Upuris, pašnāvība, atkarība - 10 Decembrī 2012 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Decembris » 10 » Upuris, pašnāvība, atkarība
Upuris, pašnāvība, atkarība
0:11 AM
 
Grieķu mitoloģijā ir Sīzifs, kas nemitīgi saceļas pret dieviem, par ko Zevs pie tā sūta Tanatu – Nāvi. Bet Sīzifs sagūsta Tanatu un iekaļ to ķēdēs uz vairākiem gadiem, kā rezultātā uz Zemes neviens vairs nemirst un tai kļūst „grūti”. Situāciju nākas atrisināt kara dievam Arejam (nu kā gan citādi, karš taču atrisina pārapdzīvotības jautājumu), kurš atbrīvo Tanatu un aizved Sīzifu uz Aida valstību. Bet Sīzifs pirms tam piekodina sievai nerīkot viņa bēres un neziedot dieviem – viņš bija iecerējis apmānīt pašu Aidu, lūdzot palaist sevi atpakaļ uz virszemi, it kā lai sodītu sievu par šādu necieņu. Iecere izdodas un Sīzifs kļūst par vienīgo mirušo, kas atgriežas dzīvē. Viņš pats sarīko sev bēres, pats tajās līksmi iedzer un tikai tad ļaujas Hermejam aizvest sevi atpakaļ pie Aida.
Manis pieminētā antropomorfizācija, bailes dabas spēku priekšā, ziedošana dieviem un sodīšana par necieņu un neziedošanu, ir viena procesa dažādas daļas. Tajā nav robežas starp objektīvo un subjektīvo – ja ir bailes, tad tās ir dievu, „no ārpuses” sūtītas. No tām izvairīties var tikai ziedojot (atpērkoties), ja tas nenotiek, tad jāmirst. Cilvēka psihe kādreiz nav bijusi nodalīta no dabas norisēm un tādēļ veidojusies pēc tās „ģīmja un līdzības”. Bailes vienmēr realizējās kā objektīvs apdraudējums, vai otrādi – no objektīva apdraudējuma vienmēr radās bailes, tādēļ tagad, kad šī saikne ar dabas kādreiz reāli radītajām drausmām ir pārtrūkusi, psihē saglabājies vien kā savdabīgs atavisms – atmiņas par baiso pagātni ticības un baiļu no varenajiem dieviem veidā. Šīs atmiņas nav emocionāli neitrālas kā sena un izmīlēta jaunības mīla, jo dievi vairs nemīt dabā, bet cilvēka psihē. Tie dzimuši no vai nu Zemes vai Ūdens, vai Gaisa vai Uguns, kas savukārt no Haosa.
Sākotnējā Haosā gan Dzimšana, gan Nāve bija vienotas un arī Zeme, pēc tam Dzemde un vēl pēc tam Mātes loma vismaz daļēji saglabā sevī šo vienotību. „Klīniskai” Mātei nav saprotami, kādēļ gan viņa nedrīkstētu nedzemdēt un izdarīt abortu, ja viņai to iegribētos. Tāda māte dažreiz var arī izmest bērnus pa logu. Bet pavisam noteikti tā ir pārliecināta, ka viņai ir tiesības prasīt, lai bērni tai „nepataisa sirmus matus”, vai arī „pirms laika neiedzen kapā”. Jo viņa ir arī Zeme un viņa ir arī Dieviete. Viņasprāt, pret viņu sacelties varētu iedomāties vienīgi nekauņa Sīzifs. Par to viņam tagad Aidā mūžīgi jāveļ tas akmens kalnā, pašam zinot, ka, uzvelts līdz galotnei, tas katrreiz atkal ripos lejā un atkal būs jāsāk velt no jauna.
Tiesības nogalināt vēsturiski un arhetipiski vienmēr ir saistījušās ar tiesībām dzīvot, tie ir bijuši psihē nešķirami jēdzieni. Tikpat nešķirami kā šodienas dārzniekam, kurš ne tikai izravē nezāles, lai kultūraugi varētu dzīvot. Tas arī izgriež zarus kokiem un krūmiem, lai tie vairāk ražotu jeb labāk izskatītos. Dārznieks arī neaizdomājoties iznīcina tos kultūraugus, kas vai nu iesējušies nepareizā vietā, vai to vienkārši ir par daudz. Par augu tiesībām dzīvot vēl neviens nav iestājies (pagaidām), bet par dzīvnieku tiesībām gan. Alberts Šveicers savā Āfrikas klīnikā izvairījās nosist pat odu un nejauši uzkāpt kādam tārpam. Nemaz nerunājot par Bridžitu Bardo utt.
Tāda pozīcija rāda „pret-nogalināšanas” un pacifisma idejas. Kas, protams, ir nedaudz augstprātīgi attiecībā pret mūsu tālajiem senčiem, kas nevarēja atļauties tādu luksusu - tiesības dzīvot kādreiz netika dotas kā pašas par sevi saprotamas, tās ir bijušas jāizpelnās, nogalinot savu tuvāko. Tieši to, kas tev kaut ko nozīmē, nevis to, kuru tu nepazīsti vai pret kuru esi vienaldzīgs. Jānogalina tādēļ, lai nenogalinātu tevi pašu, bet ļoti bieži bez kāda sevišķa naida uz upuri. Bailes no (dievu sūtītas) nāves liek sūtīt nāvē citu. Nereti izjūtot cieņas un pateicības jūtas pret paša nogalināto. Kā Romas gladiatoriem – katrs no viņiem zina, ka būs jāiet cīņā uz dzīvību un nāvi ar savu biedru.
Vai ir daudz tādu attiecību, kas ir tuvākas par slepkavas attiecībām ar paša nogalināto? Tikai mātes attiecības ar bērnu, tā man šķiet. Dzīvs palikušais taču visu mūžu atgriezīsies savās atmiņās par to mirkli, kad upura dvēsele šķīrās no miesas. Upura nāve ievilks sevī, liks domāt un domāt, kā tas bija un kā varētu būt bijis. Robeža starp virszemi (apziņu) un pazemi (zemapziņu) taču ir nāve! Nāve cilvēkus ievada sevī, savā iekšējā dzīvē, liek just un domāt par sajūtamo. Aborts arī rada šo tuvību ar nepiedzimušo bērnu, to izdarot, sieviete kaut kādā ziņā atdodas Nāvei, atzīst tās spēku, nokļūst tās gūstā. Ir spiesta skatīties tieši iekšā savā zemapziņā.
Man liekas, publiskajiem nāves sodiem bija tieši tāda, kaut arī neapzināti izveidota funkcija – likt cilvēkiem sajust pašiem sevi, pieskarties mūžībai. Un nāve mūžīgi ir izmantota tam, lai šādu pieskaršanos izjustu. Iedomājieties, kā tas ir, nevis no droša attāluma ar šauteni nogalināt mežacūku, bet stāties tai pretī ar šķēpu! Un kā tas ir – doties karā esot bruņotam ar visādiem sitamajiem un duramajiem un skatīties acīs savam pretiniekam, lai pēc tam, izdzīvojot, visu mūžu ar tiem sarunātos? Vai – kā bija Vecās derības priesteriem, pašiem ar savu roku nogalināt upurdzīvniekus? Šāda pieredze ne tikai var ievilkt Nāvē, tā var darīt arī gudrākus, stiprākus un kompetentākus. No šī viedokļa – tiem, kas neko nav nogalinājuši upurējuši vai zaudējuši, nav arī bijis gana daudz treniņa iespēju. Tā ir – ja gribi saprast Dzīvi, kaut kas jāsaprot par Nāvi. Un tiem, kas nesaprot, ir mazāk spēka, to raksturam nav bijis gana kur rūdīties.
 
Empātija pret sevis paša nogalināto radīja Upura lomu un tās varu. Cilvēki sāka gribēt tikt nogalināti, lai baudītu īpašās attiecības ar savu Bendi, jo pēc zīdainisko attiecību ar māti izbeigšanās nekas intīmāks vairs nav iespējams. Ar šo mēs pietuvināmies upurēšanas fenomenam. Sākotnēji dieviem (visiem, virzienā uz Haosu) ir tikuši ziedoti cilvēki – karagūstekņi, vergi un arī bērni. Priekšstats, ka dieviem ir jādod visdārgākais, kas tev ir, atspoguļojas arī Vecās Derības stāstā par to, kā Abrahāms dodas upurēt savu vienīgo, tik ilgi gaidīto dēlu savam Dievam. Viņš ir psiholoģiski gatavs šo upurēšanu veikt, padomājiet tikai! Stādieties sevi priekšā Abrahāma vietā! Lai saglabātu savu derību ar Dievu, jāspēj ar nazi pārgriezt rīkle paša dēlam... Un tad notiek kaut kas principiāli svarīgs – Dievs sūta upurjēru, ko ziedot dēla vietā. Ar to viņš pierāda savu principiālo atšķirīgumu no dabas dievībām „virzienā uz Haosu”. Ar to viņš parāda, ka ir atšķirīgs no Dievietes un šis atšķirīgums ļoti spilgti pierādās tieši bērnu upurēšanas jautājumā. Dievam nevajag bērnu nāves, atšķirībā no Dievietes.
Varam šeit atgriezties pie diskusijas par abortiem. Arī tajā tiek pretstatītas nedzimušā bērna un tā sauktās „sievietes tiesības”, it kā bērns varētu apdraudēt māti piedzimstot. Modernajā sabiedrībā tas objektīvi tā nav, jeb vismaz nedrīkstētu būt – ir taču pielietojami visādu veidu sociālie spilveni. Ir pieejamas atbalsta sistēmas, kas iedrošina un apmāca māti (ģimeni) laist bērnu „caur sevi”. Tomēr abortu atbalstītāji balstās arhaiskajā ticībā, kuru, nedaudz pārspīlējot var formulēt šādi – vai nu māte nogalina bērnu vai bērns nogalina māti. Mēs redzam, ka šādi izprastas „sievietes tiesības” faktiski ir Dievietes tiesības. Abortam šodien nav objektīva pamatojuma, tas ir arhaisks upurēšanas akts ar mērķi izlūgties žēlastību no Dievietes, bēgot no saviem subjektīvajiem, intrapsihiskajiem vajātājiem. Redzams, cik dziļi arhetipiska un subjektīva ir šī cīņa. Bērns tiek ziedots, nevis vienkārši abortēts un tas tiek darīts ar konkrētu mērķi – lai no Haosa virziena dievībām (Dievietes) izlūgtos dzīvību (drošību, materiālu neatkarību, karjeru, hedoniskus labumus, rozā bimbuļus Blondīņu festivālos) sev. Taču tas parāda arī apzināties- un spriestspējas deficītu – objektīvais (daba), pateicoties cilvēku daudzpaaudžu darbam, šodien ir šķirts no subjektīvā (psihes), tādēļ upuris ir kļuvis objektīvi bezjēdzīgs. Tās tagad ir divas dažādas telpas, kurās procesi notiek gandrīz neatkarīgi. Grūtniece baidās (htoniskajā laikmetā veidojušos arhetipu producētās jūtas), ka bērns varētu nogalināt tās dzīvi (jūtu radīta fantāzija), jeb aizšķērsot tās ceļu pie Dievietes (dzīves un nāves vienība), tādēļ tā izlūdzas Dievietes žēlastību ar bērna upurēšanu. Tur nav nekā objektīva, šodien Latvijā neviena jaunā māte badā nav nomirusi, neskatoties uz joprojām nepietiekami labo atbalsta sistēmu jaunajām ģimenēm grūtos apstākļos.
Tas, ka māte domā nevis par bērnu, bet par sevi, nav objektīvi motivēti – viņa baidās no Dievietes un no nāves, tādēļ bērnu upurē, lai izlūgtos žēlastību sev. Šodienas sociums (Dievs) tomēr ir daudz draudzīgāks pret cilvēku un atšķiras no pirmatnējās dabas (Dievietes), kam cilvēks nenozīmē neko, tādēļ no tās jābaidās un tādēļ jānogalina savs tuvākais, lai pašam tiktu vairāk drošības.
Ir grieķu mīts par Zeva dēlu Tantalu, kurš pusdienās dieviem pasniedza no sava upurētā dēla Pelopa miesas pagatavotu cepeti, tādēļ tika nosūtīts uz Aidu ciest mūžīgās Tantala mokas. Kā tas ir - atrasties līdz kaklam ūdenī un tomēr ciest slāpes? Sniegties pēc vīnogām, kas turpat, virs galvas un nekad neaizsniegties? Kādēļ tāds sods? Tādēļ, ka Tantals sajauca Dievu (Zevu) ar Dievieti. Dievietei jebkura baiļu un padevības izpausme ir pagodinoša. Bet no Zeva viedokļa Tantals pasniedza tam pusdienās sava (Dieva) mazdēla miesas cepeti – kā gan tas varēja nebūt riebīgs un kas varētu būt vēl riebīgāk? Kā gan viņš varēja nepārskaisties un smagi nesodīt savu dēlu? Zīmīgi, ka Pelopa miesu pagaršoja tikai Dēmetra, auglības dieviete un Mātes, Dzemdes, Zemes un Haosa pārstāvniecība Olimpā. Tomēr arī viņa apvēmās, tiklīdz saprata, ko baudījusi, jo bija taču uzņemta Olimpā, padevīga Tēva tiesībām.
Cilvēku upurēšana ir matriarhāta un nedrošības dabas spēku priekšā ikona, bet atteikšanās no upuriem – Tēva laikmeta pazīme. Tēvam ir atšķirība, vai upuris ir jebkāds pagodinājums viņam, jeb tomēr viņa mazdēls. Tēvs redz nevis izfantazētu apgrūtinājumu mātei, bet (arī ultrasonogrāfa ekrānā) sava dēla, mazdēla utt. pukstošo sirdi. To var ieraudzīt katrs, kas uzdrošinās tajā ekrānā ielūkoties. Tā vietā lai upurētu, Dievs - Tēvs iemāca cilvēkiem būvēt mājas, ceļus, valstis, sociālā atbalsta sistēmas, pievienoto vērtību - galu galā tikai tā var iegūt objektīvu šodienas drošību dabas spēku priekšā. Dievs pastāsta, ka Latvija var pabarot vismaz desmitreiz vairāk bērnu kā līdz šim, ja izvirza sev šādu mērķi. Tomēr Māte vienmēr čukstēs ausī, ka tā – objektīvi radāmā un atrodamā drošība jau nav nekāda īstā... Īstā ir rodama tikai caur upuri! Nu un tad ģimenes standarts ar diviem bērniem reducēsies uz vienu un tad uz nevienu. Modernajā pasaulē nav nemaz vajadzīgs karš, lai kādu iznīcinātu, pietiek ar Dievietes spēku iedarbināšanu. Aborti, jaunu vīriešu nāves, atkarības izraisītais posts – tas viss ir ziedojumi Dievietei.
Tomēr mums nevajadzētu iedomāties, ka Dieviete ir tikai subjektīvi destruktīva. Atcerēsimies Romu un tās leģionus. Kad centurions juta, ka centūrija zaudē kaujas spējas, viņš nostādīja to ierindā un lika skaitīties „uz desmit”. Desmitie iznāca ierindas priekšā un devītajiem (trešajiem, piektajiem) bija pienākums tos nogalināt. Savus biedrus, tuvākos. Tos, kas citreiz, kaujā varbūt bija saviem šodienas bendēm glābuši dzīvību. Nogalināt? Nē, upurēt, protams. Un šis aspekts ļāva nogalinātajiem justies kā atdevušiem sevi nākotnes cīņās par valsti, karalieni, Māti, Romu, Latviju. Šādas upurēšanas rezultātā deviņas desmitdaļas no centūrijas spēja veikt daudz lielākus kaujas uzdevumus nekā sagurušās desmit desmitdaļas. Dieviete palīdzēja izcīnīt uzvaras! Kas nozīmēja, ka upurētie nav upurēti bezjēdzīgi, viņi ir savā veidā piedalījušies kaujā, kurā nepiedalījās...
Mēdz teikt, piemērām, par Cēsu skolnieku rotu – viņi upurēja savas jaunās dzīvības uz dzimtenes Latvijas altāra. Ja tā saka, tad tur ir iekšā ticība, ka dzīvības atdošana, pašnāvība (viņi atdeva, nevis viņiem atņēma!), ir jēdzīga un ja tu sevi nogalini, tad dzimtenei (Mātei) ir labāk. Un ka sevis atdošana par visaugstāko cenu ir upura vērtības pieaudzināšana, nevis dzīva cilvēka, Zeva mazdēla, apēšana. Ka jebkura cilvēka dzīvība nav augstākais, kas vien var būt. Tieši otrādi, no Dievietes viedokļa - ja par kādu ideju neviens nav gatavs mirt, tad tādai idejai nav nekāda vērtība! Augstākā ir dabas spēku mistērija, Māte un arī Latvija kā tāda pati par sevi, Haoss, htonisks caurums. Ticība, ka dzīvības atdošanā ir kāds automātisks labums iekšā. Tu nomirsti un visiem taviem mīļajiem uzreiz kļūst labāk. Tā vietā, lai ietu mežā pēc malkas, tu sevi nogalini un visi tavējie tādēļ ir atbrīvoti no kurināšanas izmaksām visu atlikušo dzīvi.
 
Šeit mēs nonākam pie pašnāvības kā sevis upurēšanas. Ja tā, tad sevis nogalināšanai ir jēga. Tādējādi bailes Dievietes priekšā liek darīt kaut ko maģisku, tā vietā lai risinātu problēmas objektīvi. Tā liek ticēt autodetruktīvām darbībām, nevis mīlēt un audzināt savu bērnu un investēt tā attīstībā. Dieviete nereti sauc skaļāk kā Bērns un te atkal ir Sieviešu tiesības pret Bērnu. Te mēs atkal esam pie atkarības, Bendes meitiņas un viņas tēva.
Lai varētu izdoties Trojas karš, Agamemnons tika mudināts upurēt savu meitu, Ifigēniju. Un viņš arī to mēģināja darīt, gluži kā Abrahāms Īzaku. Un viņam, līdzīgi kā Abrahāmam, pašā pēdējā brīdī upura vietā atradās kas cits - Artēmida atsūtīja briedi upurēšanai, uzņemot Ifigēniju savu priesterieņu pulkā. Līdzīgi Abrahāmam, Agamaemnons tika izglābts no pienākuma pašam ar savu roku iedzīt nazi sava bērna miesā.
Cilvēku upurēšanas tēma grieķu mitoloģijā turpinās arī Menoikeja jaunākā liktenī. Saskaņā ar pareģojumu un līdzīgi Ifigēnijai, viņam tiek rekomendēts mirt, lai Tēbas varētu netikt ieņemtas no valdnieka Eteokla brāļa Polinīka karaspēka. Monoikejs ir brāļu mātes Iokastes brāļa Kreonta dēls, un viņš patiešām upurē sevi, lai viņa dzimtene netiktu pazemota. Padomāsim, ja viņš nebūtu sevi upurējis, bet kritis kaujā viens pret vienu ar zobenu rokā, vai mēs viņu atcerētos? Vai viņš būtu daudz vairāk padarījis? Upurēt sevi ir matriarhāli daudz godājamāk, mātišķāk, šeit ir vietā atcerēties Kristu un visu aiz viņa sekojošo kustību. Ciešam no Dievietes un upurējam tai, bet ceram un ticam uz Tēvu, kas varētu no visa tās atbrīvot. Jo sevis upurēšanā var saskatīt arī došanās pie Tēva pazīmes. Tāda kompromisa figūra tas Kristus.
 
Šeit ir vietā atcerēties atkarīgos. Arī tur ir plašs sevis upurēšanas aspekts. Bet šeit mēs iegūstam jaunu dimensiju – kaut ko zaudējot un izjūtot tukšumu sevī, ir iespējams iestāties klubā. Tādā, kuru varētu saukt par Lūzeru klubu (no kura var arī izstāties), bet tas nebūtu gana glaimojoši. Un arī ne sevišķi patiesi. Galu galā, ja zaudējums kā tukšums tiek sistēmiski pieprasīts, lai līdzsvarotu citu tukšumu, tad tas arī tiek piedāvāts. Šis ir ļoti svarīgs aspekts atkarības parādību etioloģijas izpratnē – ka atkarība ieslēdzas ne jau nejauši – kaut kam tiekot zaudētam. Tukšums tiek producēts kā atbilde citām gravitācijām, zaudējums tiek pieprasīts.
Tas ļoti sasaucas ar Mātes vēlmi būt mūžīgi kopā ar Dēlu un viņa tukšumu. Dēls izveido savu atkarību kā tukšumu, kas vērsts pretēji Mātes lomas un dzemdes tukšumam, pretējā gadījumā tam „jāpiedzimst atpakaļ”. Bet ja tā, tad piedzimšanas atpakaļ fantāzija, kas tik raksturīga atkarīgajiem, var būt ne tikai atkarības virziens. Tā var būt Mātes tukšuma virziens, kam atkarība pretojas. Tomēr rezultāts jau ir viens – atkarīgais nepieaug, tas paliek ilgstoši vai nekad neizaudzis bērns, saglabājot vajadzību pēc Mātes. Zaudējums un to apkalpojošā atkarība mēģina konkurēt ar Dzemdi un Nāvi kā zaudējumu. Būdams daudz mazjaudīgāks, tas viens pats neko nevar. Tas ir gluži kā Brīvo demokrātu partija starp kristīgajiem un sociāldemokrātiem Vācijā – tieši tā nereti izšķir, kura no „lielajām” veidos valdību. Zaudējuma iespēja ir pieslieties kādai no pamatgravitācijām, nostājoties pret otru un spēlējot ļoti dziļi savdabīgi politisku un grūti apzināmu spēli mūsu dzimatskokos. Tomēr dzmtaskoku izstādījumos to jūt. Būtībā jau jebkurš dzimtaskoks ar to arī fascinē – kā tajā pūš (velk!) tukšumu Vējš. Trīsstūrī Dzemde – Nāve – Zaudējums.
 
Un visbeidzot par Ibsenu un Raini. Viņi abi dzimuši Nāves ēnā (miris iepriekšējais bērns (-i) ģimenē), viņiem abiem ir bijis jāmierina, jāglābj un kaut kādā ziņā jāatdalās no savām Nāvei zaudējušajām mātēm („Pērs Gints” un „Zelta zirgs”). Tādēļ abi piedzīvojuši ļoti daudz neveiksmju un zaudējumu, knapi izdzīvojuši no cīnīšanās pretim šai ievilkšanai Māšu un Dzemžu gravitācijās. Tomēr, pateicoties šādai pozīcijai, abi saskārušies ar tādu kompetenci par psihes norisēm, ka spējuši to nodot tālāk. Gan māksla, gan psiholoģija stāv pie tādas akas, kur viss šis Dzemdes – Nāves – Zaudējumu trīsstūris redzams. Arī mēs te tagad pie tādas stāvam. Bet ne jau lai izciestu kaut kādu sodu, mēs to darām, tas ir interesanti, galu galā. Jo tur taču ir Viņa – „visskaistākā par visu, kas virs zemes un zem zemes ellē.”

Skatījumu skaits: 1458 | Pievienoja: marta | Reitings: 0.0/0 |
Komentāru kopskaits: 251 2 3 »
25  
nuja : )), un ļoti labs termins - "varenības vajadzība"...sanāk tieši pretējs tam, kā "būt otrajam".

24  
Laikam sapratu, ko domāji. Nu jā, trīsstūri jau arī ir kaut kas tāds, no kā ir labi iet ārā, un atvērtība/ievainojamība noteikti ir viens no tā procesa aspektiem. Un, protams, cik nu katrs var būt atvērts, cik daudz vienā paņēmienā izturēt, to ir tiesības izlemt katram pašam. Noteikti.

Bet neskatoties uz to, bez normālas pašaizsardzības ir vēl arī tāda, kur kāds nevēlas atvērties un būt ievainojams savu varenības vajadzību dēļ. Piemēram, ja kāds nespēj sevi iedomāties savādāk, kā vien, ja viņš ir topā vai varoņa statusā kādā kontekstā (Varonis=Glābējs). Te arī "triangle vs. vulnerability" cīņā kļūst reāla.

23  
Cita starpā, tā atvērtība/ievainojamība ir tieša rada spējai izturēt (Gaju), ko Viesturs sliecas uzskatīt par neiespējamo misiju.

22  
Jā, sakāmais bija gan. Brene min, ka ievainojamība sakņojas turpat, kur bailes, taču - pretēji bailēm - tai nav spazmatiska rakstura. Viesturs runā par Dzemdes - Nāves - Zaudējuma trijstūri. Un mana doma šeit ir tāda, ka atvērtība stipri maina šo spēli un ģeometrisko konfigurāciju. Atvērtība nav sāpju reakcija uz zaudējumu, tā ir eksistenciāls dotums, tādēļ tas tīri praktiski Viestura minēto trijstūri ļauj transcendentēt.

Tālāk es domāju par to, ka viena cilvēka atvērtība var kļūt par grūtu uzdevumu otram. Jo savi zaudējumi ir katram, līdz ar to ir arī vieta, kur aizāķēties bailēm. Un tad var rasties situācija, kad klausītājs nespēj izturēt stāstītāja vēstījumu, neieklasificējis to savas iekšējās baiļu grāmatvedības diagnostikā. Lai būtu, kur pieturēties, kad sāk darboties paša iekšējā straume.

Un vēl es domāju par to, Bryuver, ka stāv Tava skatuve ar četriem personāžiem. Un acīmredzot tā arī paliks. Iedomājies, pat ja te apzīmētu tāfeli ar ģeniālām formulām, vai to to būtu iespējams asimilēt? Kā jau man ir bijusi tā nelaime pārbaudīt : ), nē, jo tad, ja klikšķis nenotiek, viss teiktais paliek ārējs un izklausās kā tukši vārdi. Vnk ir garlaicīgi. Līdz ar to Brene izraudzītā story-teller forma ir ļoti noderīga. Man patika Daces nosaukums - stand-up comedy. Būtībā naratīvs kopā ar personisko pārdzīvojumu, kas sagremots līdz kondīcijai, kad par to var pasmieties, līdz ar to tas apkārtējiem vairs neliekas tik draudīgs. Un tas nu ir liels jautājums : ) - vai un cik man ir šādas gatavības materiāla, ar kuru es šeit vēlētos dalīties tās skatuves sakarā. Tā kā...kina njebudjet : ).

21  
turklāt "no family issues" un "no childhood shit" weep

tas man patika... bet tikai akadēmiska problēma

prof book

20  
Nu, varbūt tomēr nav tik traki ar Brene stilu. Man ir aizdomas, ka es arī mēdzu drusku plēst jokus, kad kaut ko stāstu. Un kā lai nesmejas par situāciju (šajā video), kad kāds ierodas pie psihoterapeita, jo viņam, lūk, esot nopietna akadēmiska problēma... ar ievainojamības koncepciju... Un tad tā terpeita žāvīgā seja no sērijas "my *ss is listening"... Laba intelektualizācijas ilustrācija ar visu reakciju pret to.

Vienīgi jautājums Pepijai -- vai ar šiem linkiem gribēji kaut ko pateikt mūsu bloga vai tēmas sakarā, vai tās bija vienkārši interesantas lietas, ar ko gribēji padalīties?

19  
Pepij, noskatījos abus Tavus linkus un paliku mazliet neizpratnē. Pirmkārt, it kā rēcamgabals. Bet tēma? Nopietna... Vulnerability, piemēram.

Bet kāpēc izskatās pēc stand-up comedy?

Palieku domādama, kā un kāpēc tas notiek, ka daži ļoti atraktīvi uzstāties spējīgi ļaudis šādas lietas pasniedz kā humoru. Viņa tiešām nav researcher (principā nenoliedzu, jo gan jau visas akadēmiskās prasības ir izpildītas, taču šajā kontekstā), bet story-teller. Nez vai kaut ko būtu atcerējusies, ja tā būtu bu-bu-bu zem deguna lekcija "par nopietniem psiholoģiskiem jautājumiem", bet tagad atmiņā noteikti iesēdās uz palikšanu.

Līdz ar to aizķērās doma par pasniegšanas veidiem kopumā un palika arī jautājums, kāpēc daži ir tādi, bet citi šādi.

18  
Liels paldies. Taa vien skiet, ka "pa celjam" Viesturs vareetu veel saraxtiit graamatu arii par Veco Deriibu utt.

17  

16  

1-10 11-20 21-25
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika