viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2012 » Maijs » 21 » Vai bizness ir domāts sievietēm?
Vai bizness ir domāts sievietēm?
8:44 AM
 
Vispirms par to, kas jāsaprot ar vārdu – bizness. Ja uzņēmējdarbība, tad ar vārdiem „biznesa sievietes” mēs varētu domāt sievietes – uzņēmējas, uzņēmumu īpašnieces. Taču nereti šis termins tiek saprasts paplašināti, izejot no angļu vārda „busy” sākotnējās nozīmes – „būt aizņemtam”, bet ja saprotam tā, tad runājam par visām strādājošām sievietēm. Tomēr, lai kāda arī nebūtu termina izpratne, viss par sievieti ārpus mājas un bērniem attiecas uz tās vīrišķo daļu. Varētu teikt – sieviete darbā ir vīrietis, jo izmanto tajā savu vīrišķo daļu. Domāju, ka sevišķi attiecībā uz uzņēmumu īpašniecēm tas tā varētu būt. Uzņēmējdarbība taču ir tāda objektīva lieta, kas pati meklē, kā ar vismazākajām izmaksām saražot vislabāko preci vai pakalpojumu – kāda tur nozīme biznesa īpašnieka dzimumam?
Tomēr - uzņēmējdarbības kultūra ir veidojusies vīriešu vidē un tās tradīcijās ietilpst visu uzmanību pievērst tikai darba objektam un klientam. Man to gribas uztvert saskaņā ar „mother – other” principu. Viss ir tā pati māte, tikai bez burta „m”. Bizness tādēļ ir mātes pilnveidošana un attīstīšana. Kaismē, ar kādu vīrieši vai nu vēro zvaigznes, konstruējot arvien jaudīgākus teleskopus, vai kā tie lauž šķēpus par filozofiskiem jautājumiem vai kā būvē automobiļu montēšanas konveijerus, ir atpazīstama kalpošana Dievietei, kā arī prieks un atvieglojums par to, ka tas izdodas un ka Dieviete viņu ziedojumus pieņem. Attiecības ar jebkuru darba objektu vīrietim ir kā attiecības ar Dievieti, kurai jāziedo viss savs radošais potenciāls.
Ja šajā vidē parādās sieviete, ļoti daudz kas izmainās. Tā taču arī ir Dieviete, turklāt daudz dzīvāka un aktuālāka nekā darba objekts. Pēdējais strādājošo vīriešu acīs nereti tiek izkonkurēts. Nereti notiek tā, ka vīrieši domā, kā atstāt iespaidu uz sievietēm (vai precīzāk – kā dabūt viņas gultā), nevis kā darīt darbu. Un sievietes taču arī nevar nebūt pievilcīgas un nepamanīt vīriešus. Izvēloties, kur un kādēļ strādāt, daudzas no viņām padomā, „vai tur būs vīrieši?”.
Mātes loma nevar nebūt. Tā nevar atkāpties darba un ražošanas loģikas priekšā. Tā pārliecinoši pierāda, ka tai „padots viss un tā valda”. Darba un ražošanas vidē ienāk cits princips – „gribu bērnu un gribu savam bērnam tēvu ar vislabāko sēklu”. Šis princips vienmēr izrādās stiprāks, tas kā skābe saēd to, kas gadu tūkstošos izveidojies un nostiprinājies „tēva un dēla” vai „brāļu” attiecībās. Šajos principos vienmēr vislielākā uzmanība ir tikusi pievērsta aizsardzībai no sieviešu nevēlamās ietekmes. Jo ja tās nav, tad divu draugu saruna vienmēr pārtrūkst brīdī, kad tiem pietuvojas kāda daiļa pretējā dzimuma būtne. Un nespēj realizēties princips:
Первим делом, первим делом самолёты,
Ну а девушки? А девушки - потом.
Sievietes ražošanā ienes arī savu – matriarhālo konkurenci. Tā izveido hierarhiju, kas principiāli ļoti atšķiras no vīriešu veidotās. Jo matriarhālā hierarhija izveidojas „spogulīt, spogulīt” sacensībā, tur nozīmīga ir pievilcības veidotā vara – cik vīriešus es varu sev piesaistīt un kā tas ir salīdzinājumā ar citām. Šai varai jāpalīdz sievišķās nedrošības kompensēšanā un tai nav nekāda sakara ar darba objektīvo loģiku un orientēšanos uz klienta pasūtījumu. Kurpretim vīrišķā konkurence veidojas saskaņā ar autoritāšu principu. Izvirzīts tiek gudrākais, pieredzējušākais, prasmīgākais – un visas šīs lietas ir saistībā ar objektu, nevis subjektu. Vīrieši skatās „uz āru”, sievietes – „uz iekšu”.
Hokeja federācijas vadītājs Kirovs Lipmans nesen pārmeta mūsu izlases vadībai, ka hokejistiem uz pasaules čempionātu ticis ļauts ņemt līdzi sievas un bērnus. Lai nu kā, bet padomju hokejā tas nebūtu bijis iespējams nekādā gadījumā. Tomēr „īstie profesionāļi” no Kanādas utt... to, Lipmanaprāt, spējot. Viņu spēle no tā neciešot. Ļoti interesanti novērojumi, varētu daudz par to spekulēt.
Vīriešu attiecībās vēsturiski svarīgākais ir bijis gods un savstarpējā uzticēšanās, kam jāaizsargā pret nodevību, kurpretim sieviešu attiecībās uzticēšanās nav iespējama, jo spogulītis katru dienu var rādīt kaut ko citu. „Paņemt uz uzmest” ir sievišķīgi pašsaprotami – šis princips ir vajadzīgs un strādā ģimenē, bet biznesu tas nogalina, saēd kā skābe. Ir ļoti skumji noraudzīties, kā sievišķo hierarhiju veidojošie principi ir ienākuši valsts pārvaldes ikdienā un tur nostiprinājušies tik stipri, ka diez vai tuvākajā nākotnē būs no tās izstumjami. Šie principi dominē arī visā valsts nozagšanas loģikā.
 
Mana personiskā pieredze ir bijuši ļoti saistīta ar šiem jautājumiem. Kā mazs puika es intuitīvi esmu juties ļoti iedvesmots no vīrišķā „vīrs un vārds” principa. Bet man ir bijis arī jānonāk attiecībās ar citiem, toreiz vēl maziem vīriešiem, kas, acīmredzamās bailēs no nodevības bija pieņēmuši sievišķos spēles noteikumus. Ļoti spilgti es to izjutu, no Valmieras atbraucot studēt uz Rīgu. Bet vēl spilgtāk – kļuvis par ārstu un sākdams strādāt. Mans amata nosaukums – „galvenais ārsts” formāli atbilda patriarhāliem kritērijiem un solīja man iespēju veidot un attīstīt radošu, nebeidzamu un dziļumā ejošu klīnisko darbu ar pacientiem, balstoties uz kolēģu man deleģēto autoritāti, kuru toreiz cerēju izcīnīt. Es naivi noticēju, ka tas iespējams. Taču sākdams strādāt, es sapratu, ka esmu kļuvis par „veselības aizsardzības organizatoru” un man jāspēlē pēc citiem noteikumiem – saskaņā ar tiem ne jau pacients bija galvenais. Par svarīgāko bija kļuvušas „attiecības darba kolektīvā”, kurā bija trīs vīrieši (es, mans saimniecības vietnieks un sētnieks) un piecdesmit sievietes. Darba kolektīvs varēja sūdzēties un arī sūdzējās par savu galveno ārstu. Tāds pilnīgs sviests, kur tā padomju sistēma toreiz bija aizspēlējusies...
Tomēr šodien, kad darbaļaudīm vairs nav iespēju sūdzēties vienīgās partijas komitejā vai rakstīt vēstules uz avīzēm, kas vienmēr izsauca sekas priekšniecībai, situācija nav diez ko uzlabojusies. Cik nu man ir iespējams vērot – milzu zaudējumus rada personiskās neuzticēšanās tradīcija. Nereti ar neuzticēšanos ir tāpat kā ar bailēm – tā vienmēr realizējas. Un cilvēki, kas netur vārdu, nenonāk negodā, tos neizstumj. Tieši otrādi – „uzmešana” ir kļuvusi par normālu darba attiecību veidu, kuru nesaprot tikai naivie. Vispirms mēs uzmetīsim vēlētāju, kas par mums nobalsoja, tad viens otru, tad jaunos partnerus un tad atkal atjaunosim vecās attiecības, kuru katru brīdi gaidot, ka partneris varētu pateikt – „man apnika, mani tas vairs neinteresē, citur maksā vairāk” vai tamlīdzīgi. Vai arī pat nepateikt, vienkārši pazust.
Darbs kā ražošana vienmēr ir grūts, pievienotā vērtība aug lēnām un strādājošo labklājības izmaiņas nekad nav straujas. Vīrišķais princips nosaka, ka straujāka izaugsme un lielāka personisko labumu iegūšana iespējama, nopelnot lielāku citu vīriešu autoritāti, kāpjot pa karjeras kāpnēm. Kurpretim sievišķais princips – vajag censties apprecēt princi, kam viss jau ir. Vai vismaz – prast apprecēt to leitnantu, kuru būs iespējams iztaisīt par ģenerāli (atcerieties filmu – „Maskava asarām netic”). Mans vectēvs, zemnieciski parupji (atvainojos), bet ļoti patiesi teica – „vīrietis ar rokām un galvu nekad nevar izdarīt tik daudz, cik sieviete ar pakaļu.”
Atcerēsimies dažus spilgtus gadījumus. Nu kaut vai to krievu meiteni, kura no vienreizēja „nejauša” mineta ar slaveno tenisistu Borisu Bekeru pamanījās palikt stāvoklī un dzemdēt. Rezultātā Bekeram izjuka laulība un nācās šķirties ka tik ne no 13 miljoniem (esmu piemirsis kādas valūtas). Pamēģiniet „ar rokām un galvu” nopelnīt tādu naudu! Vai arī mūsu pašu Inese Misāne, kurai kāds Ņujorkas puisis ne no šā n no tā iedomājās uzdāvināt gredzenu, dažu miljonu vērtībā. Kad meitene viņu pametusi, tas vīrietim „galīgi necienīgā veidā” iedomājās gredzenu atprasīt! Fui!
Protams, ka šādi „darba paņēmieni” diskreditē patriarhālo darba ētiku. Tie noved pie secinājuma, ka strādā jau tikai muļķi. Tie liek vīriešiem pamest šo ētiku, mācīties no sievietēm, cenšoties kaut ko apprecēt, izkrāpt vai citādos brīnumainos veidos iegūt.
 
Visu, ko es še saku attiecībā uz sievietēm, būtībā ir jāadresē Mātes/Meitas lomai – turklāt ne jau tikai tam, kā to lieto sievietes, bet arī – ko no tām sagaida vīrieši. Un ne jau visas sievietes darbā lieto šo lomu, sevišķi tās, kas sevi izjūt kā „nesmukas”, cenšas būt vīrieši. Bet ja tā, tad mēs nevaram še atrast individuālu vainīgo, lai cik ļoti pūlētos. Mēs nevaram arī atrast recepti – kā ir pareizi?
Šodien mēs nevaram arī prasīt, lai sievietes „sēdētu mājās” – viņām tur aptrūkst ko darīt – modernās tehnoloģijas dara savu. Turklāt ļoti ir pazeminājies bērnu audzināšanas darba un mājsaimniecības vadīšanas prestižs. Daudzas ģimenes arī nevar iztikt tikai ar vīra algu. Sievietei ir jāatīsta sava vīrišķā daļa. Taču – ne lai ar tās un matriarhālās konkurences palīdzību „uzvarētu” vīriešus un līdz ar tiem - objektīvās attīstības ideju. Sava vīrišķā daļa ir jāattīsta sevis pašas un savas izaugsmes dēļ. Arī tādēļ, lai izdzīvotu, gadījumā ja vīrs iet bojā vai kļūst vājš.
Tas, ko varam – vērot, analizēt un runāt par to, kā dažādas mūsu daļas ietekmē mūs un kā tās ietekmē darba vidi. Jo mēs vairāk iemācamies sevī atdalīt to, kas ir Mātes/Meitas loma sievietēm un ar to sapārotā Varoņa loma vīriešiem, jo vairāk iepazīstam sevi. Un iemācāmies savas lomas vadīt, balstoties arī uz to informāciju, kuru varam iegūt no savas darba vides. Protams, tas ir ļoti lēns process, kuru ļoti grūti noturēt attīstības rāmjos, jo mums taču vēl nav tādas elites, kas reprezentētu to vīrišķo darba ētiku, kas kapitālistiskās attīstības gadu simtos ir radījusi tās materiālās vērtības, kuras tagad visi lietojam.
Esmu aizmirsis precīzus skaitļus, cik no Vācijas uzņēmumiem ir ģimenes uzņēmumi, bet tas ir milzīgs. Man liekas, ja ģimene izveido savu biznesu, tirgus tomēr to audzina un notur patriarhālos rāmjos. Līdzīgi ir, ja sievietes strādā kā pašnodarbinātas personas. Latvijā diemžēl ir radīts iespaids, ka „darbs ir” vai nu tikai valsts un pašvaldību dienestā, vai lielajos uzņēmumos. Bet tā jau cita tēma...

Skatījumu skaits: 791 | Pievienoja: marta | Reitings: 5.0/1 |
Komentāru kopskaits: 211 2 3 »
21  
Emancipācija + kredītkarte = elle

20  
Kihnu jen, es zinu, nav forši izvilkt no teksta vienu teikumu, bet par to mitoloģiju un pirmklasnieku skaidrumu. Es galīgi negribētu sevi salīdzināt ar vidējo aritmētisko izglītoto latvieti, jo uzskatu sevi par mazāk inteliģentu, bet es agrāk nezināju ka grieķu mitoloģija kaut kā jātulko, es domāju tà kā rakstīts un nesapratu kāpēc tik jocīgi stāsti, mazliet naivi. Es vienā grāmatā lasīju, ka mitiloģija mūsdienās turpinās, bet tikai ar Betmenu, Ironmenu, Supermenu, Halku utt. Un vēl ar lidojošajiem škīvīšiem un NLO, tā esot mūsdienu mitoloģija, nu vai kaut kā tā, es vairs neatceros. Un vēl es vakar vienā grāmatā lasīju, ka ja ir vīrišķais un sievišķais, tad būtu jābūt Dievam un Sātanei, nevis Sātanam, un Sātane ir traki forša, tikai cilvēki neprot viņas sievišķumu lietot ar mēru, tāpēc sanāk visādi. Bet tā bija ironiska grāmata.:)

19  
>Georgs

Varu šo ceļu identificēt. Gan Eiropas, gan Latvijas kultūrā.
Vispirms no vēsturiskā viedokļa. Te nenākas runāt par 500, bet vismaz par pēdējiem 5000 gadu. Gan sengrieķu mitoloģija, gan latviešu tautas dziesmas ir ļoti senas kultūras atblāzma, kas nonākusi līdz mūsdienām. Mani pārsteidz, ka šī bloga lappusēs netraucēti sadzīvo Senās Grieķijas kultūras mantojums ar ideju par šodienas cilvēka mežonīgo izcelsmi un cilvēces progresu. Ja šis progress pastāv, tad pēdējo 2500 gadu laikā mitoloģijas vēstījuma saturam bija jābūt tapušam saprotamam jau katram pirmklasniekam. Ja, savukārt, senatnes zināšanu avoti ir dziļāki par mūsdienu izpratnes iespējām, tad ideja par bāzisko matriarhātu neiztur kritiku. Tāpat kā marksistu piedāvātā iekārtu hierarhija, kas uzskata, ka sociālisms pārspēj kapitālismu, kapitālisms feodālismu, bet feodālisms monarhiju. Monarhijas būtība ir Dieva likumu respektēšana un tā īpašumtiesību atzīšana uz dabas resursiem. Cilvēka saikne ar Dievu ir bijusi dzīva un strukturēta. Sieviete ģimeni piesaista zemei, vīrietis garam. Matriarhāts ir izveidojies, sairstot Tēva struktūrai un ar katru soli, kas ved prom no sākotnējās monarhijas, mēs jutīsim aizvien lielāku tā ietekmi, jo sievišķā nekontrolētais spēks ir milzīgs. Tik milzīgs, ka es to atļaušos salīdzināt ar lieljaudas ūdeņraža bumbu, kas spējīga sadedzināt visu atmosfēras skābekli.

Kultūra ir tradicionāla audzināšana, kas balstās uz zināmu priekšstatu summu par pasauli un savu vietu tajā. Tā ir dzimumu harmonijas pārmantojamības sistēma, kas nodrošina, lai katrs varētu pilnvērtīgi atrasties savā vietā. Kādēļ lai tā būtu pakļaušanās sievišķīgajam? Runa ir par līdzsvaru. Cits jautājums, ko mēs izvirzām kā mērķi, ap ko kultūra vārās, un vai šis mērķis ir spējīgs nodrošināt harmonisku dzimumu funkcionalitāti. Redzam, ka ekonomika centrālās ass lomā to nespēj. Vīrišķā uzturēšanai spēkā nelīdzēs ne politiski, ne ekonomiski, ne sociāli paņēmieni. Patriarhāta iedibinājumu nenoturīgums vēsturē to daudzreiz ir pierādījis. Tādēļ priekšplānā izvirzās jautājums par cilvēka esamības nozīmi, dzīves vērtību un jēgu. Te nu mēs it visi esam Papes zirgi. Piedzimšana par latvieti šo stāvokli neapgrūtina un arī neuzlabo. Tieši vispārcilvēciskajā esamības diskursā ir meklējams vīrieša ceļš kā ceļš atpakaļ pie Tēva ( re-ligio=atkal apvienoties). Dieva likumi nekur nav zuduši, atliek tikai tos cienīt un ievērot. Ja neko citu, tad vismaz pamanīt, kura dzimuma ķermenī katrs esam piedzimuši un tam atbilstoši plānot un veidot savu dzīvi.

18  
"Vienīgais ceļš ir dziļa un morāli tīra izpratne par paša pienākumiem. Tādēļ tik nozīmīga ir vīrišķā pēctecība un tēva audzināšana, kas pēc dziļākās būtības nav nekas cits kā reliģijas/kultūras ceļš."

Jūs varat šito "vīrieša ceļu" identificēt Eiropas vai Latvijas kultūrā piemēram nieka 500 gadus?

Vai Kultūras (ietverot zinātni) attīstīšana nav pakļaušanās sievišķīgajam?

Vai atražojot feodālās struktūras, kaut kas attīstas?

Vai latviešiem jābūt priecīgiem ka ir Papes zirgi un nekad nebūs rikšotāji? Ja, jā, tad ko te mocīties, jāpasludina Latvija par Krievijas vai Zviedrijas guberņu un jāklausa ko saka ar "morālu šķīstību sirdī".

17  
>Marī
Manuprāt, "sērdienīgā doma", ko pieminat, rodas no dēla pretenzijām pret māti. Māte ir autoritatīvā, tātad vīrišķā, pozīcijā attiecībā pret dēlu. Ja vīrietis nepiedzīvo iniciāciju, viņš visu mūžu vainos sievieti par kontroli, vienlaikus paradoksālā kārtā prasot no tās atbildību, tātad spēju kontrolēt. Atbildība ir vīrieša sfēra. Sievietes turklāt vienmēr jūt, kad viņu priekšā ir bērns un sāk uzvesties aizbildnieciski, kaut arī attiecībās ar vīrieti ilgojas pēc iespējas cienīt un sekot. Sanāk, ka vīrietis bez izkopta vīrišķā rakstura iedvesmu no sievietes nemaz nevar saņemt, tikai mātes audzināšanu. Vīrieša brīvību nevar nodrošināt un nenodrošina sieviete. Vienīgais ceļš ir dziļa un morāli tīra izpratne par paša pienākumiem. Tādēļ tik nozīmīga ir vīrišķā pēctecība un tēva audzināšana, kas pēc dziļākās būtības nav nekas cits kā reliģijas/kultūras ceļš.

>Obama
Kad Jūsu uzskatu augļi ienāksies dzīvē, tie uz Jums atstās daudz pārliecinošāku iespaidu kā jelkādi mani vārdi to spētu.

16  
-kihnu jens. Tikumība ir novecojuši aizspriedumi. Poēzija.Termins,ko apstrādāt tad,kad galvā nav progresijas,bet tikai sirmi mati. Vai skumji?nē,reāli un dzīvi.

15  
Interesantas domas. Varbūt jums ir arī teorija par to, kāpēc kādam vispār var ienākt prātā sērdienīgā doma, ka sieviete var iedot vīrietim to spēku, kura viņā nav, kuru viņš neprot citur paņemt? Saprotu, ka sadzīviski kādam tā var šķist, bet arī dažāda līmeņa psihes speciālistu tekstos ir pārāk daudz komiskas tirgošanās par to, kurš kuram ko "neiedevis".

14  
Zane, pilnīgi Jums piekrītu, ka darba videi jābūt vīrišķīgai. Tā jau pēc definīcijas ir vīrišķā sfēra. Man tikai liekas kurioza doma, ka vīrišķā resursus varētu meklēt sievietes "vīrišķās daļas" attīstīšanā. Citiem vārdiem, tas būtu gaidīt, lai sieviete darba vidi padara vīrišķīgu. Tas nav iespējams. Un to es saucu par apjukumu. Sievietes apjukumu, kas par leģitīmu pieņem ideju attīstīt "vīrišķo daļu", un vīrieša apjukumu, ko pārstāv šī raksta autora nostāja. Tad sanāk, ka āzis ielikts par dārznieku.
Vīrietim ir savs spēks, ar ko līdzsvarot kā mātišķo, tā instinktīvo. Tie ir mērķi. Ja lokomotīve uzsāk kustību, viss vilciena sastāvs nenovēršami izlīdzinās un seko. Sievietei ir sevī jāizkopj sievišķais, kas dod spēku sekot, nevis jākļūst par alternatīvu lokomotīvi no Krilova fabulas par gulbi, vēzi un līdaku.
Mūsu sabiedrībai ir jātiek skaidrībā par mērķiem, tad radīsies gan tradīcijas, gan sirdsmiers. Kamēr galvenais mērķis ir tirgus, uzmešana ir normāla parādība. Vecais "vīrs un vārds" princips, pēc kura ilgojas VR, prasa citu idejisko segumu. Arī biznesā ar vēlmi nopelnīt ir par maz.
Visa ētika, kuras paliekas mēs vēl sabiedrībā redzam, ir reliģisku kultūru atblāzma. Vīrišķais darba lauks ir rūpēties par ārējo, izzināt to un barot māju, nevis nodarboties ar kļūdu atrašanu iekšējā aplī. Ultimatīvs ārējais, tātad vīrišķais darba lauks, ir cilvēka dzīves saprašana tās jēgas nozīmē.Tikai atbildot uz jautājumiem par to, kas ir cilvēks, kas ir Dievs un kādas attiecības valda abu starpā, var radīt pamatu tikumībai. Ja tikumība būs dzīva vērtība nevis novecojuši aizspriedumi, instinkti paši noregulēsies.

13  
Kihnu jen, daudz kam arī piekrītu, bet tikai ne apjukušai sievietei. Apjukusi viņa jūtas tad, kad kādā brīdī sistēma nenostrādā:). Bet man liekas, ka nav tik būtidki sievieti pārtaisiīt par vīrieti, bet veidot darba vidi vīrišķīgāku pēc fiškas. Un tak skaidrs, ka vīrietim ir patīkami izpalīdzēt sievietei. Par to jau es arī saku, bet tā jau ir sieviete, kas zin, ka viņam tas būs patīkami. A tie kuriem nebūs, uztaisīs tā lai būtu.

12  
Runājot par šīm pašām meitenēm situācijās, kad ir jāstrukturē darbs - manuprāt, viss ir ok, ja viņām iemāca pareizās metodes.
====
bet ja nē, tad te var sanākt neliela izmēra armagedons, ko arī vairākkārtīgi esmu pieredzējis

1-10 11-20 21-21
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika