Jāsāk ar to pašu Dzemdi, lai kā tās pieminēšana vien dažu labu šeit nekaitinātu. Tās Alkpilnais Tukšums rada visstiprāko gravitāciju, kāda vien ir cilvēces garīgajā pasaulē, nemitīgi nodrošinot to, ka bērni joprojām dzimst. Latvijā tomēr tie dzimst ne tik daudz, lai kompensētu otra vislielākā tukšuma spēku. Nāves dziņa, vēlme mirt un (vai) sevi upurēt, nespēja turēties pretim Nāvei vai nespēja „nedzīvot kapsētā”, ilgstoši un dažreiz mūžīgi paliekot kopā ar tiem kas miruši – šī ir otra visstiprākā gravitācija. Tās abas cīnās un šīs cīņas spriedzi sevī izjūt katrs cilvēks, jautājums tikai vai viņš saprot, ko izjūt. Plašākā nozīmē uztverot, inspirācija, kreativitāte un spontanitāte (šaurāk lūkojoties, tas ir Bērns) attiecas uz to, kas nāk no apaugļotas dzemdes, bet depresija, atkarība un bezspēcība jau ir Nāves elpas izpausmes. Tā nemaz nav tik salta, kā to parasti iztēlojas tie, kas kūsā no dzīves enerģijas. Nereti nāves elpa ir salda, ieaijājoša un atvieglojoša – par to stāsta daudzi, kas atgriezušies no klīniskās nāves. Nāves aicinājumu izbauda arī cilvēki, kas nepretojas ciešanām, vai tie, kas izbauda autodestruktīvu darbību radītās sekas un ar tām saistīto Upura lomas varu.
Ja divi pretēji vērsti spēki ir aptuvenā līdzsvarā, tad ar kaut ko citu aizņemtam vērotājam nav nemaz tik viegli tos pamanīt. Tā cilvēks ikdienā nemēdz iedomāties par Zemes pievilkšanas spēku, kas to velk virzienā uz Zemes centru. Bet vēl retāk tam ienāk prātā tās virsmas pretestības spēks, uz kuras cilvēks stāv - tas pretojas Zemes gravitācijai un ir tieši tik pat stiprs kā Zemes pievilkšanas spēks. Tas varētu mūs izšaut kosmosā, ja notiktu kaut kas neiedomājams - uz brīdi pārstātu darboties Zemes gravitācija kā „ievilcēja”.
Tomēr šie it kā nepamanāmie spēki ir ne tikai jaudīgi – tie izraisa arī konstatējamas izmaiņas savas darbības lauku robežās. Visas virsmas īsākā vai garākā laikā sabrūk. Tas notiek ne tikai atmosfēras ietekmes rezultātā (karstums – sals, mitrums – sausums), bet galvenokārt Zemes masas, kura ir šī smaguma spēka iemesls, dēļ. (Man patīk tādi emocionāli termini, kurus lieto tehnikā, kā „metālu nogurums”, piemērām.) Neiedziļināsimies detaļās, tas ir pa spēkam tikai skolotiem fiziķiem, kas nereti prot būt daudz vairāk fantazējoši par filozofiem, emocionālāki par dzejniekiem, intuitīvāki un tālredzīgāki par sistēmu analītiķiem un kaislīgāki par seksa atkarīgajiem. Ja viņiem ļauj izrunāties no sirds, izrādās, ka tajos ir tik daudz ilgoties spēka pilnas lirikas, par kādu fizika pati būtu ļoti izbrīnīta, ja par to uzzinātu. Bet tā jau noteikti nezina, cik skaista un liriskas ilgas modinoša fiziķiem tā ir.
Nogurst ne tikai metāli. Ja pareizi atceros no ģeogrāfijas stundām skolā, ir jauni un sprigani kalni (Himalaji, Skandināvijas kalni) , bet ir arī veci un noguruši – kā Karpati vai Urāli. Pat kalni kā virsmas pretestības spēku ģenerējoši un Zemes ievilkšanai pretojošies objekti neiztur, nogurst. Bet kā dziedāja Vladimirs Visockis - лучше гор могут бить только горы...
Man šķiet, ka šajā pasaulē viss ir taisīts pēc līdzīga plāna, izmantojot līdzīgus būvmateriālus un celtnieciskās viltības. „Tukšums – pilnums” taču ir arī jebkuras datoru programmas pamatā. Un Zemes īpašības ir arī Dzemdei. Turklāt tas kā ievilkšanas spēks, ieguvis kaut nelielu pārsvaru (padodas taču pat kalni!) ievelk sevī pretēji vērsto spēku – Nāvi. Liekas – Nāve tagad ir beigta un Dzemdes spēks ir kļuvis par Nāves uzveikšanas spēku! Jā, bet tādējādi tā pati ir kļuvusi par Nāvi - мама, роди меня обратно! Ja gribam būt emocionālāki par fiziķiem, varam teikt – Dzemde ir greizsirdīga uz Nāvi un pamanās uzvarēt, darot to ļoti asprātīgā veidā – tā pārņem Nāves funkcijas, tātad pati kļūst par Nāvi. Bet varbūt tās kā divas sievietes cīnās – „spogulīt, spogulīt...”. No Zemes viss nāk un par Zemi pēc laika kļūst. Un arī Dzemde visu rada un visu grib sevī atpakaļ.
Visas šīs fiziķu – liriķu pārdomas manī rosījās kā reakcijas uz diviem Delfos publicētiem viedokļiem par abortiem. Pirmais - http://www.delfi.lv/news/comment/comment/liene-cipule-aborti-un-realitate.d?id=42846070 un tajā atgādinātās „sieviešu tiesības”. Ļoti ibseniska tēma, arī rainiska, ja Aspaziju uztver kā Raiņa daļu (un otrādi), kas nav nemaz tik nepamatoti. Neiedziļinoties literārās un literatūras vēstures detaļās, vispirms gribu pievērst uzmanību jautājumam – vai eksistē arī vīriešu tiesības? Ne jau lai uz šo muļķīgo jautājumu atbildētu. Tas tikai izgaismo, cik ļoti sievietes tiek asociētas ar Upura lomu, kam mūsdienu Latvijā nav nekāda objektīva pamata. Bet ir cita veida pamats – subjektīvs. Tā ir Upura tiesība nosaukt savu Vajātāju – jo cilvēki ir intuitīvi empātiski pret vājākajiem. Tā sauktās „sieviešu tiesības” arī mūsdienu Latvijā kā jau visos laikos šo empātiju tiecas nepamatoti izmantot – viņi (vīrieši, protams) ir vainīgi. Viņš man uztaisīja bērnu, nevis es viņu sevī ievilku.
Taču padomājiet – saskaņā ar „sieviešu tiesībām” sieviete drīkst vispirms padomāt par savām, nevis pašas ieņemtā bērna interesēm. Cipules kundze jūtas kā viņas aizstāve un ja kādreiz aborti kļūtu par noziegumu, viņa nestu sausiņus uz cietumu noziedzniecēm. Bet varbūt arī pati ieņemtu daudz aktīvāku, noziedzīgāku pozīciju? „Sieviešu tiesību” pamatā ir arī pārliecība, ka bērns nāk nevis „caur mums”, bet „pie mums” (pretēji tam, kā to iedomājas Hālils Džibrans „Pravietī”). Un – nav taisnība, ka šo pārliecību kaut kā ierobežo jautājums, no kura brīža sākas dzīvība – no ieņemšanas vai dzimšanas. Ja sieviete izjūt un uztver, ka bērns nāk „pie viņas” un tātad pieder viņai, tad viņa arī uz priekšu izturēsies pret to kā pret savu īpašumu. Praksē tas izpaudīsies tā, ka bērns būs vienīgais, kam māte var rādīt savu īsto seju – dažreiz tikai nelaimīgu, bet citreiz jau atklāti agresīvu kā gorgonai Medūzai. Kādēļ man, nelaimīgajai, ir tev jākalpo? Es taču gribu dzīvot! Un bērns kļūst par mātes Māti vai mātes Varoni. Tāds gandrīz obligāts katra psihoterapeita klienta stāsts. Un pamats vēsturiski un arhetipiski varenajai Dievietes reliģijai.
Cipules kundzes argumenti ir tādi, kādus var minēt dziļi, bet šauri izglītots speciālists. Tie neiztur kritiku plašākā skatījumā, jo katram pieaugušam cilvēkam būtu jābūt zināšanām par kontracepciju. Un ja viņš to nav pielietojis, vai tā nav nostrādājusi, tad acīmredzot šeit ir pavērušies vismaz neapzināti vārti tam, lai bērns piedzimtu. Aborts nedrīkst būt kontracepcijas metode. Problēma parasti ir ar sievietes apziņu, kas kaujas ar zemapziņu. Pēdējā to bērnu grib un dažreiz gadās, ka pie tā var tikt (ja ne „tikai” tad „arī”) izvarošanas ceļā, kas atkal ir slidena tēma. Izvarošanas konstatēšanai, manuprāt, nav objektīvu kritēriju, tikai subjektīvi. Un dažreiz izvarotājam jāsēž cietumā, lai būtu varējis piedzimt bērns sievietei, kuras apziņa vai traumatiskā pieredze pret to kategoriski iebilst (maigi sakot). Atcerēsimies kaut vai Almadovaru – „Runā ar mani”.
Tomēr skatīsimies patiesībai acīs – ne jau izvarošanas upuri ir tie, kas veido galveno abortu statistiku. Tās tomēr ir meitenes un sievietes, kas „vēl nav gatavas”, jo ir jāmācās, vai jānostiprina karjera, ir paņemti kredīti un tādēļ jāpelna, vai kurām jāšaubās par savu partneru piemērotību Tēva lomai. Arī tādas, kas nezin kādēļ tieši ovulācijas brīdī devušās uz nakts klubu, „nezin kādēļ” par daudz iedzērušas un „nezin kādēļ” no rīta sev blakus ieraudzījušas kaut kādu nepazīstamu vīrieti. Manuprāt, šādā veidā zemapziņa, vēsture un konkrētās sievietes mazapzinātās vajadzības „atdodas”, lai viņu dzīve iegūtu tādu grūdienu, kas ar laiku varētu tikt uztverts kā resursi. Kristieši to varētu uztvert arī kā paļaušanos uz Dievu, bez kura ziņas neviens matiņš no galvas nenokrīt. Būtībā jau tas ir stāsts par paļaušanos (pat ne uz Dievu) pretstatā kontrolei. Bērni dzimst paļaujoties, pat tad, ja tas izskatās kontrolēti. Un bērni ir tie, kas nosaka, vai tas ko darām drīkst vai nedrīkst būt. Vai tētis joprojām drīkst nosist laiku savā hobijā jeb viņam jāmeklē otrs darbs? Kā lai atrod auklīti bērnam? Vai māja, kuru būvējam, ir gana tuvu tam bērnudārzam un skolai, kurā viņu grasāmies sūtīt?
Bērni rada jēgu dzīvei, tie liek mums investēt ilgtermiņā, nevis dzīvot tikai šai dienai. Vai vienmēr spējam to izvēlēties paši? Cipules kundzes argumentu gaismā mums jānotic, ka vienas jaunas un apjukušas meitenes īsā laikā pieņemtā lēmumā ir lielāka gudrība kā labi sagatavota konsultanta iespējās šo lēmumu nobalstīt uz plašāka skatījuma pamata. Jocīgi, ka Cipules kundzei tā nepatīk likumā pamatotas un obligātas psihologa konsultācijas prasība pirms aborta. Un jocīgi, ka viņa neapdomā par savas ministrijas atbildību un iespējām arvien efektīvāk uzrunāt jaunās, dzemdētspējīgās sievietes. Bet, pats galvenais – tiek noklusēts, ka uz abortu tiek iets tādēļ, ka jaunajām mātēm, kas par tādām kļuvušas pašām ne sevišķi (apzināti) gaidīti, valsts nav spējīga piedāvāt tādu Tēva atbalstu, kāds tām vajadzīgs tikai tādēļ, ka to zemapziņas ir aizskrējušas apziņām tālu priekšā un tādējādi kļuvušas daudz politiski nacionālākas. Valsts saka, ka tai vajag bērnus, bet nepietiekoši pierāda to darbos. (Es to saku, un iedomājos, ka man gan nevajag valsti, lai atbildētu par saviem bērniem. Būtu labi, ja tā būtu visiem. Bet laikam jau tas nav reāli un ir jāpalīdz tie, kam spēka nepietiek. Kaut vai tādēļ, ka mums vajag bērnus – bet tā ir ļoti sašaurināta un atsevišķi turpināma doma.)
Es patlaban strādāju ar triju rehabilitācijas institūciju klientiem pusaudžu vecumā, kuri ir dzimuši neatkarīgajā Latvijā un kuri visi kā viens nav saņēmuši tādu savlaicīgu palīdzību, kāda viņu mātēm (ģimenēm) būtu nepieciešama. Pēdējos piecos gados esmu „caur sevi izlaidis” vairākus simtus šādu jauniešu dzimtaskoku stāstus. Un varu teikt, ka tikpat kā simtprocentīgi tie ir bērni, kuru dabiskās vajadzības savulaik nav pietiekoši apmierinātas un kuru spējas nav pietiekoši attīstītas („tie jau no TĀDIEM vecākiem ...”), bet kuru mātes ar savu rīcību – dzemdēt – ir darbos, ne tikai vārdos apliecinājušas uzticību un paļāvību tiem politiķiem, kuri patlaban virza abortu aizliegšanas likumdošanu. Viņas ir devušas Latvijai bērnus, par kuriem pašas nav zinājušas, kā tos izaudzināt, bet kas būtu izaudzināmi, ja vien sociālā palīdzība nenozīmētu tikai un vienīgi (mazus) naudas pabalstus. Un šis ir būtiskākais aspekts, kādēļ es saprotu Cipules kundzes iekšējo, sirds argumentāciju, bet nevis to, kas viņas uz papīra rakstīta. Dzemdniecībā ir likums – ja nav iespējams glābt gan māti, gan bērnu, jāglābj māte – jo viņai jau ir vai vismaz varēs būt vēl citi bērni. Ārsti jau izsenis ir rēķinājušies, ka viņi ir pirmā un pēdējā frontes līnija un nekādas citas palīdzības ģimenēm nebūs. Līdzīgs likums ir pat medniekiem – drīkst nošaut aļņu teļus, meža cūku sivēnus utt., bet nedrīkst šaut māti – tad bojā ies arī dzīvi palikušie bērni. Nožēlojami, ka neatkarīgās Latvijas sociālās palīdzības sistēmas bērniem nelabvēlīgos apstākļos raksturošanai jālieto šādi asiņaini, dzīvnieciskas izdzīvošanas cīņas atgādinoši piemēri.
Gan man, gan (es pieņemu) Cipules kundzei varētu būt grūti pieņemt dažu gludi nolaizītu un saldi nacionālu retoriku lietojošu politiķu runas, ka vajag tikai dzemdēt. No viņu pašu biogrāfijām mēs redzam, ka bērnus vairākām sievietēm uztaisīt tie prot, bet vai arī par tiem atbildēt – tas vēl ir jautājums, kas būtu publiski atbildams. Un tādēļ jautājums ir arī tas, vai šie politiķi spēj valstiski apjēgt un analizēt to problemātiku, kuru rada tikko dzimis (sociālā riska) bērns? Vai tie spēj orientēties speciālistu piedāvātajos risinājumos? Vai viņi spēj ilgtermiņā cīnīties par to, lai gan nelabvēlīgos, gan labvēlīgos apstākļos dzimušam bērnam būtu vienlīdzīgas iespējas? Jeb tikai ievilināt jaunas un nepieredzējušas meitenes (balsotājas) viņu Dzemdes ievilktībā un savas prievīšveidīgās harizmas valgos un tad (kad piedzimst bērns) pamest vienas (būt neiespējamiem vīriešiem, nepretendējot uz bērnu un atļaujot mātei ņemties ap to vienai)? Vai atļauties tikt puiciski atgrūstam, greizsirdīgi neizturēt mātes un bērna nevienam nepārspējamo tuvību un atrast kādu citu mierinātāju šajās savās sāpēs.
Ir arī cits cienījams Delfu autors – arhibīskaps Jānis Vanags. Man ir nācies tikties ar viņu kaut kādās TV sakarībās, bet nekad neesmu izjutis Latvijas luterāņu galvu tik smalki vibrējošu, kā šajā rakstā http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-vanags-ieraudzit-sadzirdet-nenokluset.d?id=42861486 . Vanaga kungam piemīt manis kaut kā līdz šim garām palaistas literāras dotības – manuprāt, arī daudzus citus var patiešām pārsteigt, kā viņš no alfabēta spēj burtiem uzburt savas emocionāli – ētiski – reliģiskās ticības apliecinājumu.
Līdzās cildinājumam jāmin arī man ne tik atzīstamais. Vanaga kungs it kā kautrējas par savu kristieša pozīciju – varbūt viņš ne sevišķi ērti tajā jūtas kopā ar dažām ekstravagantām politiskām personībām, kas sevi pozicionē kā kristiešus. Jocīgi galvenajam Latvijas luterānim, bet arī saprotami. Man šķiet, dažreiz man jābūt lielākam katolim par pāvestu un kristiešiem jāpaskaidro, kas ir monoteiskā kristietība, kaut vai poligāmijas un monogāmijas šķirtnes – Mozus baušļu līmenī. Šķiet, tajā baznīcā ir par daudz sārņu Patiesībai virsū sakļuvis, ja jau arhibīskapam jāmanipulē līdzīgi medicīniski asiņaini kā Cipules kundzei, nevis garīgi viedi, kaut vai kā fiziķiem – liriķiem (Vanaga kungs gan laikam ir diplomēts ķīmiķis, tomēr arī tā izglītība ir tuvu tai, par ko es še ieminējos). Šķiet, baznīca kļuvusi pārāk atdalīta no ģimenes, tūkstošgadīgā uzrunāšanas valoda vairs neuzrunā. Tā vairs nespēj atšķirt matriarhālo no patriarhālā visos modernajos izaicinājumos. Tāds metālu nogurums, Nāves dziņa. Cik tad var turēties, divtūkstoš plus otri divtūkstoš gadi jau nav maz.
Tomēr kaut arī nogurušu un literāri spilgtu, es Vanaga kungu saprotu. Visu to gravitāciju kontekstā, kurās viņam sava ticība jāpārbauda. Es neprasu no viņa vairāk, kā šajā rakstā. Jo neviens, arī viņš, jau nespēj kaut ko izdarīt mūsu pašu labā, ja mēs tikai gaidām.
Un nobeigumā par sievieti. Tādu, kurai nav beigusi darboties un nav arī izoperēta dzemde. Viņai ir arī Mātes loma, līdzīgi kā Dzemde uzbūvēta. Vēl savā „Bendes meitiņa un tās tēvs” es kādā no treniņnodarbību aprakstiem stāstu par daudzām bērna dzimšanām. No Kosmosa dzemdē, no dzemdes Mātē, no Mātes vecākos, no vecākiem ģimenē, no ģimenes sabiedrībā ... Un visās šajā pārdzimšanās tas, no kā dzimst, jūtas zaudējis un tukšs. Kā es to stādos priekšā, visu šo zaudējumu virkni izjūt sievietes psihe un ķermenis. Var jau prasīt, lai tas spētu arī domāt. Taču ne vienmēr tā ir reālistiska prasība. Tam ir jāiztur Dzimšanas un Nāves cīņa. Dzemde, zaudējusi, jūtas tukša un nelaimīga. Ja tai kopīgā dziesmā piesaistās Mātes loma savās līdzīgajās, bet autonomajās sāpēs, tad tukšuma melodiju spiediens uz sievieti ir tik ievērojams, ka pretošanās tam „atsūc smadzenes”. Kaut ko vajag vietā – atzīšanu, ziedus, vīrišķu intelektu, sociālu vai literāru atbalstu. Jo bērns aiziet, dažreiz neatnācis ...
Parasti jau tā nav gana. Džeimss Džoiss kādā „Ulisa” epizodē attēlo izdzīvojušu, bet nekompensētu mātišķību. Par tantiņu, kas dodas augšup pa baznīcas kāpnēm, sniedzoties pēc durvju roktura, viņš sev raksturīgajā pārsāpētajā cinismā saka – „izsīkusi maucība grābstās pēc dieva”. Taisnība, tukšums nevar negrābstīties, labi, ka pēc dieva. Ir arī citādi – Bridžita Bardo rūpējas par dzīvniekiem visā pasaulē. Latvijā viņai ir cienīgas līdzgaitnieces un brīžiem šķiet, ka suņiem un kaķiem varētu tikt vairāk, nekā bērniem. Grūti sievietēm, visu šo kosmisko tukšumu spēli savā ķermenī izturēt. Daudzas no viņām man šķiet kā antenas, kas ar to vien spiestas nodarboties, kā izdzīvot kārtējo tukšumu.
Bet ja tā uz to paskatās, tad vārdu savienojums „biznesa sieviete” šķiet kā kaut kas nereāls. Kā lai tiek galā ar visām šīm tukšuma dejām sevī, paliekot neatsaldētai un vēl nodarbojoties ar kaut ko racionālu? Tā gan ir jauna tēma, bet es neticu, ka šī laikmeta biznesu un politiku kā prāta un racionalitātes Olimpu visas tajā vibrējošās daudzās sievietēs nu nemaz (garīgi un emocionāli) neietekmē. Tomēr, nespējot nobeigt nenobeidzamo, atgriežos pie Ibsena un sieviešu tiesībām, ieteicot palasīt viņa „Leļļu namu”. Tur māte nevis izdara abortu, bet aiziet – no gādīga vīra (bankas direktora) un trim bērniem pie nekā (lai mēs būtu spiesti domāt par aiziešanu, nevis pie kā).
P.S. Variet mani apsveikt. Vakar mana vienīgā laulība kļuva trīsdesmit gadus veca.
Skatījumu skaits: 2237 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 3.0/2 |
Bryuver, es necik Tevi neuztveru kā kritisku, uztveru ar pateicību par to, ka Tu šādi ar mani runā. Tikai īsts atbildētājs no manis šodien nesanāk - esmu saaukstējusies un guļu gultā zem trim segām.
Vienīgi.....Viesturu no Junga šķir bezdibenis. Jungs bija ticīgs cilvēks. Gan jau vēl parunāsim. Tu esi tik jauki tam iekārtojis skatuvi ar 4 personāžiem : ). Paldies.
Paldies, Pepija, ka padalījies. Bišķiņ gribas pasmaidīt, ka nu vairs tik viegli palagus atlaist nevari. Nu, jā, jo nopietnāk, jo vairāk prasa laiku un piepūli. Man jau ar te tāds sākuma aizrautības vilnis bija, un nu sāku sajust, ka tik daudz ar to taču nevaru atļauties nodarboties, tā jau var bankrotēt.
Ok, par dažām Tevis minētajām lietām... Lasīju divreiz, un, kā jau man te iet, pirmoreiz uztvēru diezgan nīgri, bet otrreiz ieraudzīju daudz ko citu. Tagad man daudz ko maina arī tas, ka pateici, ka ej cauri vērtību krīzei, saskaroties ar Viestura teoriju. Es jau te šīs nedēļas sākumā par savu vērtību krīzi stāstīju, tur gan bez Viestura teorijām bija klāt daži (ne)labi notikumi pašam. Toreiz lasīju “Bendes meitiņu”, pasvītroju, saliku visādas “pareizas” piezīmes, ka tagad nevar nevienam rādīt.
Domāju, ka nekļūdos un ka centrālais un visvērtīgākais Tavā esejā ir šis:
“ [..] tāda kā smalka skaņa, ko atceros sevī skanam kopš agras bērnības. Pirms visa. Tā neuzradās tagad, when all is said and done : ). Tā ir irracionāla un nedziestoša. Vārdi ir pārāk raupji, taču ja nu tomēr mēģina nosaukt, tad tajā vibrācijā vistuvāk skan - tīrība, uzticība, maigums. Ne jau, ka es varētu lepoties ar šīm īpašībām vai mana dzīve būtu tik skaista, ka būtu ar tām lutinājusi. Tas drīzāk ir tikai tāds trausls pieskāriens. Un tieši šajā savā trauslumā ļoti spēcīgs, jo kaut kādā kamertoņa izteiksmē tas vienmēr ir bijis klātesošs, un tas ir tieši tas, ko savā iekšienē es uztveru kā sievietes būtību. Tā drosme, kuru dzīve no manis ir prasījusi, varēja uzrasties, tikai pateicoties tieksmei pēc šīs skaņas.”
Par šādu attēlojumu un formulējumu nebiju iedomājies, bet tikai drusku kaut ko dzirdējis no kāda pavecāka vīra, kaut gan šaubījos, vai tajā kaut kas ir. Tad vakar noskatījos to pusnopietno Notting Hill, kur grāmatu bodītes īpašnieks Will Thacker (Hugh Grant) atzīstas Holivudas zvaigznei Anna Scott (Julia Roberts) nevis kā prātu zaudējis pielūdzējs, bet, ka viņš viņā esot saskatījis kaut ko “surreal and nice”, un pats pēc tam nokaunas. Un tagad Tu kaut ko šitādu saki, turklāt ar nelokāmu pārliecību. Laikam tur kaut kas ir.
Un te nāk klāt Viestura Briesmīgā Dieviete, kurai ir tukšums, kas gaudo pēc upura un kā vakuuma sūce ierauj sevī vīrieti. Ja nemaldos, Viesturs kaut kad šī gada martā rakstīja arī par Labo Māti. Izklausās pretrunīgi, bet pretruna ir zemapziņā, nevis šajā Viestura (vai, precīzāk, Junga:)) teorijā. Varētu teikt, ka Dievieti iespējams sadalīt. Dievietes divējādo dabu parāda mīti un rituāli, kur apaugļošana iet paralēli kastrācijai un nāvei. Dieviete reizē ir dzīvības devēja, bez viņas nav iespējams, bet, dodot dzīvību, viņa reizē atnes arī nāvi. Ar vienu roku dod, ar otru ņem; absolūtas atkarības objekts. Tāpēc ir radīšanas stāsti, kuru galvenā būtība ir atdalīšana. Enūmā Elīš eposā Marduks nokauj Tiamatu un — nevis izmet svalkā vai sadedzina, bet utilizē, sadala. Es saprotu, ka nokaušana drīzāk simbolizē šīs te absolūtās varas atņemšanu. Starp citu, pēc jaunākajiem pētījumiem arī sanāk, ka Bībeles pirmie panti būtu jātulko: “Pirms Dievs izveidoja atstatumu starp debesīm un zemi, zeme bija bez formas un tukša [..].” Un tad vēl šur tur kultos ir manāmas adrogīnas dievietes ar bārdu un fallu.
Es priekš sevis vienā ziņā to visu skatuvi tāpēc iedomājos ar vismaz četrām personām (tas ir simboliski un nepilnīgi, protams): Dieviete, Sieviete, Vīrietis, Dievs. Katrs no viņiem ir kaut kas atsevišķs. Dievs sagrābj Dievieti un izdala no viņas ārā Sievieti un ARĪ vīrieti. Bet tam vēl ir visādas stadijas, kur nu mēs katras viņās esam, tāpēc, cik saprotu, tas stāsts tiek stāstīts, ņemot vērā visādus Dievietes aspektus un identificēšanos ar tiem. Bet man liekas, tā Tava vīzija ir laba ceļazvaigzne un nav pretrunā ar Viestura teikto; tā ir kaut kas, ko Tu izdali no Dievietes ārā. Ok, es to neuzspiežu, jo, kas zina, varbūt kļūdos.
Tad vēl Tu arī runā par pašidentifikāciju — nu, ko es teicu, vai tad tā nav atslēga? Ar ko Tu identificējies un kam pakārtojies, tas arī nosaka Tavu stabilitāti. Es tikai mestu filozofisku izaicinājumu ar jautājumu, kur ir problēma: vai iekš tā, ka šis references punkts ir mainīgs un tāpēc var pievilt, vai tajā, ka šis references punkts it ārpus Tevis, tātad cits, un tāpēc agri vai vēlu pievils — kad iepazīsi labāk?
Bet neuzņem manu kritiku pārāk asi, šitas bija vērtīgs gabals no Tavas puses.
Mhm, par mēteli un abortiem nav uzrakstīts nejauši - tas ir uzrakstīts tādēļ, lai iezīmētu lēmumu milzīgo amplitūdu, ko ietekmē mūsu gudrība, kas izriet no vērtībām, kas savukārt izriet no tā, ar ko sevi identificējam.
Birkas es neuztveru kā obligāti kādu negatīvu viedokli, priekš manis tās ir vienkārši ārējais, ar manu būtību nekā nesaistītais. Tās ir normālas un nenovēršamas. Taču, manuprāt, nelaime rodas tad, ja sāk tām piemēroties un censties tajās iekļauties. Savā ziņā arī tas ir neizbēgams process - kaut vai darba intervijā atbilst darba devēja gaidām. Pārdot no sevis to, ko kāds grib pirkt. Uzvesties atbilstoši. Tirgum ir tirgus vieta, taču tam mēdz būt arī tendence maigi un nemanāmi izplatīties uz citām dzīves sfērām. Un tas jau ir lieki. Bet tā tiešam ir tēma uz trīs dienu semināru.
Sūzana Boila ir tāds "from ashes to life" stāsts, mmm, baudu to vienmēr. Un ne jau viņa pati jutās, ka būtu "in ashes"... viņai bija plāniņš, un viņa to realizēja, viņa iznāca, kad bija dabūjusi to "WOW" brīdi sevī.
Pepija, vai mētelis utenī ir tas pats, kas aborts? Es galīgi negribēju piesieties pie vārdiem un izraut no konteksta, bet šoreiz man ir sajūta, ka tas nav uzrakstīts nejauši. Varbūt tā ir tikai mana asociācija, bet vai nav dzirdēts, ka humpalās pirktas un poļu mazajās bodītēs šūtās jakas (kārtīgi nostrādātas, no vienkārša materiāla, necilas bet kvalitatīvas) ir labākas par ntajiem zīmoliem, kas tapuši ķīniešu milzīgajās rūpnīcās? Tu jau saproti, ka es patiesībā ne par jakām...
Un par birkām vēlreiz. Redz, es nedomāju, piemēram, ka man vajadzētu pielikt sev birku "slimniece" (vai tamlīdzīgu) un to nēsāt ar cieņu, visiem rādot bālu vaigu (ir bijis arī tā, ko tur liegties); ne par to ir stāsts, ne par to gribēju ko teikt. Mana doma bija tāda, ka cilvēki citiem pieliek visādas birkas, reizēm pārprotot, patiesībā ļoti bieži pārprotot, bet varbūt arī savējās, man par to būtu vesels garais posts bet nevajag to pieņemt, svied viņam atpakaļ.
Gabals par birkām man ir ļoti mīļš un svarīgs, jo pieminētā daktere Anita kādā citā kontekstā par kādu citu lietu kādā rakstā teica, ka līdz vienkāršiem secinājumiem ir jānoiet garš ceļš. Es to piemēroju savai pieredzei ar birkām. Ap to laiku man bija sevī iekņudējusies tāda kā aizdoma, ka birku pielicējs varbūt vienkārši tai brīdī nav bijis īsti vērā ņemams, reizēm vienkārši vecuma (jaunuma) vai pieredzes ziņa; smieklīgi varbūt, bet man tas bija ļoti liels atklājums, nu tāds notikums, tāds atvieglojums, tāds kaut kas, līdz kuram tiešām bija noiets garš ceļš...
Par sievišķību - kā es to saprotu. Vispirms caur universālo. Spēcīgs cilvēks, vienalga vīrietis vai sieviete, ir tas, kas seko savām vērtībām neatkarīgi no apstākļiem. Piemēram, nodzīvo laulībā 30 gadus, un dzīvos, cerams, vēl nākošos 30. No kā vispār rodas jebkāds spēks? No pašidentifikācijas. No tā, par ko cilvēks sevi uzskata. No tā izriet viņa vērtības. No tā izriet viņa gudrība (kaut vai sadzīves līmenī - pirkt ziemas mēteli utenī vai stila veikalā, taisīt abortu vai nē, whatever). No tā izriet viņa apņēmība, - lai sekotu tam, ko ļoti gribas. Ne visam, bet tam, ko visvairāk - augstākajam principam, ko nepārkāpšu, lai tur kaut zeme mani aprij. Un no tā izriet drošības sajūta - ka neraugoties uz riskiem, es daru pašu labāko, kas iespējams, lai tuvotos savai laimei. Pareizi? Tagad tikai atliek neliels sīkums : )))... tikt skaidrībā, ar ko ir vērts identificēties, cik tālu pavilks tās lietas, kuras es pieņemu par savas identitātes balstu. Piemēram, ja es sevi identificēju ar skaistumu, tad, kolīdz šis skaistums sāk novīst, mana identitāte ir sprukās un es piedzīvoju personības sabrukumu. Spogulīša spēļu vara var darboties tikai tajā līmenī, kur spēles dalībnieku pašidentifikācija notiek ar spogulīša kontekstā nozīmīgiem aspektiem. Ja mani spoguļošanās neinteresē, es esmu ārpus šī konkursa, jo tas nav parametrs, caur kuru var notikt mērošanās. Ja es sevi identificēju ar spēju dzemdēt, vai ar mātišķumu, tad kolīdz dzīves situācija izaicina šo aspektu pamatus, es saskaršos ar tukšumu, un nevis ar šī aspekta tukšumu vien - bet ar pilnīgu savas būtības neizpratni un no tā izrietošu depresiju. Tātad vēlmi pašlikvidēties un nomirt. Tas tā, priekš atbilstības virsrakstam - kā "variācijas par nāves tēmu".
Tātad secinājums ir viens - viss tas, kas var izmainīties, ir cilvēka eksistenciālajai pašidentifikācijai nederīgs pamats. Ir ieteicamāk balstīties tajā, ko laiks un kodes nemaitā. Lūk, visa formula Dievietes un mistiskās zemapziņas dzīļu pārvarēšanai.
Par tukšumiem runājot. Ja sievietei pieder dzemde - tā ir viena pasaules aina. Pašidentifikācija ar fizisko un pārejošo. Tad ir liela vieta, kur tukšumiem ieskrieties. Un šāda sieviete lieliski ieguļ Viestura shēmā. Tad Dievietes vara ir absolūta. Turklāt tā ir absolūta arī vīrietim, kurš pārstāv šādu pasaules skatījumu. Mani jopojām neliek mierā Viestura aprakstītās "bailes no Dievietes". Tas pieskaršanās epizodes nobeigums, kurš sagrauj intimitāti pašos tās pamatos. Kas ar to ir domāts? Es to uztveru kā ilustrāciju tam, kā laicīgā pašidentifikācija uzmet savu pielūdzēju.
Taču var būt arī citādi. Ka sieviete pieder dzemdei. Turklāt šī dzemde šeit nav sievietes fenomena būtība, bet tikai darbs, kas darāms bez nolūka piesavināties tā augļus. Kalpošanas veids. Līdz ar to atkrīt nepieciešamība vīrieti kaut kur ievilkt, jo nav jau nekādas personīgās ieinteresētības. Tikai sevis atdošana. Tā būtne, kuru mēs pie sevis ieaicinām kā bērnu, atnāk kā vīrietis, ja viņas vadmotīvs ir zināt, vai sieviete, ja tā nāk mīlēt. Mīlēt - tātad, dzīvot ar otra interesēm pāri savējām. Tātad būt atkarīgai. Kad tautasdziesma saka : "krīt krūze pret akmeni-/vai! par krūzi,/krīt akmens pret krūzi-/vai! par krūzi" viņa nerunā par sievietes upura lomu, bet par tās dabiskajiem dotumiem. Tiem pašiem, ko Jānis Zālītis aprakstīja kā lielu logu, ko iespējams izsist uzreiz ar vienu rāvienu, pretstatā vīrieša sīki rūtotajam. Kad Viesturs apelē pie sievietes saprāta - sanāk, ka viņš cenšas sievieti pierunāt neturēt visu savu logu vienā gabalā. Tātad nepaļauties. Bet sievietei pār to nav it nekādas varas. Protams, viņa var būt čakla nokaunēties par šo savu "trūkumu", bet baidos, ka tas beigsies ar nelāgu somatizēšanos.
Piedodiet visi, ja kādam sāpēs, bet man sanāk tā, ka tad, ja sieviete izvēlas abortu, viņa nevadās no augstākās sievišķības apsvērumiem. Viņa identificējas ar apstākļiem un ar situāciju, nevis ar to, ka ir pati ir dabiski atkarīga, un bērna tapšana nemaz nav viņas kompetences jautājums. Es drīkstu to teikt, jo es par to esmu samaksājusi.
bet nevajag to pieņemt, svied viņam atpakaļ.