Vai var bez Dievietes? - 11 Martā 2013 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Marts » 11 » Vai var bez Dievietes?
Vai var bez Dievietes?
9:26 AM
 
Strindberga „Tēvs” sākas ar epizodi, kurā tiek strostēts kareivis Noids, kas kādai meitenei esot uztaisījis bērnu, pavedis, tā sakot. Tomēr izvērtējot iezogas šaubas, varbūt tā meitene tomēr paveda Noidu? Un varbūt viņa paveda ne tikai Noidu un tagad neviens nezina, kurš ir bērna tēvs? Kungiem šī saruna iesprūst, jūtams, ka dara tos nervozus. Jo – ja būtu jāatzīst, ka meitene pavedusi Noidu, ko tad? Šī diskusija – kurš vainīgs (Vajātājs) un kurš – Upuris parasti aizsedz citu sarunu – par atbildību dzimstošā bērna audzināšanā. Bērna radīšana tradicionāli tikusi asociēta ar vainu, no kuras izceļas atbildība – tagad tev to bērnu būs audzināt! Tādēļ - vai tad, ja meitene būtu pavedusi Noidu, viņam arī būtu jāuzņemas būt tēvam? Šie ir tādi degoši jautājumi lugā, īsti neatbildēti. Arī jautājums par tēva teikšanu, spēju šo teikšanu noturēt un, Dievietes ietekmētam, nesajukt prātā, kā tas notika ar rotmistru Ādolfu.
Sieviete kā Upuris vai kā atkarīga būtne „pēc definīcijas” ilgu vēsturisku laiku bija uzturējusi attiecībās starp laulātajiem tādu kā praktisku un ērtu mieru. Nu, bet pēc tam, kad sievietes sāka interesēties par savu vīrišķo daļu, kad radās feminisms un „vienādu” tiesību prasīšana, kad sieviete sāka prast pati sevi uzturēt, viņas Upures tēls sāka brukt pa gabaliem un vienlīdz ar to arī vīrietis pārstāja būt Vajātājs. Labs jautājums – kurš kuru paveda? Bet ja nu viens otru? Un ja vispār nepaveda, vai tādēļ bērniem jāpaliek bez kāda no vecākiem? Ja uz šiem jautājumiem nevar atbildēt, tad vecās pasaules ģimene kaut kādā ziņā sabrūk. Tajā skaitā – sievietei daudzos gadījumos jāspēj pašai parūpēties par sevis pavestā vīrieša bērnu.
 
Šo krupi sabiedrība tomēr vairāk vai mazāk ir norijusi, bet ļoti apšaubāmi, vai kļuvusi laimīgāka, un vai bērni tādēļ ir labāk aprūpēti. Tomēr tie vēl tikai ziediņi. Manas pārdomas ir par Dievieti, kā dievišķotu Māti un kā vēsturisku „vidējo” garajā visu mūsu māšu rindā līdz pat pirmajai zīdītāju klases pārstāvei, kas dzemdēja dzīvu mazuli un baroja to ar pienu un kas ne tuvu neizskatījās līdzīga šodienas sievietei. Tā bija kaut kāda briesmone, tuva grieķu htoniskā laikmeta baisajiem radījumiem. Tā parādās mātes nelaimīgajā, izmisušajā un niknajā sejā, kuru tā spēj nerādīt visiem citiem, izņemot savu bērnu. Bērnam ir kaut kas jādara, lai nomierinātu Dievieti – liktu mammai pasmaidīt! Un bērns nevar necensties, jo Tā mātes seja bija tik briesmīga! Tā vēstīja par neizsakāmām šausmām un milzu ciešanām, kuras Dieviete ir izcietusi tādēļ lai varētu būt šis šodienas bērns.
Dieviete tālāk parādīsies templī un primitīvajos reliģiskajos rituālos, kuros cilvēki mēģināja izlūgties saudzību no vareno psihes un dabas spēku puses. Tādā veidā psihē kā arhetips eksistējošā Dieviete joprojām ir tā, kas nosaka gan sieviešu, gan vīriešu savstarpējo uzvedību un ja tai par šo uzvedību ir jāatbild, tad tādas Dievietes atcelšana radītu nopietnus draudus ierastajai kārtībai. Bet tagad pamazītiņām.
Ja es apgalvoju, ka nevis vīrietis paved (vai vismaz bezgalīgi mīl) sievieti, bet Dieviete sievietei pavēl ievilkt sevī vīrieti, tad būtībā es saku, ka vīrietis ir Upuris, manipulējama būtne, sēklas donors. Tādā veidā es būtībā saku, ka nekāda Freida postulētā libido sexualis, dzimumtieksmes vai pat mīlestības nav. Es esmu pateicis, ka vēl zīdaiņa vecumā sācis baidīties no Dievietes, kuru puika ierauga mātes sejā, viņš turpina darīt to visu mūžu – seko bailēm neapmierināt Dievieti sievietē un apmierina, iepriecina Dievieti, saņemot par to uzslavu – brašs puika, tev labi sanāca!
Vai šis brašais puika ir gatavs pieņemt, ka īstenībā viņš sievieti nemaz negrib, tikai izliekas, ka nav apkrāpts? Ja viņš riskē to sākt darīt, tad taču sabrūk visa viņa līdzšinējās dzīves jēga – darīt laimīgu sievieti un tādi kļūt no laimīgam pašam! Skaidrs, ka viņš sevī sajutīs Dievietes sodu par šādām ķecerīgām idejām – kļūs depresīvs, atkarīgs, alkoholizēsies... Ja viņam jāsāk sevi atzīt kā izmantotu, tad prasās jauna vīrišķības koncepcija, kuru varbūt ir radījuši dažādu konfesiju mūki, bet kura tomēr nav izmantojama tiem vīriešiem, kas izvēlējušies nedzīvot celibātā un būt tēviem. Turklāt redzams, ka ja vīrietis ir Upuris, tad Upure ir arī sieviete, jo arī viņa taču pakļaujas Dievietei un dara, ko tā liek. Sanāk tāda kā sacenšanās par Upura lomas varu!
Vīrietis, kas ir arī tēvs, psiholoģiski nevar pieņemt šo manu Dievietes mācību. Viņš mani nelasīs un izjutīs trauksmi, ja nejauši nokļūs kādā manā priekšlasījumā. Es viņam būšu „trakais”, kura idejas dzen nekurienē. Un viņam neko nenozīmēs mans solījums kļūt par Vīrieti, ārpus izmantošanas, ar pašam savu, atrastu dzīves jēgu. Vairums vīriešu šādai dzīves jēgas atrašanai uzspļauj, tiem pietiek, ja viņi izjūt trauksmi un bailes no šādas jēgas pieminēšanas.
Bet kā uz šīm manām gudrībām reaģē sieviete, kura tiek vīriešu asociēta un pati sevi asociē kā Dievieti? Tieši sievietes psihē taču Dievietes arhetips ir integrēts un tieši sieviete savam bērnam ar savu nikno/laimīgo seju to noraida. Tieši māte taču iepazīstina meitu ar Dievieti, mācot kļūt gan par tās Templi, gan Priesterieni. Meitene izaug kā šāda trīsvienība – viņas psihe (seja), kas spējīga translēt senās Dievietes vēstījumus, ķermenis kā Templis, kurā jānogādā ziedojumi, un prāts, ka Priesteriene, kura novērtē, vai ziedojumi ir pietiekami un pieņemami. Kā sieviete var iztikt bez tās enerģijas, kas dod Dieviete, ja pret to attiecas pēc principa – „gribu tevi gribēt!” un Dieviete atbild ar citu – „gribu tikt gribēta!” Man liekas, šeit arī var sanākt kaut kas depresīvs, ja sieviete sāktu cīnīties pret Dievieti, nebūdama mūķene.
Kā var reaģēt Sieviete, ja es viņai pasaku, ka vispār jau viņa var distancēties no tām trijām, bet tad viņai jādistancējas arī no tās tik pierastās kārtības, kāda tūkstošiem gadus valdījusi ģimenes attiecībās starp dzimumiem? Ja izrādās, ka sieviete vairs nav nekāds Upuris (nav pavesta), bet tās sastāvā ietilpstošā Dieviete gan ir riktīga vīriešu izmantotāja, ko viņa arī pati beidzot ir konstatējusi, kā šādai sievietei dzīvot? Uzņemties atbildību par Dievietes darbiem un atzīt tos par savējiem? Apzināti izmantot Dievieti, līdz ar to apzināti izmantojot ne tikai vīriešus, bet arī pati sevi? Visticamāk, ka sieviete pretosies saprast, par ko še vispār runa, jo saprašana varētu radīt zemestrīces efektu.
„Pārāk izglītoti visi kļvuši”, saka konservatīvu patrimatriarhālu ģimeni pārstāvošs kupcis Ļeva Tolstoja stāsta „Kreicera sonāte” prologā. Bet „jaunā dāma” raugās uz viņu kā uz dinozauru un ir pārliecināta, ka ģimene jāveido tikai uz mīlestības pamatiem, lai gan īsti nezina, kas tā tāda ir un ko darīt, ja tā beidzas.
 
Būtībā jau situācija ap Dievieti ir tāda, ka ne jau tās vēl tālāka izprašana cilvēkiem kaut ko var dot. Svarīgi ir kultūras priekšlikumi, kuri izriet no Dievietes spēka atzīšanas, kas teorijā ir vienkārša. Bet kā uz Dievietes kā jauna vīrieša un jaunas sievietes izmantotājas atzīšanas pamata lai būvē ģimeni, kuras saišu stiprumu līdz šim ir veidojusi tieši viņa? Dieviete ir dāvājusi sievietēm enerģiju caur viņu skaistuma pielūgšanas un baiļu nepakalpot mehānismu! Un Dieviete ir dāvājusi enerģiju vīrietim, ja tas aiz bailēm nepakalpot mīl un rūpējas par savu sievieti! Dieviete, kura radusies ļoti senos laikmetos, ikdienā līmē kopā vīrieti un sievieti, un dara to ar iracionālu, mistisku un eksistenciālu baiļu un šausmu palīdzību – ja jūs viens otru negribēsiet un kopā, savstarpēji cīnoties, nerūpēsieties par bērniem, sekos sods kaut kādu psihisku traucējumu veidā. Arī šī savstarpējā cīnīšanās var izskatīties kā sods, bet tas tikai tādiem, kas to cīņu neiztur, kā Strindberga Ādolfam.

Skatījumu skaits: 643 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 4.8/4 |
Komentāru kopskaits: 6
6  
Gladiola, tam jau vienmēr nav jābūt sievietes dzemdes jautājumam, vīrietis var uzskatīt/pateikt, ka par agru, pēc tam, ka par vēlu un vēl visu ko. Un ja vīrietim jau ir bērni, kāpēc lai viņš atkal ietu pats savās pēdās, pa apli?
Viesturs šeit reiz rakstīja, ka vīrietis dzemdēt nevar un, šķiet, Zane viņam oponēja, ka var gan. Es arī uzskatu, ka vīrietis un jo īpaši radošs vīrietis (jebkurā jomā radošs - ne tikai mākslās) var dzemdēt.
Un tomēr... Ziedoņa bērēs blakus viņa dēlam bija padsmitgadīga meitene - nepārprotami ziedoniski vērīgām acīm un ziedoniskiem matiem un tajā skatā bija vairāk mūžīgas dzīvošanas nekā apbrīnojamajā faktā, ka tik daudzi latvieši spēj citēt viņa dzeju.

5  
Es jau kā tāda leijerkaste tikai par bērniem un dzemdi maļu, bet man tomēr nedod mieru tie bezbērnu garīgie titāni (jau runājām par Sudrabu). Re, Ausmai Kantānei nebija bērnu, cik man zināms. Ziedonim bija bērni, bet ne no sievietes, ar ko viņš nodzīvoja mūžu. Re, cik dīvaini! Ko mēs no tā varam secināt par Kantānes dzemdi? Esmu garlaicīga, bet citas tēmas mani neuzrunā un tā jau mēnešiem!

4  
Citēju VR: "Bet kā uz šīm manām gudrībām reaģē sieviete, kura tiek vīriešu asociēta un pati sevi asociē kā Dievieti?"
Es te domāju par svešvārdu lietošanu, kas tā ļoti patīk VR. Un domāju, kāpēc patīk ? Nezinu. Vārds "asociēt". Kas tas ir? Zem vārdiem taču ir jābūt kādai skaidrai jēgai. Esmu gana izglītots un ar akadēmiskiem nosaukumiem novērtēts, taču savā darbā cenšos lietot, cik nu varu, pēc iespējas vinkāršākus vārdus - jo tie uzrunā. Tad es saņemu pasūtījumus un man ir ienākumi. Ko nozīmē"asociēt". Varbūt "piesaistīt". Nezinu. Tā nav kritika, tas ir tikai jautajums.

3  
Tā jau ir.. grūti saprast kā labāk rīkoties, vai paņemt risku, vai pieturēties pie pazīstamā. It kā pat saprotot visu, tas "gribas" reizēm ir spēcīgāks. Bet varbūt, ka šoreiz būs savādāk, bet varbūt ka tomēr.

2  
Nobeigums man izklausās pēc tādas objektīvas jēgas meklējuma. Bet nav jau tādas. Līdz galam ņemot, ir tikai patikšana un gribēšana. Kad neizodas, tad meklē dziļāk, gudrāk, lai tomēr izdotos. Ja nepietiek, tad meklē vēl dziļāk, kamēr pietiek. Bet "pietiek" ir subjektīvs vērtējums.

Par objektīvo... Ja jau objekts ir Māte, tad objektīvs vērtējums (piemēram, ka es dzīvoju jēgpilnu dzīvi) arī ir no Mātes (Dievietes) nākošs vērtējums. Tad nu -- mēģināt arvien precīzāk saprast Dievieti un vēl sagaidīt viņas apstiprinājumu? biggrin Bet pilnīga ES neatkarība nesanāks, tā ka, nu ja, cīņa forever smile

1  
Jā. Bet... (ak, šis zinātkārais "bet"), kāda tad ir šīs cīņas jēga? Cīnoties apmierināt Dievieti, bet tad ja šo cīņu neiztur, sajukt prātā? Tā tomēr ir tikai viena ģeniāla rakstnieka - Strindberga - interpretācija, viņš pats to pilnībā izdzīvo un pārdzīvo (līdz pat psihiskajiem traucējumiem - vai Viesturs kā pshiatrs tiešām to tulkotu kā Dievietes sodu ne tikai literatūras, bet arī autora gadījumā?).
Interesanti, ka režisori jautājumu, kurš, kuru paved, piemēram, "Jūlijas jaunkundzē" interpretē tik dažādi, bet summa no šīs saskaitāmo kātības nemainās, ja uzstādījums paliek vecais - kurš kuru? Un jebkura uzvara ir tikai šķietama - kā Jūlijas jaunkundzei izstājoties no spēles, kā Ādolfam aizejot prāta mijkrēslī vai kā Strindbergam, kurš raksta: "Esmu viņu (sievu Siri) sitis tā, ka viņa kļuvusi apzinīga māte, un tagad uzdrošinos atstāt bērnus pie viņas, kopš esmu padzinis kalponi, ar kuru kopā viņa dzēra un maukojās".

Bet ja cīņu godam iztur 25 gadus kā "Nāves dejā", un turpina vēl pēc tam. Tad taču varētu cerēt, ka Dieviete paēdusi un laimīga, un nesodīs. Ja vien skatītājs neredzētu, ka visa ši "deja" gatavā sodība smile

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika