно, баронесса выдала замуж за Набокова свою пятнадцатилетнюю дочь Марию.
Дмитрий Николаевич оставался любовником тещи и исполнял супружеские обязанности по отношению к ее дочери. Ее первые четверо детей были его, остальные пятеро, по ее намекам потомству, имели других отцов, так как своего престарелого мужа она не любила.
Трое детей (в том числе любимец Владимир, отец писателя) якобы имели настоящим отцом некую высокопоставленную особу (можно было понять, что это сам царь), предпоследний ребенок непонятно чей, а последний был сыном учителя старших детей.
Не то важно, что Набоков, таким образом, возможно, родственник царской династии (сам он никогда этим не кичился и этого не признавал), а что в этом семейном предании уже заключен сюжет "Лолиты": герой предания связан сексуально с матерью и ее дочерью, только здесь треугольник с обратным знаком: не на матери женился герой, чтобы овладеть несовершеннолетней дочерью, а на юной дочери, чтобы беспрепятственно любить ее мать
Apzināti nedodu norādi uz savu dzimumu. Te tāpat iet karsti...Interesants man šķiet gluži cits jautājums, kurš aktualizējās vakardienas ziņu subtitru kontekstā, ir uzvirmojis arī Rudzīša bloga komentāros. Un, tātad - ziņa - "Pāvests noliedz ebreju tautas saistību ar Jēzus kristus nāvi"...Bāc...Izlasīju un ilgi domāju - a kādā sakarā vispār šis titrs?? Kas būtu palaists garām??? Hmmm...rodas tādas nelāgas aizdomas - atkal tie "izredzētie" kaut ko perina, laikus sagatavo augsni! Lasu šo Rudzīša rakstu (vai emuāru, kā tagad modīgi teikt). Pilnīgā pretstatā iepriekšējiem. Pilnīgā beztēmā kopējam kontekstam sabiedrībā. Kas motivējis šo tēmu aktualizēt? Kāda ir tā aktualitāte? Sabiedrība jau tā tiek pieradināta pie dažādu lielāku un mazāku perversiju un noslieču normalizēšanas un klātbūtnes. Ko kopumā dod šis raksts un tā komentāri? Visam ir sava jēga. Par minēto "varoni" Lolitu - interesanti, vai arī viņai varētu būt līdzīgas vēlmes un interese? vai tomēr viņas pasaule savā nenobriedumā, naivumā, uzticēšanās vēlmē utt. maz kādu interesē? Pat neiedziļinoties dažādu -fīliju apspriešanā. Ko domā tie zīdainīši, pirms mātes "dādīgo" roku nospiestas pogas darbības rezultātā klusi ieslīd slimnīcas beibiboksa kārajā mutē? Pieaugušie radītāji ir guvuši gurnu tvīksmi. Rezultāts ir apriori sakropļota dzīve. Nevajadzs. Tie ir morāles jautājumi. Un diez vai ir pareizi kultivēt morāles un tikumības nihilismu. Pietiek ar politisko. Dažādās kultūrās un sabiedrībās, droši vien, dibinātu iemeslu dēļ, ir iedibinājušās morāles normas. Ja šajā kultūrā ieviesīsies dabiska norma nešķirot ne vecumus ne dzimumus, sabiedrība dzīvos pēc šīm normām. Pagaidām vēl tā nav, un, labi. Uzrunājot citus, katram ir sev vien zināms, dibināts, iemesls - kāpēc vēlos runāt tieši par šo tēmu, ko vēlos noskaidrot, ko vēlos sasniegt. Diez vai Rudzītis nezin, kādas dominējošās dzimumuzvedības normas ir piemītošas latviešiem to lielajā vairumā. Tātad, rakstam varētu būt vairāk provokatīva loma. Diez vai - uzzināt, cik iecietīga vai neiecietīga ir sabiedrības daļa, ka šeit ieklīst un lasa. Tātad - kāds cits mērķis. Noteikti uzzināsim, jo neticu, ka pazīstams, pieredzējis psihoterapeits ņemas ar niekiem. Taču pārāk daudz informācijas ir pieejams - gan par indivīda, gan sabiedrības kurā dzīvo, reakciju uz šāda veida provokāciju. Bet drīz jau jauna pirmdiena un vismaz es ar nepacietību gaidīšu drāmas turpinājumu!
Man gan bija interesanti palasīt. "Lolita" nav par pedofīliju, bet diemžēl tas tā gandrīz vienmēr tiek uztverts. Komentāri dusmīgi, bet laikam jau labi, ka nav vismaz vienaldzīgo.
Diemžēl šķiet: ja sabiedrībā ir šī kategoriski uzbrūkošā attieksme, tad nepaliek telpas un vietas kam citam. Nepaliek telpas, kurā var ieklausīties līdz galam, jo viss ir pilns ar sevi. Visi jau ir ieņēmuši puses. Bet vispirms jau tam "kam citam" pašā ir jāmainās, vismaz kaut kam ir jāizkustas no vietas. Lai gan es te pirms laika V.R. par līdzīgu tēmu arī ļoti nepiekritu, bet tas bija sen, turklāt mazliet citā griezumā, jo tas tiešām bija par pedofīlju, bet varbūt tomēr arī ne...
Tas, kā vienā otrā vietā redzu audzinām zēnus, gan mudina uz pārdomām. Bet to parasti uzskata par normu, jo mātei to tik ļoti bioloģiski vajag, ka viņa visas pasaules vagas pārraks ar rokām, lai tikai savu taisnību paturētu. Viņai to zēnu vienkārši vajag. Ko tur liegties, arī meiteni... Un viņas tiesības valstiski tiks aizstāvētas, neviens tur nesaskatīs problēmu, ja nu vienīgi kādā situācijā, kad bērnam jau ir nervu sabrukums, kāds psihologs pierādīs pāraprūpi. Taču tad viņš vismaz presē kārtīgi atrausies, bet ir iespējams arī, ka juridiski.
Visas lielās pārmaiņas ir lēnas, bet te tādi ļoti nosodoši teksti, manuprāt, pārpratumi. Es laikam tagad arī esmu nosodoša, bet nu pedofīlija gan ir pilnīgi kas cits. Pārmaiņas laikam būs ilgas. Savi gadi 50 varbūt paies, ja ņem vērā, ka apmēram 20 gadus Latvijā par šīm lietām ļoti uzmanīgi sāk runāt. Nav viegi runāt par subjektīvo.
Patiesībā, lai saprastu/justu visu, kas ir marģināls, par ko nav pieņemts runāt, ir diezgan labi jāsaprot/jāpazīst sevi; tā ir tā attīstība, kurai nav beigu. Tās ir dzīles, kurām nevar piekļūt ar teorētiskām runām. Domāju, ka "Lolita" tieši šo misiju veic.
Ļoti dīvaini arī, ja kāds psihoterapeits tiešām ir novērtējis šo darbu kā pedofīlijas atspoguļojumu.
Kad man paziņa ieteica palasīt Rudzīša blogu, nebiju pārliecināta,ka tas būs kas interesants. Tomēr ieskatījos un ar skumjām secināju,ka lielai sabiedrības daļai tomēr interese ir apstājusies seksuālās čakras jomā, - runāšana, pārdomas ar un ap to. Varbūt tas ir iemesls garīgās degradācijas straujajam uzplaukumam pasaulē? protams,protams, ir jājūsmo par jaunību un skaistumu, par spēšanu un varēšanu un gribēšanu. Bet nepiekrītu freidistiem,kuri uz šīs dziņas grib uzbūvēt pasauli.
