Šajā majaslapā neesmu slēpis savas patriarhālās simpātijas, šad tad atgādinot, ka pēc manas terminoloģijas tas, ko daudzi sauc par patriarhātu, man ir patrimatriarhāts. Tas man dažkārt ir licis lūkoties uz Tēvu kā Tēvā paslēpušos Māti, tātad uztvert matriarhātu un patrimatriarhātu kā gandrīz identiskus, ar dažām vien atšķirībām. Tēvam viss ir lielāks un redzamāks, turklāt Tēvs rada otro varas centru, tas vairs nav mātišķais viens.

Viss būtu vieglāk, ja būtu iesakņojies tāds termins kā filiokrātija – Dēla vara, tad šo pašu jēdzienu tagad nevajadzētu saukt par patriarhātu – manā izpratnē. Tas gan jocīgi, gan simptomātiski, ka tā. Laikam jau patriarhāta jēdziena veidošanās un lietojums saplūdis kopā ar kristīgo reliģisko tradīciju, kā arī tradicionālo ģimeni un tēvu kā ģimenes galvu un sievas kungu.

Runājot par sabiedriski politisko līmeni, manis lietotā patriarhāta un neviena nelietotā filiokrātijas vietā tiek lietots termins demokrātija – tautas vara. Tātad vārds, kuru grūti attiecināt uz ģimeni, tikai uz sabiedrību. Ja tas tomēr tiek darīts un kāds ierunājas par demokrātiju ģimenē, tad jebkurš ģimenes psihoterapeits norādīs – demokrātija ģimenē ir haoss, anarhija. Ģimenē jābūt Mātes un Tēva varām, divvaldībai, kamēr bērni vēl nav pieauguši, uzņēmušies savu atbildību un izveidojuši sabiedrību ar daudziem varas centriem – plurālistisku un multicentrisku. Tad tā vairs nebūs viena ģimene, bet vairākas. Vismaz dzimta. Sabiedrība.

Arī attiecībā uz Ričardu III dīvaini dzirdēt vārdu „demokrātija”. Pēdējais Plantadženetu dinastijas Anglijas karalis (sk. Shēmas – Karaliskais dzimtaskoks), līdz ar kuru noslēdzās Sarkanās un Baltās Rozes karš šīs dinastijas ietvaros un vara nonāca pie Tjūdoru dinastijas pirmā valdnieka Henrija VII. Tāds īsts brāļu kautiņš, no vienas puses. Par to, kurš būs nācijas Tēvs. Tas nav pilsoņu karš starp kādām nacionālām vai sociālām grupām, tādēļ kāds tam režisoraprāt sakars ar demokrātiju, būs jānoskaidro rudenī, kad teātra sezona atsāksies.

Bet attiecībā uz ģimeni, manas tradicionālās bažas ir par to, vai tas notiek, vai bērni izaug „līdz tādai kāpei” (Ziedonis), ka to atbildību pārņem. Un – kā tas izskatās kā process. Kādi šajā procesā ir posmi, zemūdens akmeņi, vilku bedres? Jo, ja to saprot attiecībā uz ģimeni, tad vieglāk ir funktierēt, kā tas izskatītos sabiedrībā.

Īsts patrimatriarhāts, kā to saprotu es un kas varētu daudz ko neatšķirties no Ričarda III laikmeta stila Anglijā aprakstīts jūnija „Rīgas laikā”. Pāvela Kanigina „Tā nav izpirkuma maksa, tas ir tavs ieguldījums mūsu karā”. Par visu to Austrumukrainas bratstvu un viņu izpratni par viedokļu plurālismu un preses brīvību. Par cilvēka tiesībām un par cieņu pret personiskajām robežām.  „Ņovaja Gazeta” žurnālists uzraksta reportāžu savam laikrakstam par „neatkarības referendumu”, teroristi to zibenīgi dabū, atrod šo žurnālistu, un ... nenošauj tomēr. Ļoti sulīgi un ļoti arhetipiski uzrakstīts – un atpazīstami kaut kā.

Domāju, kas manī no tā visa atsaucas? Dziļš pretīgums un manu (lasītāja!) personisko robežu sagraušanas sajūta. Tajā pat laikā - kaut kas no daudz jautrākajām „Nacionālo medību īpatnībām”, bet kaut kas arī no Krievijas hokeja izlases galvenā trenera parādītā žesta (nogriezīšu galvu!) zviedru trenerim savstarpējā mača laikā, par kuru „mūsu” Znaroks” (zināms lepnums par mūsējiem!) tika diskvalificēts uz finālmaču. Kaut kas saistībā ar ekstrēmu - vai nu „ar” mums vai „pret” mums. Kaut kas maskulīns un kolektīvistisks – „mi”, „naši”.

No vienas puses, varētu teikt – nu tie jau tie krievi! Bet, kas to zina, varbūt tajos bijušās Dienvidslāvijas karos bija tāpat, sevišķi attiecībā uz serbiem. Bet tad varētu teikt – tie jau tie slāvi!

Taču ja lasa to pašu „Īliādu” – tur nav neviena ierindas kareivja pārdzīvojuma vai viedokļa. (Izņēmums varbūt ir Tersīts - ļoti atbaidoša izskata un uzvedības grieķis, kurš musināja pārējos atgriezties mājās, karu neturpinot.) Ir tikai vadoņu viedokļi un viņu attiecību drāmas. Viņiem pakļautie tiek aprakstīti kvantitatīvi – ar cik kuģiem tie atbraukuši. Attiecībā uz Ahillejam pakļautajiem mirmidoniešiem pat teikts, ka tie cēlušies no skudrām pēc tam, kad cilvēki viņu salā tikuši iznīcināti. Skudras – ļoti bezpersoniski un kolektīvistiski. Nedemokrātiski.

Par Homēra un Šekspīra aprakstītajiem gan negribas teikt – tie jau tie ...! Vēsturiskā kontekstā viņu aprakstītais izskatās pat cēli, pat zīmīgi, dramatiski, principiāli. Skaisti! Bet attiecībā uz šiem Artjomovskas bandītiem, mūsdienu mirmidoniešiem bez vārdiem, tikai iesaukām, mums gribas izvirzīt citus kritērijus. Kad viņi nokļūst filmā par nacionālajām medībām vai zveju, par viņiem jau var pasmaidīt, bet kad tie kļuvuši par Znaroku, kam blakus smaida Vītoliņš, pārņem teju vai lepnums.

Nedaudz otrādi notiek ar Lembergu un viņa mirmidoniešiem – arī tie visi kopā taču reprezentē to pašu patrimatriarhālo laikmetu. Viņš, šeit, Latvijā, šķiet, ir kļuvis nepopulārāks. Nedaudz pateicoties saviem, kā parasti, spilgtajiem izteicieniem, šoreiz par NATO un prostitūtām, bet laikam jau ne tikai. Krietni nepopulārāks kļuvis „Saskaņas centrs”, lai kā arī viņi censtos nosaukties par Latvijas krieviem, par kuriem balso arī daudzi latvieši, jo atmazgāties no līguma ar Putina partiju jau nevar. Skaidrs, ka Ušakovs ir Putina mirmidonietis un tas izgaismosies, tiklīdz Putinam to vajadzēs. Es gribu teikt – Ukrainā notiekošas mums atver acis, līdz kādai kāpei katrs te ir vai nav audzis.

Kāpēc tikai tagad atver – es domāju par savām acīm, citiem varbūt ir citādi, tie ir redzīgāki. Lai gan rietumnieki tādi noteikti nav, ne velti slavenais komentētājs Lūkass nožēlo – nu kāpēc mēs neklausījām tos austrumeiropiešus attiecībā uz krieviem? Un es domāju par propagandas spēku, arī par cilvēka (ne)aizsargātību pret propagandu. Un atkarību no tās.

Atbrauca vasarnieki, maskavieši, inteliģenti cilvēki. Pie somām piesietas Georga lentītes. Un prasa – vai Krievijas TV kanāli pie jums noslēgti? Uz ko es atbildu, ka demokrātiskā valstī tas nav tik vienkārši – jāpilda taču noslēgtās vienošanās. Pie mums arī, viņi saka... Viņi tiešām tic, ka dzīvo demokrātiskā valstī!

Tas ir šausmīgi knifelīgi – pašdiagnosticēt, cik es esmu noinformēts un cik – nopropogandēts. Man, kas ir pieradis mainīt lomas „ar visiem” tas ir īpaši sarežģīti, jājūtas empātiskam pret jebkuru klientu – profesionāls reflekss. Kā tur bija Ziedonim – „šausmīgi, jo daudz patiesību. Sevišķi, ja nav savējās” vai kaut kā tamlīdzīgi. Nu nevaru teikt, ka es būtu cilvēks ar vienu patiesību. Man liekas, ja tā būtu, es nebūtu sevišķi labās domās par sevi.

Filiokrātija vai demokrātija tomēr ir pašatbildība. Nu un tad es sev jautāju – kāpēc neesi nevienā partijā, kāpēc nemaksā biedru naudu? Kāpēc asociē mūsu partijas ar feodālām bandām un pats neko nedari, lai tās tādas nebūtu? Kāpēc vaino Satversmi, ka tā šīm bandām, kuras var dibināties no jauna vai pārkārtot savas rindas pat pusgadu pirms vēlēšanām, dod tādu varu, it kā tās būtu stabilas institūcijas ar ilgtermiņa vēsturi, dziļām saknēm sabiedrībā un pelnītu uzticamību. Ja partijā ir labi ja daži simti daudzmaz aktīvu biedru, kā ar viņu biedru naudām var apmaksāt priekšvēlēšanu procesus un pats galvenais – darbu pie ideoloģijas, politikas un stratēģijas starpvēlēšanu periodā?

Vai tad pat Vienotība var neiet pie oligarhiem, neprasīt tiem naudu un nesolīt par to kaut ko pretim? Atskaitījumi no valsts budžeta nav gluži nekas, bet tie šo caurumu aizbāž tikai nedaudz. Varētu jau teikt – jāsamazina kampaņu tēriņi, ja jau esam tik nabadzīga valsts. Bet ko par to teiks masu mēdiji? Cik no tiem ir tādi, kas var teikt – esam atkarīgi tikai no saviem lasītājiem?

Laikam jau tā mūsu Satversme ir uzbūvēta ar aprēķinu, ka tauta ir ļoti politiski aktīva un ļoti pašorganizēties spējīga. Atceros padomju laiku un to laiku vienīgās partijas rajonu komiteju darbu (kāds nu tas bija) alkoholisma un žūpības ierobežošanas valsts programmas (kāda nu tā bija) realizēšanā. Kā Straupes slimnīcas galvenais ārsts neko labu par to nedomāju, tādēļ, ka tas bija ļoti ideoloģizēti toreiz. Bet – tas bija reāls darbs! Toreiz nebija sajūtas, ka esi viens, un ka tas, ko tu dari nav iesaistīts kādā plašākā shēmā. Tikai – tā shēma bija stulba...

Šodien lasu jautājumu, kam dziļi pievienojos - http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/155953/tiesibsargs-neinvestejot-bernos-nav-skaidrs-kurp-ejam-un-ko-gribam-sasniegt . Bet kas ir tā struktūra – valsts pārvaldē, pašvaldībās, likumdevējā vai politisko partiju sistēmā, kas vismaz teorētiski spējīga izveidot funkcionētspējīgu un vadāmu sistēmu, kura investē bērnos?

Krimas cilvēki pārmetot Kijevai – mēs jau jums nebijām vajadzīgi! Tāpat kā latgalieši (to uzsver Andrejs Mamikins) – kas mēs priekš jums Rīgā ? Ir jau arī pārmetumi otrā virzienā, kā lai to atrisina? Man šķiet, varam padomāt – kad bērni ir izauguši? Man liekas, tad, kad viņiem no vecākiem neko nevajag un kad viņi ir spējīgi dot vecākiem.

Jautājums par manu gatavību demokrātijai laikam arī ir šādi skatāms – vai es šais valstij gribu dot, vai gaidu, ko paņemt? Vai es esmu izaudzis demokrātisks subjekts, jeb tomēr nevaru bez saiknēm ar oligarhiski – feodālajām ķēdēm?

Varbūt šodien jau ne tik maz cilvēku Latvijā kvalificējas kā izauguši? Varbūt ir jautājums par jauno pašorganizēšanos un veco uzticēšanos tām politiskās pārstāvniecības formām, kas nes sevī tradīciju „iet pie feodāļiem”? Laikam vēl pāragri būt optimistam šajā ziņā. Turklāt – tāpat kā eksistē ģimenes trīsstūris, tāpat politikā jābūt pārstāvētām visām ģimenes virsotnēm – matriarhātam (sociālisti), patrimatriarhātam (konservatīvie), filiokrātijai (liberāļi). Tām visām jākomunicē savā starpā – tas nav vienkārši par Zeva olimpiskajā kārtībā!

Bet man liekas, šeit ir punkts, kur amerikāņi viļas un ir īsti fundamentālisti, uzskatot, ka demokrātija 4ever un ka tā, ja vajag, jāeksportē, tāpat kā PSRS likās, ka jāeksportē komunistiskās revolūcijas un ka tās ir zāles pret visām kaitēm - naivie. Nav gan pret visām, bet tas jau cits stāsts.