viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Janvāris » 22 » Upuris, upurēšana..
Upuris, upurēšana..
10:43 PM

Virsrakstā minētos terminus vieno viens vārds, tomēr to jēga ir tik daudznozīmīga, ka ir vērts par to parunāt vairāk. Īpaši tādēļ, ka ir nozīmes, kurās Upuris šajā mājas lapā ir minēts ļoti bieži un kuras tās lasītāji ir labi apguvuši. Bet ir daži aspekti, par kuriem esmu iedomājies tikai nesen, man tie šķiet interesanti, gribu par tiem padalīties.

Daudz un sen esam runājuši par Upura lomu („Bendes meitiņa un viņas tēvs”), kuru cilvēkam zaudējumā ir jādabū kā tādu psihisku ģipsi, lai viņš zaudējumu varētu sadziedēt. Tā realizējas psihes atkarības funkcija, izveidojot drāmas trīsstūri, - ja tas strādā efektīvi, tad zaudējums sadzīst un Upura loma tiek pamesta, bet ja tomēr neefektīgi, tad atkarība kļūst hroniska (patoloģiska, „narkoloģiska”). Daudz esam runājuši arī par Upura varu, jo nokļūšana šajā lomā sniedz svarīgu priekšrocību – izvēlēties, kurš šajā pasaulē būs Glābējs, bet kurš – Vajātājs. Kurš Labais un kurš Sliktais, tiesības sadalīt visu pasauli divās daļās. Jo mūsu psihe ir līdzjūtīga un empātiska – tam, kas cieš (Upurim), tā nespēj nepajautāt – kurš vainīgs? Un – kā varētu tev palīdzēt! Mūsu psihe nespēj no Upura neietekmēties un nepārņemt viņa pasaules redzējumu!

Tas, ka mēs šādi jautājam (nevaram nejautāt), nosaka ļoti svarīgu, bet agrāk sevišķi neakcentētu zaudēšanas motivāciju – ar tās palīdzību var ietekmēt pasauli! Tātad – nevis nejaušs zaudējums - kā nelaime vai kā šķiršanās no noieta attīstības etapa. Bet zaudējums kā izvēle un kā varas un ietekmes instruments, kā ideoloģija, turklāt Latvijas politikā pielietota visur un vienmēr!

Šeit mēs nonākam pie upurēšanas – mākslīgas un apzinātas zaudējumu radīšanas, tajā skaitā sevis paša upurēšanas (Kristus!). Gan vēsturiski, gan mitoloģiski var izsekot tam, kā ir ticis upurēts. Šeit ir nozīmīga dinamika – sākotnēji ir tikuši upurēti cilvēki, turklāt ļoti tuvi, ģimenes locekļi, pat jaundzimuši bērni. Vai arī – mirstot vīram, sieva (sievas) izdara pašnāvības.
 
Tikai pēc tam nāk laikmets, kad tiek upurēti svešinieki – vergi vai karagūstekņi. Līdz tiek nonākts līdz tam, ka cilvēku upuri tiek aizliegti (Mozus – tev nebūs nokaut!), bet to vietā nāk dzīvnieku upuri – Vecajā Derībā ir sīki un smalki aprakstīts, kā jānotiek upurēšanai saskaņā ar seno jūdu tradīcijām.

Ko cilvēki vēlējās panākt upurējot? Tie centās nomierināt „mirušo garus”, „dēmonus”, „veļus” utt. Arī apliecināt ticību un padevību Vienīgajam Dievam, tādējādi uzvarot, „atstājot aiz muguras” iepriekš minētos „mošķus”. Lai nu kā, nevaram izvairīties no secinājuma – zaudējums tiek ārstēts ar zaudējumu. Jauns upuris tika nests, lai nomierinātu cita Upura iekšējos pārdzīvojumus un ciešanas, pamatojot to ar cilvēku dabiskās reliģiozitātes radītajām visdažādākajām motivācijām. Taču lai kādas tās arī nebūtu, ja jau cilvēki upurēšanu pielietoja, tad tai bija kāds labums, tā bija efektīva. Kā to var izskaidrot?


Esmu sācis iedomāties cilvēka garīgo telpu (vai grieķu Aiteru) kā tādu, kuru primāri, visdziļākajā līmenī veido divi tukšumi, divas gravitācijas. Viens tukšums ir dzemdes (Gaja) tukšums, bet otrs – zaudējuma tukšums. Lai cik dīvaini tas nebūtu, abiem piemīt uzkrītošas līdzības. Pirmkārt, tie „ievelk” – dzemde piesaista sev sēklu, bet zaudējums – Glābēju (drošības sajūtu, atbalstu). Otrkārt, „izmet” – dzemde dzemdē bērnu, bet zaudējums – Vajātāju („vainīgo”, to, uz ko var dusmoties). Abas šīs gravitācijas nosaka, ka garīgā telpa mūždien būs kustībā. Tajā, līdzīgi kā atmosfērā, kustība vienmēr notiks mazāka spiediena apgabalu (tukšumu) virzienā.

Abas gravitācijas var būt pārāk stipras, tādas, kas piesaista cilvēkus sev, neļaujot tiem brīvi „kustēties” un pārvaldīt savu garīgo telpu. Atcerēsimies мама, роди меня обратно! fenomenu – ekstrēmi stipru vēlmi nokļūt atpakaļ (drošajā un siltajā dzemdē), piedzimt tur, tajā pasaulē, kas faktiski nozīmē – nomirt mātē, lai varbūt piedzimtu no jauna, kaut kādā laimīgākā dzīvē. Un atcerēsimies citu situāciju ar nāves kā zaudējuma pārdzīvojumu – jaundzimuša bērna nāvi un mātes pārdzīvojumus saistībā ar šādu nāvi. Jaundzimušā nāvi es še minu tikai tādēļ, ka parasti tā tiek piedzīvota kā vislielākais iespējamais zaudējums pieaugušam cilvēkam, bet tādi var būt arī citi zaudējumi, citas nāves. Būtiskais, ka šie zaudējumi „iesūc” sevī, liekot cilvēkam ilgstoši un dažreiz visu atlikušo mūžu ciest zaudējumam tipiskos pārdzīvojumus, kurus ļoti vienkāršoti, neminot ap tiem veidotās fantāzijas, saucam par tukšuma sajūtu, bailēm, dusmām.

Izveidojas tāda Erota (dzemdes) un Tanata (nāves) cīņa, kurā Erots līdz šim uzvar, ja jau cilvēce nav vēl izmirusi. Nāves pārdzīvojumu var ārstēt ar jaunu dzemdētgribas izpausmi, ar apaugļošanos un grūtniecību. Ar bērniem, kas piedzims, un kas varbūt būs tik stipri, ka izturēs un ar savu izdzīvošanu kompensēs Nāves pārdzīvojuma ievelkošo jaudu? Tomēr šī primitīvā pretstāve psihē tiek izdzīvota kā ekstrēmi stipra un pat neizturama. Kā cilvēka objektīvo eksistenci (dzīvi attiecībās un citās ārpasaules norisēs) ļoti apgrūtinoša. Kā to ietekmēt, virzīt, regulēt?

Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, cilvēki atrada upurēšanas brīnumaino ietekmi. Izrādījās, ka nāves pārdzīvojumu var mazināt ar citu nāvi. Garīgajā telpā viena hiperspēcīga dipola vietā izveidojās daudzi kompensējoši dzemdei un zaudējumam līdzīgi „sūkņi”, kas būtiski pārveidoja garīgo telpu, Aiteru. Ja kāds pārāk pārdzīvo kādu savu zaudējumu (iestrēgst atkarības drāmas trīsstūrī), tas nozīmē, ka dievi pieprasa upuri – tā to skaidroja senie priesteri. Un nekad nekļūdījās – publiska upurēšana, sevišķi tās primitīvajās izpausmēs, kad priesteris ir arī bende vai upurdzīvnieku nogalinātājs, nevarēja uz rituāla dalībniekiem neatstāt neizdzēšamu iespaidu – tādu, kas psihē pārvirzīja un kompensēja līdzšinējās ciešanas.


Daudzas slepkavības slēpj sevī upurēšanas primāri reliģisko jēgu. Bet sevišķi svarīgi uzsvērt, ka šāda jēga ir arī ļoti daudzām pašnāvībām. Jo senatnē ne jau tikai priesteri nogalināja upurus – kaut kad ļoti sen viņi varētu būt netieši mudinājuši cilvēkiem pašiem sevi upurēt, lai glābtu ģimeni vai kopienu no dievu dusmām. Jo kā gan cilvēks var justies un reaģēt, ja priesteris tam pasaka – „tevī ir iemiesojies nešķīstais gars!”. Skaidrs, ka šo garu kaut kā vajadzēja iznīdēt. Daudzviet tas skaitījās liels gods – mirt tādēļ, lai citi varētu dzīvot. Daudzus karavīrus, kas arī šodien dodas aizstāvēt savu dzimteni, vada līdzīgi motīvi – mirt par citiem. Mēs nezinām, kāda varētu būt bijusi viņu dzīve, ja viņi nebūtu miruši, bet nevaram neatzīt, ka ar savu nāvi viņi ir iespējuši vairāk, nekā ļoti daudzi citi ar savu dzīvi. Ar iespēšanu es nedomāju neko citu, kā pārkārtojumus kopienas garīgajā telpā.

Cilvēks dzimst un garīgi dzīvo grupā, kolektīvā, dzimtaskokā. Viņš dzīvo savā vēsturē, kas izveidojusi tā zemapziņu. Un daudzi vēsturiski fenomeni „uzpeld” mūsu psihiskajā ikdienā kā ļoti jaudīgi spēki, kas stūrē mūsu ikdienu. Ļoti būtiska mūsdienās ir pašnāvību problēma – tādā veidā iet bojā četras vai piecas reizes vairāk cilvēku, kā no satiksmes negadījumiem un vairāk arī nekā visos pasaules „sīkajos” militārajos konfliktos. Vai vismaz daļa no tām nav sevis upurēšanas? Man šķiet ļoti svarīgi aplūkot un pārbaudīt šādu hipotēzi. Vismaz mani nepārliecina apgalvojumi, ka redz, saslima viņš ar depresiju, un nogalināja sevi. Lai to izdarītu, nepietiek ar depresiju, kas varētu būt arī moderns vārds, kā dēvē dievu dusmas. Vajag arī savas dusmas un savu drosmi – pašam sevi nogalināt. Sevis nogalināšanai nevar būt egoistiskas jēgas (ja neskaita tos smago saslimšanu gadījumus, kuru sakarā tiek diskutēts par eitanāziju). Bet pašnāvība ietekmē mirušā dzimtaskoku, cilvēkus tajā. Tā izmaina šo cilvēku emocionāli garīgās telpas. Tādēļ pašnāvniekus kādreiz glabāja aiz kapsētas žoga, lai nepieļautu pārāk plašu šādu savas patiesības apliecināšanu.

Ja šādi palūkojamies uz upurēšanu, mums rodas iespēja pavisam citādi ieraudzīt arī vardarbību. Esmu ja agrāk uzsvēris, ka vardarbība ir ne tikai objektīva (ko kurš dara?), bet arī subjektīva (kā darītais tiek izjusts?). Ja darītais tiek izjusts kā sevis sodīšana vai pat nogalināšana upurēšanas nozīmē, tad varmākā mēs varam ieraudzīt arī seno priesteri. Bet vissvarīgākais – cilvēku mēģinājumi sevi upurēt var būt kā aktīvas darbības ar svarīgu emocionāli garīgu nozīmi, kuru nepieciešams atšifrēt, saprast un mēģināt realizēt citiem līdzekļiem. Jo jāsaprot taču, ka tik dziļi garīgi emocionālās telpas spēki nevar tikt atcelti ar medicīnisku paziņojumu, ka normāli ir gribēt dzīvot, bet negribēt dzīvot ir slimība.

Še es atceros Larsa fon Trīra filmu „Šķeļot viļņus”. Tajā galvenā varone, uzzinājusi par sava iemīļotā nāvi (kas vēlāk izrādīsies kļūdaina ziņa), it kā neloģiski sāk prostituēt – un nevis lai nopelnītu tā dodas pašam velnam rīklē. Šķiet, viņa ir sajukusi prātā, kas, protams, tā ir, ja vien ar sajukšanu prātā nedomājam tikai psihotiskus stāvokļus. Viņa neparūpējas ne par kādu savu drošību, ejot pie jūrniekiem to kajītēs. Un tiek nogalināta.

Man ir jādomā arī par karu jēgu un par to, kas cilvēkos noris starpkaru periodā – ko ar cilvēkiem nodara miers? Domāju, uz šiem jautājumiem jāpaskatās drosmīgi. Ja mēs no tiem baidāmies un bēgam, tad atrodamies kādu nāves pārdzīvojumu (dievu dusmu) varā, bet tas, savukārt, nevar nenovest pie kādas no jaudīgajām garīgajām gravitācijām – parasti jau pie tās pašas nāves...

Un vēl es domāju arī par lēnajām pašnāvībām, alkoholismu, piemērām. Cik tas dzērājs grib dzīvot un cik viņš grib sevi nogalināt? Un cik lielā mērā griba ir viņa paša griba un cik lielā mērā tas ir tas, ko sauc par dievu gribu? Man nav nekādas ticības tā sauktajai modernajai tehnokrātiskajai zinātnei, ieskaitot medicīnu, ka tā varētu šos jautājumus atrisināt. Mums nav un diemžēl arī nekad nebūs pieejamas seno mistēriju pieredzes visā to dziļumā. Man šķiet, to spēks bija garīguma (Aitera) izpratnē un rezultātos, nevis metodes tā sauktajā šodienas zinātniskumā. Teorētiski varētu cerēt uz teologiem. Bet man nav lielas praktiskas diskusiju pieredzes ar tiem. Tomēr šķiet, ka jautājumi, kas tos interesē un tradīcijas, kurās tie iepīti, ne vienmēr ir orientēti uz rezultātu – cilvēka un ģimenes izdzīvošanu modernajos izaicinājumos.
Skatījumu skaits: 1697 | Pievienoja: | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 131 2 »
0 Spam
13 Alnis  
Šis tā kā izklausās pēc izaicinājuma teologiem -- kā tad viņi interpretē upurus Bībelē. Bet šo interpretācijas mēģinājumu ir daudz. Viena daļa ar pretenzijām uz "īsto" interpretāciju, bet citi saka, ka interpetāciju un "balsu" šeit ir vesela polifonija. Baznīcu teologi cenšas būt praktiskāki, lai ātrāk dabūtu lietojamu interpretāciju (un bieži sasteidz), bet akadēmiskie teologi cenšas noskaidrot vēsturisko patiesību -- kā tas varēja tikt uztverts, kā attīstījās (un bieži zaudē aktualitāti vēsturisko iespējamību blāķī). Tā kā tas skar arī Jēzus "upuri", tad kristieši nevar par to neinteresēties, un viena daļa to uzskata par problemātisku jautājumu.

Viena populāra bet novecojusi kristiešu interpretācija ir tā saucamā "penal substitution" (grēka soda maksas aizstāšana). Saskaņā ar to Dievs, kurš kristiešiem ir gan mīlestība, gan taisnība, grēciniekam labprāt piedotu, bet taisnība prasa grēku sodīt; upura nogalināšana aizstāj grēcinieka sodu. Turklāt ebreju Bībeles (kas kristiešiem ir Vecā Derība) upuri tikai simboliski norāda uz Jēzu -- lielo, īsto upuri. Bet visa šī nodarbpšanās ar samaksām apskata cilvēka-Dieva attiecības it kā "juridiski" un ir viens no legālisma (burta kalpības) balstiem kristietībā.

Ir interetācijas, kas nodarbojas tikai ar Jēzus upuri. Piemēram, "atklāsmes" teorija: grēcinieks neuzticas Dievam, jo viņu nepazīst, savukārt Jēzus atklāj Dievu -- pat tad, kad tas nozīmē atdot dzīvību, tādējādi izraisot ticību. Bet tas neizskaidro, kāpēc tad šī dzīvība bija jāatdod.

Renē Žirāram (Girard) ir "Mimesis" teorija: protagonists tiecas pēc kāda objekta un neviļus inspirē kādu vērotāju, kurš arī iekāro šo objektu, sāk atdarināt protagonistu (tāpēc "Mimesis") un kļūst par antagonistu. Izveidojas konkurences cīņa, kurā objekts zaudē nozīmi, paliek tikai sāncenši. Tas, ar ko cīņa beigsies, ir tikai kultūras jautājums. Šādu scenāriju Žirārs saskata Jēzus un jūdu vadoņu cīņā, bet upuros (gan Bībeles, gan citu reliģiju) -- šādas cīņas izspēlēšanu un izlādēšanos, lai tas nebūtu jāīsteno burtiski.

Pašā ebreju Bībeles tekstā var atrast daudz upurus un likumus, kādās situācijās kādi upuri jāpienes. Upuru saturs var būt dažāds: liellopi, sīklopi, savvaļas putni, labība. Tomēr visur kopēja ir doma, ka tas jādara Dieva (Jahves) klātbūtnē, tas nodrošina Jahves klātbūtni Israēla vidū. Svētnīca, kur šie upuri tiek nesti Exodus ceļojuma laikā, ir Jahves "telts". Šī teritorija ir svēta, un svētums jeb Jahves klātbūtne (gan atkarībā no intensitātes) ir kaut kas līdzīgs augstsprieguma apakšstacijai, kur neuzmanīga tuvošanās var beigties letāli. Vēl šo Jahves klātbūtnes-cilvēka konfliktu sauc par Jahves dusmām. Dusmu perēklis (lai cik smieglīgi tagad neliktos) ir nāsis, un, iespējams, tāpēc vārds 'af ebreju valodā nozīmē gan "dusmas", gan "nāss". Kad upuri tiek dedzināti, dūmi kāpj debesīs, Jahve saož to patīkamo smaržu, un viņa dusmas nomierinās. Šādā situācijā viņš, piemēram, nolemj vairs neiznīcināt zemi ('adāmā) cilvēka ('ādām) dēļ, kā bija darījis plūdos. Daži teksta pētnieki uzskata, ka roku uzlikšana upura dzīvniekam rituāla laikā nozīmē identificēšanos ar upuri. Tātad -- nāvi, sadegšanu un pacelšanas debesīs Jahves priekšā par patīkamu smaržu piedzīvo pats upura pienesējs?

Vēl likumos par upurēšanu bieži var lasīt, ka jāupurē lopu pirmdzimtie vai labības pirmie augļi. Varbūt te ir pieskaršanās Viestura varoņstāstu konstrukcijām. Varbūt tā ir miršana varoņa lomai? Nez, par ko patriarhālais Jahve visvairāk dusmojas? Tekstā visbiežāk -- par "laišanu pa kreisi" ar citiem dieviem, kuri kanaāniešiem nodrošināja ražu, auglību, dzimstību, veiksmi karā. Tas ir visbiežāk minētais grēks un varbūt pat atkarība. Upuri un rituāli ebreju Bībelē skar laikam pilnīgi visas dzīves jomas, tāpēc te varētu būt vairākas situācijas, lomas un nozīmes -- izspēlētas sava veida psihodrāmā.

0 Spam
12 Trešdienā dzimušais ar lielo degunu  
Zanei!
Daudzas atbildes mēs pavisam drīz redzēsim "pa logu". Ko latvieši un krievvalodīgie (lai ko tas arī nozīmē, bet ja tā viņi saskata savu identitāti, tad nu...) izdomās upurēt, ja izdomās un kas notiks, ja neupurēs. Cita starpā vēl būs daudz šaudīgu dedzīgu tipiņu, kas sauks "Barabu", "ko viņš tādu darīojis" utt. Vai upuris būs reāls un kura puse to ziedos, tā būs uzvarējusi, jo pretējai pusei būs kauns. Bet upurim jābūt lielam, "lai aizrijas". Tad mēs daudz ko redzēsim, kas ir mainījies pa šiem 2000 gadiem, varbūt piekritīsmi Volandam, Kā Maskava mainījusies, bet cilvēki ...

0 Spam
11 Zane  
Un tomēr kādu lietu nevaru saprast. Ja upurēts tiek tāpēc lai apturētu "dieva dusmas", tad vai tās aptur upuris, vai upuris ir iespēja tās apturēt mantiniekam? Vai dieva dusmas ir tās kas nāk no paša zemapziņas, vai no kolektīvās? Es to pašnāvības ideju uztveru tā, ka katram cilvēkam ir iekšējs(paša un kolektīvs) " uzdevums, mērķis, iespējamais ideāls, pieņemamais minimums", kas grib tapt piepildīts. Un iekšējais tiesnesis nemitīgi atgādina par to mērķi. Ja "pieņemamais minimums" nav iespējams, vai ir kāds cits apstāklis traucē izturēt tālāku tiesneša skubināšanu paveikt uzdevumu, tad cilvēks nonāk pie prāta veiktas pašnogalināšanās. Bet kas notiek talāk, kurš manto uzdevumu ar kuru netika galā? Vai arī matošana ir muļķības, un vēlme atrisināt ir tikai vainas sajūtas radīta? Ja tas ir upuris un upurēšana, tad kāpēc paliek tik daudz nāves un pirmsnāves pierādījumu, kas prasa tapt izmeklēti?
Un ja es domāju par tādiem notikumiem kā filmā "Šķeļot viļņus", tad man liekas, ka daudz dumju lietu cilvēki dara arī dēļ tā, ka pārāk stipri mīl kādu, un ja zaudē, tad vairs negrib dzīvot. Un reāli apzināti grib nomirt.
Tad nākamā doma vēl par upurēšanu, ja " iestrēgšanu atkarības trīstūrī" var atrisināt ar to, tad upuris bija jānes ģimenei, kurā šī problēma radusies. Ok, to tad es saprotu, bet nesaprotu, kā viņi saprata, ka ir izveidojusies tāda situācija, kas prasa upuri? Jeb to kontrolē kolektīvā zemapziņa?
Visbeidzot, atgriežoties pie pašnāvības, kāpēc nevar upurēt upura lomu kaut kā savādāk, kāpēc visa lielā pasaules zemapziņa nerada arhetipu, kurš darbotos pret upurēšanu, kas būtu kā iekšējais izmeklētājs, ka visa atrisinātājs, tā lai īstā upurēšana būtu tikai simboliska nokaušana, nevis reāla fiziskā ķermeņa nomiršana?

0 Spam
10 T dz ar l degunu  
Nesen biju uz tēātra izrādi "Cīrulīši" un lasot komentārus radās līdzīgas sajūtas.
Visi stāv rindā un tļur ļur ļur, tļur ļur ļur. Var soli pa kreisi, pa labi, bet beigās tāpat visi strīpā un tļur ...
Es nesaprotu vai Rudzītis kļūst mātišķšs vai psihoterapija kā tāda ir mātišķa, bet kaut kas pervers tajā ir. Piedodiet, negribu aizskart, bet ... tas noteikti arī ir publisks upuris.
Bet vai par upuri pienākas būt pateicīgam vai tā ir esības noteikums un muļķīgi atraut no esības noslēpuma, un tādējādi nevar tikt novērtēts.

0 Spam
9 Marī  
Kasparam -

Ļoti interesanta doma - dažreiz dzīvē un arī skatoties "Šķeļot viļņus" ir šķitis, ka jā - Dieviem vienkārši neatliek nekas cits kā izpildīt savu līguma daļu, bet toreiz tūlīt noliedzu šo domu kā pārāk ezotērisku, tagad padomāšu smile
----------------
Lindai -
Protams, ka Trīrs jāmeklē viņa filmu sievietēs. Dažus rakstus iepriekš kaitināja, ka Rudzītis uztver Justīni kā tikai sievieti ar visu to klasisko ievelkošo dzemdi smile utt. Citāts no Trīra intervijas kādam franču žurnālam (pārpublicēta www.satori.lv): "Kad rakstu stāstu, tas vienmēr ir par mani, un apkārt ir sieviešu personāži, bet tieši pirms filmēšanas es lomas samainu vietām, un par galveno varoni kļūst sieviete. Es to daru tāpēc, jo tad vīrieši, man nepārmet nebūtiskas lomas, un skatītajas nesūdzas par sieviešu lomu kariķēšanu.

... Tieksim tā, man ir sajūta, ka sievietes mani parāda labāk. [..] Tās arī nav sieviešu lomas, sievietes tās vienkārši spēlē, tāpēc izskatās tik cilvēcīgi, un tieši tāpēc skatītājas man raksta, ka šajās varonēs atpazīst sevi, – tas arī viss. Es neko nezinu par sievietēm un nekad nerakstīšu sieviešu lomas."

0 Spam
8 kaspars  
Mūsdienās plaši sastopams praktiskās upurēšanas piemērs būs grēksūdze. Katoļticības variantā tas nozīmē:
a. sagatavošanos, t.i., pārkāpumu identificēšanu jeb sirdsapziņas izmeklēšanu
b. grēksūdzi
c. piedošanas saņemšanu
d. uzlikto "labošanas darbu" izpildi
Visām šīm darbībām ir sava nozīme. Sagatavošanās nozīmē ne tikai veikt darbu, lai identificētu grēkus, bet arī apņemšanos tos neatkārtot - tātad, atteikties (upuris!). Grēksūdzes process notiek ar priestera starpniecību, tātad, prasa pazemību (upuris). Grēksūdze tiešām dod mieru, un nedomāju, ka iemesls ir komunikācija ar priesteri - jo tā ir vairāk vai mazāk formāla. Vai tieši upuriem ir jāpateicas par iegūto sirdsmieru ?

Vēl viens novērojums no personiskās dzīves. Gadu kopš biju pārtraucis alkohola lietošanu, man diezgan regulāri nāca virsū melnie. Par spīti tam, ka mana dzīve visu laiku uzlabojās, man ar zināmu regularitāti sanāca briesmīgi strīdi, par kuriem es pats absolūti nebiju laimīgs, bet viņi notika. Kā likums, tas viss kattreiz beidzās ar to, ka es sevi izanalizēju, psihodrāmas biedriem izstāstīju, lūdzu piedošanu cilvēkam, uz kuru tas attiecās, un kaut ko mācījos. Būtībā - tas bija grēku nožēlas process. Vienubrīd man radās sajūta, ka ar mani tas viss notiek tieši tāpēc, lai es varētu piedzīvot šo grēku nožēlas procesu. Starp citu, kaut kur arī literatūrā tiku manījis šo iemeslu kā alkoholisma cēloni.

Lasot Viestura rakstu, man radās jautājums: ja upurē svešinieku, tad kur ir sāls? Tā šķiet kā vienkārša slepkavība. Tam priesterim ir pie kājas, kam viņš pārgriež rīkli.
Tomēr, tad es sāku domāt, ka tomēr no tālaika cilvēku viedokļa, tā ir zināma izšķērdība. Gūstekni varētu izmantot kā vergu, un no viņa būtu ekonomisks labums. Maiji un acteki rīkoja speciālus karagājienus, lai sagūstītu upurus dieviem. Tātad, tie prasīja ieguldīt darbu, un varēja būt riskanti. Nu un tad tas laikam bija tas, kas tika upurēts.
Priestera uzdevums un atbildība - noslepkavot to svešo cilvēku tā, lai pilsoņiem no šīs akcijas būtu labums, t.i. VIŅU upuris (nevis nogalinātā) būtu iedarbīgs.

Starp citu ,vēl viena atziņa, ko lasīju grāmatā "Amerikas indiāņu tradīcijas" -tur tiek apgalvots, ka upuris ir enerģijas apmaiņa. T.i., ja upuris ir pareizi izdarīts, gariem nav citas izejas, kā izpildīt savu "darījuma daļu". Es gan līdz galam neesmu drošs, ka esmu to pareizi uztvēris.

0 Spam
7 |Linda  
Ievērības cienīga man likās Ditas Rietumas piezīme: meklējiet Trīru viņa sievietēs!
Bez tam ļoti gribētu redzēt teologu, kurš ielaistos diskusijās ar Rudzīti! Lai veicas!

0 Spam
6 |Linda  
Gribēju uzrakstīt tieši to, ko nupat Marī. Ka Besa to neizvēlas.
Vēl kopumā - arvien interesantāki secinājumi rodas Viesturam. Lai veicas turpmākā darbā!

0 Spam
5 Marī  
"Šķeļot viļņus" Besa nevis izvēlas prostituēt, bet Jans viņai liek turpināt gulēt ar vīriešiem, kas viņa izpatnē ir sinonīms turpināšanai dzīvot. Besa to nepēj realizēt citā veidā kā caur upuri-prostitūciju. "Šķeļot viļņus" man šķiet kinematogrāfa veiksmīgākais stāsts par līdzatkarīgu sievieti, kura tic, ka nestā upura lielums ir proporcionāls labumam, kuru no upura gūs mīļotais. Jebkurā upurēšanā vienpusējs cerību līgums no upurētāja puses, ka Dievi apmaiņā pret nesto upuri apžēlosies, ir centrālais elements. Man personīgi šī filma vienalga bija filma par upura bezjēdzību, kaut arī Trīrs filmas beigās liek "Dieviem apžēloties", un varbūt pat tieši tāpēc.
Ir kāda cita lieliska dāņu filma par ļoti līdzīgu situāciju, bet bez lieliem upuriem, patosa un Dievu žēlastības, toties ar gala iznākumā +/- dzīviem un laimīgiem cilvēkiem

http://megav.at.ua/load....-0-1498

0 Spam
4 Zane  
Xe, es cepos visu riitu, nevar pastraadaat :).
Forsh komentaars TdzarIdegunu

1-10 11-13
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika