Pagājušajā nedēļā aizdomājos par savādu jautājumu. Vai sabiedrības vecākajai daļai cieņa pienākas „tāpat vien”, par nodzīvotajiem gadiem un sirmajiem matiem? Vai tomēr viņiem kaut kas apmaiņā pret cieņu būtu arī jādod pretī? Kaut kas tāds, ko varbūt var izdarīt tikai viņi? Ne jau kas fizisks, grāvju rakšana un tamlīdzīgi. Varbūt kaut kāda garīga padomdošana, piemērām. Tas man ienāca prātā un doma sāka vīties un attīstīties tālāk.
Vispirms – man neizdevās atcerēties nevienu vecāku cilvēku, kurš būtu izskatījies un rādījis sevi kā vispārēji laimīgu savu gadu dēļ. Es nezinu nevienu, kurš varētu būt teicis – paldies dievam, tā trakā jaunība ir prom! Nevienu, kurš ne tikai lepotos ar sakrāto dzīves pieredzi, bet kurš ar gaidām lūkotos uz vēl dzīvojamajiem gadiem kā iespēju šo pieredzi būtiski papildināt, sakrāt vēl un dalīties ar to. Toties pa pilnam esmu saticis tādus, kas nožēlo, ka pienācis vecums, un kas tajā nekā jauka saskatīt neiespēj. Kas baidās no nāves un kas laiku pavada, savā individuālajā veidā gatavojoties tai. Vai tādus, kas cenšas jaunību atkārtot vēlreiz. Sievietes, kas velta visu laiku mazbērnu vai audžubērnu audzināšanai. Vai vīriešus, kas apprec savu meitu vecuma meitenes, rada bērnus un atkārto tētu karjeru vēl vienu reizi. Vai par šādu rīcību pienākas cieņa? Vai tā vispār pienākas par rīcību?
Varbūt tomēr ir tā, ka ja vecs cilvēks neuzvedas kā vecs, tad – ko tur ceremonēties – ragaviņās un uz mežu! Lai nerada aplamu priekšstatu par vecumu kā dzīves sastāvdaļu, kam harmoniski jāiekļaujas gan katra individuālajā dzīves audumā, gan savstarpēji bagātinoši jāmijiedarbojas ar citu vecumu cilvēkiem sabiedrisko attiecību procesos. Ja nav tad nav – vismaz skaidri redzams – nav mums kvalitatīvu večuku! Nav, varbūt kādreiz izaugs. Bet kamēr neizaug, ko tur daudz ceremonēties?
Taču šeit jautājums – kurš gan spēs būt tas tiesnesis, kurš iztiesās – „šitais kaut ko dod, bet šitais – tikai parazitē”. Jo var taču būt, ka došana ir arī parazitēšana – tā iedod mums zināšanas, ko nozīmē neko nedot, tikai ņemt. Un tā varbūt parāda deficītu, caurumu, kurā kaut kam jābūt, bet nav. Vēl nav. Vajag lai būtu, bet neviens vēl nav radījis. Sabiedrībā gaisā karājas vajadzība, kuru neviens vēl nav apmierinājis. Liels pieprasījums, mazs piedāvājums, kā uz to reaģē tirgus?
Vēl man ienāca prātā doma – varbūt, ka tieši nācijas vecākās daļas pienesuma mums vēl pietrūkst, lai būtu līdzvērtīgi ar citām nācijām? Kādēļ gan mūs jauniešiem jābrauc novākt ābolus Lielbritānijā, ja šie augļi lieliski aug arī Latvijā? Bet ne tikai āboli – arī salāti, zemenes, šampinjoni - gandrīz visi iespējamie dārzeņi! Vai šeit nav pietrūkusi kaut kādas gudrība, kas Rietumu civilizācijās tradicionāli piemitusi tieši „vecajiem”? Kāpēc Latvijā nevarētu vairoties augļu dārzi, kuros strādā tie, kam nav nekur jābrauc? Vai kādam nav pietrūcis prāta, sakaru, izglītības, pieredzes, politiskas gribas, lai to visu tā nokārtotu?
Varbūt šis hipotētiskais caurums kā uz mežu aizvestais vectēvs mūsu nācijas apziņā ir eksistējis ilgstoši. Un varbūt tā eksistenci savulaik izmantoja cittautieši – vācieši vai krievi, kas ielīda mūsu vecajo vietā un sāka pildīt tās funkcijas, kas raksturīgas tiem? Nav vienkārši jautājumi...
Bet varbūt tā vienkārši ir dēla nekomunicēšana ar tēvu. Viņi nav līdz galam izkāvušies un dēls nav pārliecinoši vinnējis. Bet tēvs līdz ar to nevar lepoties ar dēlu un dēls nevar sevi atzinušo tēvu uzklausīt. Varbūt tās vecajo zināšanas ir, bet tām nevar piekļūt.
Mani satriec tas, cik maz mūsu presē gudru domu un cik daudz krāšņu, bet tukšu bilžu. Un to taču pērk neviens cits, kā pats lasītājs! Mierinu sevi ar domu, ka nabadzīgajiem vecajiem jālasa tas, ko nopērk jaunie – ja būtu otrādi, tad analītiskā žurnālistika plauktu! Tomēr – kaut vai tas pats internets – tur taču varētu būt viss kas - par brīvu!
Un vēl es mierinu sevi ar domu, ka varbūt kāds simtiņš gadu politiskā brīvībā tomēr nav par daudz prasīts, lai izaugtu mūsu vecajie un gudrajie. Un lai viņi izpelnītos un saņemtu cieņu, lai ragaviņas tiktu aizmirstas šķūnītī. Lai mēs nejustos kā tauta, kam kaut kas amputēts, bet īsti nezin kas.
Skatījumu skaits: 1238 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Es vēl iedomājos, ka stāsts jau nav par miljonu vecumdienās, kas nosaka brīvības pakāpi, bet gan spēja un griba "lidot" - kaut vai kā zēnam Brazīlijā, tam no Monte Verde. Kardiologi runā par to, ka medicīn, zinātne un gēnu inženierija gājusi tik tālu, ka mums bez pūlēm vajadzētu sasniegt 120...Pirmkārt, tas nozīmē, ka 75 jau vēl nekas nav un otrkārt - steidzīgi jāmācās lidot, lai intertesanti!
Vecais cilveeks, ar ko daudzmaz diendienaa esmu kopaa - paldies Dievam, gaishs un skaists veciitis. Ar ko paretam sazvanos un peec tam ciesu no depresijas - nu, tas, par ko te Viesturs raxta kaa par Lielo Maati. Pati gan tiesi taapat kaa Bella juutos. Tas, protams, nav ne pats no sevis, ne viegli naacis. Bet pilniigi noteikti saku: paldies Dievam, ka jauniiba pagaajusi.
... nevienu vecāku cilvēku, kurš būtu izskatījies un rādījis sevi kā vispārēji laimīgu savu gadu dēļ. Es nezinu nevienu, kurš varētu būt teicis – paldies dievam, tā trakā jaunība ir prom! Nevienu, kurš ne tikai lepotos ar sakrāto dzīves pieredzi, bet kurš ar gaidām lūkotos uz vēl dzīvojamajiem gadiem kā iespēju šo pieredzi būtiski papildināt, sakrāt vēl un dalīties ar to..
Vajadzēja pajautāt man :) Ja man piedāvātu izvēli: atgriezties jaunībā vai turpināt novecot, es nešauboties izvēlētos turpināt novecot. Tikai tas nenozīmē, ka es kaut kā īpaši priecājos tieši par vecumu kā tādu vai īpaši lepojos ar dzīves pieredzi. Tas ir vienkārši normāli un dabiski, ka ar gadiem nāk klāt miers, pieredze un gudrība. Un es arī gribu vēl ilgi dzīvot, un tas ir tieši tāpēc, ka ir vēl daudz neredzētā, neizzinātā un nesajustā.
Tam visam ir arī otra puse - ir jāpieņem ķermeņa novecošana, kas gan ir individuāla, bet neizbēgama. Neticu, ka kāds tieši ar prieku konstatē, ka āda sākumā savīst, tad nokaras, ka samazinās muskuļu masa, neskatoties uz regulāriem treniņiem, ka izkrīt mati un zobi utt.
Tas, no kā man varētu būt bail, ir tas, ka man nav tā vecumdienas nodrošinošā miljona. Mierinājums ir doma, ka pat miljons nav garantija (atcerēsimies badā un aukstumā mirušo Benjamiņa kundzi).
Man ir vairāk kā Viesturam Rudzītim palaimējies ar vecajiem cilvēkiem apkārt - man rados un paziņās ir lieliski piemēri gaišiem un pateicīgiem veciem cilvēkiem.
domaju ka sim "fenomenam" par ko raksta VR ir logisks izskaidrojums : - 80% no LV inteligences tika izsutita vai pasi aizbrauca. - palikusi ir 20% pensijas vecuma, kam vel sis dienas ekonomiskaja situacija nav lielu materialu uzkrajumu, kapitala, utt.. parsvara no pensijam un vinu bernu lidzekliem pastavosi pensionari. piem. kada vecuma cilveki sez restoranos parize, vine, ny un vai musu pensionari var atlauties sodien sedet kafejnicas? vini to nedara lv. - tad paradas sis dienas realitate LV, kura domine politiska teatra aktieri - piramidu varoni, 21 gadigi saiemas deputati. vinu viedoklis ir daudz dominejosaks par vecajiem sirmajiem kungiem un kundzem. vecie ir vilusues iekarta par ko vini balsoja 1991 gada. - ja viniem nav drosiba - materiala, nav energijas dot padomus vai energiskak macit dzivot jaunos. - parsvara vini visi uzaugusi komunisma un tam bija citi ekonomiskie un socialie pastavesanas likumi. Resume ir tads, ka sie 47 gadi un sistema kada LR dzivoja, nodarija tadu socialo posmu, par ka sekam un celoniem mes tikai tagad sakam aptvert!!! p.s. kapec RP 75 gados ir gandriz vai elks daudziem LV? ir loti labs Maestro, kas laul vinam 75 gados darit to ko vins grib, JO tai skaita ir spejis sevi nodrosinat finansiali! vins ir miljonars. Bet tadu saja vecuma mums ir maz, loti maz.
Skatījos seriālu "In Treatment" un tieši iedomājos, cik daudz filmu indistrija sievietēm cienījamos gados ir paredzējusi tādas lomas kā Daienas Vīstas atveidotā daktere Džina? Parasti viņas tēlo tikai nīgras, nešpetnas večas, kas jauc gaisu un kuras visi nīst.
Radās olas-vistas jautājums. Vai tas ir tāpēc, ka viņas tādas ir dzīvē vai arī tāpēc, ka citu iemeslu dēļ būtu ērti, ja viņu nemaz nebūtu un kāpēc tas tā.
Par vecumu un pavisam parastiem, sabiedrībā nepazīstamiem cilvēkiem – man ir bijusi tā laime satikt tiešām ar sevi apmierinātus vai vismaz uz to ejošus cilvēkus gados. Viens no tiem: apmēram pirms 10 gadiem ciemojos Brazīlijā, nelielā kalnu pilsētiņā Monte Verde, kuru dibinājis latvietis Verners Grīnbergs (pilsētu nosaucis savā vārdā: monte = der Berg = kalns; verde = grün = zaļš), viens no vecākajiem pilotiem Brazīlijā. Man izdevās satikties arī ar pašu Grīnberga kungu, kuram tolaik bija 94 gadi. Ļoti dzīvelīgs un kustīgs kungs, pats brauca ar mašīnu, staigāja šurpu turpu un pat nedomāja gausties. Runājām par šo un to, un tad Grīnberga kungs izteica tādu teikumu: „Pirms pāris gadiem es vēl daudz ko varēju, lidot arī, bet nu jau tā vairs nesanāk. Nu es lēnām sāku novecot”. Uz mani tas atstāja tādu iespaidu, ka es nolēmu censties dzīvot tāpat – kad man būs pāri 90 gadiem, teikšu, ka nu jau sāku novecot.
Atsaucoties uz šodienas emuāru un arī savu rakstīto: ja dēls ir bijis neapmierināts ar sevi jaunībā, kāpēc gan lai viņš vecumdienās pēkšņi domātu savādāk.
Paldies Aijai par tik ļoti uzrunājošo viedokli. Skatoties/klausoties Oļģertu Kroderu, Imantu Ziedoni, Knutu Skujenieku, vai mēs vispār domājam par vecumu? Un arī ģimenē, kurā viss ar mīlestību kārtībā, vai mēs domājam, ka šis, lūk mazs un šis vecs un ko mēs no kura varam dabūt. Ja mīlam, tad "dabūjam" taču bez prasīšanas. Un kas noticis/notiek/notiks ar cilvēku un viņa radiniekiem - vecvecākiem, vecākiem galu galā, ja neviens nav cienījams? Latviešu kultūrai tik daudz devusī un dodošā kinovēstures granddāma Valentīna Freimane savā tikko izdotajā atmiņu grāmatā "Ardievu, Atlantīda!" raksta: "Šeit tā bija normāla (vēlāk sapratu - Austrumeiropai raksturīga) iepriekš pieņemta, tā sakot - a priori kategorizēšana. [..] Savā bērna iztēlē salīdzināju savu divu dzīves vietu atšķirības, tās atgādināja man divas mēbeles: Berlīne ir skapis, bet Rīga - kumode. Skapī visas drēbes sakarinātas rindiņā un kombinējamas pēc vajadzības un patikas. Kumodē visas mantiņas saliktas pa atvilktnēm. Atvilktnes aizvilktas ciet, un salikt to saturu dažādās kombinācijās nav pieņemts" Freimane to raksta par tautībām, bet tas pats attiecināms arī uz vecumiem, ja izvēlamies akli dzīvoties savā mazajā atvilktnītē.
Bet varbūt tā vienkārši ir dēla nekomunicēšana ar tēvu. Viņi nav līdz galam izkāvušies un dēls nav pārliecinoši vinnējis. Bet tēvs līdz ar to nevar lepoties ar dēlu un dēls nevar sevi atzinušo tēvu uzklausīt. Varbūt tās vecajo zināšanas ir, bet tām nevar piekļūt.
Kā dzīvē izskatītos dēl aun tēva "izkaušanās" un "vinnēšana"?
Daudz man laimes dzimšanas dienā :)))) Tēma tieši laikā! Vakar biju koncertā. Pauls ir ļoti pretrunīga personība, bet ļoti, ļoti talantīgs un mums ļoti vajadzīgs. To apliecināja pilnum pilnā arēna. Lasīju pat kādu domu, ka ja Pauls būtu kļuvis par prezidentu - viens ir skaidrs - mēs estrādē kopīgi uzdziedātu un varbūt kaut kā varētu mazināt savu citamcitasagraušanu. Bet stāsts ir par vecumu. Gāju īstenībā uz garantētu kvalitāti. Jo zināju, ka bez Paula vēl Runtulis un Kamēr....tad lūk, režisors deva ļoti daudz tuvplānu - neizskaistinātu, vecu Paulu (bet TIK skaistu patiesībā!). Vakar domāju par vecumu, daudz domāju...viena dziesma, ko kādreiz dziedāja Nora Bumbiere bija uzticēta "parastai" meitenei no kora - jaunai, skaistai, ar tikpat sulīgu altu. Paula skatiens man teica - dziedi, bērniņ, Tu esi talantīga pa savam, es Tev varu tikai mazliet palīdzēt...meitene atakal samulsusi, dziedādama virzās un klavieru un Paula pusi...varbūt viņas pirmais solo? Un pie Paula! Bet iedomājoties vien, ka Pauls zina visu par tiem 40 gadiem, kas šķir vienu dziedātāju no otras. Uhhh! Teātra un kino daļā fonā - kadri no filmām un mūsu grandi - Pāvuls, Dreģe, Artmane, Ozoliņa, Cilinskis - jauni un skaisti un talantīgi kadros, tad atkal veci un skaisti uz skatuves (tie kas mums vēl ir). Zāle vakar gavilēja tam skaistumam, kas piemīt vecumam. Un esmu laimīga, ka man ir tas gods ar viņiem būt vienā laikā.
Nerakstīšu par to, ka arēnas būvniekiem droši vien pietrūcis kāda vecāka būvnieka vieduma - pilnīga nespēja uzbūvēt kvalitātīvu autostāvvietu, kafejnīcas, tualetes. Pilnīga nespēja paņemt naudu tur, kur viņa ir.
Dmāju, ka mums jāpalīdz saviem vecajiem (skaistajiem). Mums jāpasaka viņiem, cik viņi mums svarīgi, cik gudri. Mums jāpalīdz viņiem būt "formā". Sestdien pie manis ciemos bija gan mans tētis, gan mana mamma, gan tēta otrā sieva, gan arī vīra māte. Viņi tik apmierināti dūdoja (pārsvarā savā kompānijā) un es piefiksēju, ka skatos uz viņiem tādām, citām acīm. Neko jau lielu man nevajag, bet ko gan? Kaut ko tādu, kas teiktu, liecinātu - esam laimīgi un piepildīti, kas teiktu - dzīve ir skaista un dzīvot ir vērts!
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
