Pagājušās nedēļas blogs par Aināra Šlesera „neiespējamo” tēvu ir ticis ieinteresēti lasīts un komentēts. Dažos no komentāriem ir ļoti kategoriski viedokļi, dažos jautājumi. Nolēmu, ka vajag paturpināt.
Diemžēl ne tik reti gadās, ka tēviem vai mātēm kaut kā pietrūkst, lai tie spētu būt ideāli vecāki. Dažreiz pietrūkst stipri daudz, bet dažreiz vecāku nav vispār. Tomēr šeit nevajadzētu sajaukt jēdzienus par vecākiem kā praktiskiem atbalstītājiem un vecākiem kā garīgiem orientieriem. Ja bērns audzis bez tēva vai mātes, tad tas nenozīmē, ka tā nav bijis vispār. Šis bērns izveido savus vecākus kā iekšējus objektus, ar kuriem tas izveido garīgas attiecības. Tajās informācijas trūkums tiek aizvietots ar fantāzijām, bet citādi tās ir attiecības kā attiecības. Ar mīlestību, dusmām, aizvainojumu, gaidām, cerībām un ilgām. Piemērām, jūrnieku bērni fantazē, ko tēvs viņiem atvedīs un ko tik visu viņi nedarīs, kad viņš atgriezīsies. Bet tieši tāpat bērni veido savas fantāzijas arī tad, ja tēvs ir cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā. Vai, ja mamma pirms vairākiem gadiem aizbraukusi peļņā uz ārzemēm un nav vēl atpakaļ.
Tieši pateicoties vecākiem kā garīgiem objektiem bērni veido savas personiskās nākotnes perspektīvu. Gadījumā, ja viens no vecākiem vai abi ir izrādījušies kaut kādā mērā „neiespējami”, jāievēro, ka jāakcentē nevis, kas bērnam netiek dots, bet pilnīgi otrādi – ko viņš tomēr dabū. Jo kaut kā pietrūkst pilnīgi visiem bērniem, pat šķietami ideālos apstākļos augušiem – piemērām, iespējas visu savā dzīvē sasniegt pašam. Ja bērnam tiek stāstīts, kas viņam varētu būt, bet nav, viņš izjūt zaudējumu un iegrimst atkarības procesos. Viņam tiek traucēts izmantot to, kas ir un saprast, cik daudz tas ir.
Citiem vārdiem – ja bērnam tiek stāstīts par viņa tēvu vai māti, „kas par viņu nerūpējas un ir aizmirsis”, tad bērns būs tas, kas no šādas informācijas cietīs. Viņš sāks fantazēt par to, „kas viņam pienākas” un viņš būs spiests atbalstīt to vecāku, kurš tā aprunā otru. Bet var taču nemelojot teikt, ka „viņš atdeva tev visu to mazumiņu, kas viņam bija”, piemērām. Vai – „viņš sapņoja, ka tu sasniegsi to, ko viņš nespēja vai nepaguva sasniegt”. Vai mēs melosim, ja šādos, pozitīvos rāmjos ieliksim baltu patiesību? Jo vai tad ir kāds tēvs vai māte, kas nesapņo par bērnu laimi?
Ja tomēr mēs darām otrādi un bērnu klātbūtnē vainojam tā tēvu vai māti, tad mēs traucējam bērnam komunicēt ar vecāku kā ar garīgu objektu. Bet ja tā, tad, piemērām, Ainārs Šlesers būtu varējis justies kā nepareizs, garīgi dodamies pie sava slimā tēva un darīdams to, ko šīs attiecības viņam ir likušas darīt – būt par tēvu labākam. Ja cilvēki saka – „no tā jau nekas neiznāks, viņam tāds tēvs”, tad tādam bērnam ir ļoti liels risks izveidot zemas pašapziņas un vainas sajūtu salauzītu psihi. Un tad cilvēks, tā vietā, lai justos kā uzņēmējs, jūtas kā spekulants. Un tad viņš nekļūst par uzņēmēju... Cilvēkus, kas izlaužas cauri šādas sabiedrības attieksmes dzeloņstiepļu žogiem, es cienu jau par to vien, ka viņi to paveikuši. Manuprāt, tas ir arī apliecinājums viņu spēkam un zināma garantija, ka šis spēks var tik izmantots arī citiem labiem mērķiem.
Princips, kurš jāievēro attiecībā pret „neiespējamu” vecāku bērniem – „viņš tev ir labākais tētis vai mamma, kāds vien varēja būt”. Vai „es viņu ļoti mīlēju, diemžēl tas neturpinājās ilgi. Tomēr viņš (viņa) man deva vislabāko, kas vien var būt – tevi!” Vajadzētu nekad neaizmirst - ja runājam par bērna vecākiem kaut ko sliktu, nevis labu, tad atņemam bērnam šo vecāku, aizliedzam tam tuvoties un samazinām iespēju augt . Mēs iegūstam iespēju izmantot to otru kā „slikto” savā drāmas trīsstūrī, bet atņemam bērnam to izmantot kā „labo” savā. Šodienas apstākļos praktiskās bērna audzināšanas grūtības, izrietošas no fakta, ka viens no bērna vecākiem izrādījies „neiespējams” iespējams pārvarēt daudz vieglāk, kā tas varētu būt bijis kādreiz – ekonomiski daudz grūtākos laikos. Un parasti ne jau materiālas dabas grūtības ir pamatā tam, ka bērni cieš. Pamatā tas notiek tādēļ, ka ir traucētas viņu attiecības ar vecākiem kā mīlošiem garīgiem objektiem.
Pirmkārt, man daudzkārt ir nācies pieredzēt brīnumus, kas notiek ar cilvēkiem, tādēļ es nemēdzu prognozēt. Cilvēks vienmēr atrodas krustcelēs, neviens nevar zināt, pa kuru ceļu viņš tiks aizvirzīts. Jā, mums katram ir savs liktenis, bet mēs katrs to arī varam mainīt. Šāda mainīšana ir pat mūsu uzdevums, darīt labāku to pasauli, kurā dzīvojam.
Otrkārt, domāju, ka šis dzejolis nav rakstīts kā prognoze. Es tajā lasu līdzpārdzīvojumu un sāpi, ka tā. Es nejūtu, ka Ziedonis baidītos no bērniem, kas neizaugs un dusmotos uz tiem. Es nejūtu arī prasību ievietot viņus kaut kādā izolētā geto, izturoties pret tiem kā pret „sliktajiem”. Bet ja tas tā notiktu, tad drīz vien šajā geto izrādītos mēs visi. Atkarības un drāmas trīsstūru geto.
Šajā sakarā man asociācijas arī ar kādu brīnišķīgu izrādi, ko gadījās apmeklēt. Es runāju par Juhas Jokelas „Fundamentālistu”, kas Ineses Mičules režijā tiek izrādīts Jaunajā teātrī. Cilvēks ar mazu vai ievainotu Ego cenšas sameklēt kaut ko fundamentālu, kam pieslieties, piesaistīties un kam ticēt – un izrādes versijā tā ir kristietība. Taču tiklīdz kāds gūst iespēju norādīt, kas ir un kas nav kristīgi, kas ir vai nav Sātans, kas ir vai nav sekta, tā viņš ir izveidojis savu drāmas trīsstūri. Un viņš kļūst par fundamentālistu un cīnītāju, pieprasot uztvert savu cīņu kā objektīvu un riskējot izraisīt bez maz vai ticības karus.
Skatoties izrādi, sapratu, ka kristietībā objektīva ir tikai tradīcija un ka tā parasti ir ļoti tālu no vēsturiskās realitātes un tās zinātniskas interpretācijas. Katrs, kam nav slinkums, var pa savam kaut ko interpretēt, izveidojot jaunu sektu. Tā var ātri sapulcināt ap sevi dažādus „alternatīvos” kā viņi paši gribētu sevi uzskatīt, bet realitātē – zaudējušus atkarīgos. Un viņi var sākt karot pret tradicionālo baznīcu un vēl pret daudz ko.
Tiktāl viss ir skaidrs. Taču mācītāja Markusa – viena no diviem lugas personāliem – liktenis parāda, cik viegli ir kļūt par fundamentālistu (atkarīgo) gan cīnoties pret sektām un par sektantiem, gan cenšoties izmainīt tradīciju oficiālajā baznīcā. Jeb, pareizāk sakot, cik raksturīgi ir, kaut ko zaudējušam nokļūt drāmas trīsstūrī, kur ir „labā” un „sliktā” baznīcas.
Šī tēma ir aizskarta arī komentāros šajā lapā. Vai tas, ka Šlesers it kā ir nevis oficiālas kristīgas draudzes loceklis, bet sastāv „New Age”, nenozīmē kaut ko peļamu? Varbūt viņā ir iemājojis Sātans?
Ja mēs tā jautājam, tad veidojam savu drāmas trīsstūri, kurā vajag „slikto”. Par cilvēku, kas piedalās kādā reliģiskā kustībā, šī kustība diemžēl neliecina neko objektīvu. Jo cilvēki mainās. Mainās arī viņu atkarīgās vajadzības, sevišķi, ja draudze ir labi paveikusi savu darbu. Tādēļ reliģisks fundamentālisms, kas akcentē un pretstata atšķirīgo, ir objektīvi bīstams, bet subjektīvi - saprotams.
Skatījumu skaits: 1023 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
cilveki kas naudu nopelnijusi/ieguvusi/nozagusi caur politiku manuprat nav spejigi to pelnit brivaja tirgu. domaju, nepolitiskaja biznesa. nozime, ka vienigais cels viniem sevis nodrosinat ir naudu sev pelnit caur politiku. vini ir absoluti nedrosi brivaja tirgus biznesa. kas ir vinu visvajakais punkts. nozime, ka ari turpmak vini stardas tikai sava, nevis tautas laba! tapec varbut ir verts padomat, ka latvija sobrid ir tur kur vina ir daleji pateicoties so visu apstaklu kopumam; pastav dazi oligarhi, kas kontrole valsts naudas plusmu; viniem si krize ir pat izdeviga; no tiro uznemeju puses, opozicija vaja, jo bizness ir jutami samazinajis vinu finansialo neatkaribu; oligarhiem pieejama valsts nauda ar kuru viegli manipulet; neieguldit izglitiba tagad, nozime, nerast sev konkurentus nakotne, bet paildzinat savas piramidas darbibu; kontrolet medijus, presi, tatad ar mediju varu kontrolet savu informaciju; tauta videji neizglitota, tatad viegli ietekmejama; daudzi emigre uz arzemem, samazinas darba vietas, neienak valsts kase nodokli, palielinas draudi nacijas pasapzinai un tas pastavesanai ilgermina.
Aijai A. Gribēju mazliet pakomentēt, ka Šleseram mēs REDZAM konkrētus darbus. Viņš ir panācis to, ka ir bagāts un ietekmīgs cilvēks, var darīt daudz ko, lai manipulētu ar cilvēkiem, kas neorientējas politiskajā virtuvē (un vairums neorientējas). Atceramies arī daudzos skandālus - piemēram, par priežu izzāģēšanu kāpu zonā, vai par Kundziņsalu kā rūpniecisko teritoriju... T.i., es gribētu teikt, ka ar kapacitāti viņam viss ir kārtībā, vienīgi, man ir dziļas šaubas, vai viņš plāno kaut ko darīt sabiedrības labā.
ka jau si raksta autors agrak mineja, siem sisdiena politikiem liekas, ka bez viniem si valsts neizdzivos, vini ir visu centrs. diemzel isteniba taa nav, pat vairak, ir tiesi preteji. kaut ka pedeja laika tomer vairak izskatas, ka vins/-i cinas par varu un tikai lai istenotu savas privatas intereses. fliki, roulendi, ofsori utt. it tikai viens piemers in instruments aiz ka slepjas sie balelini. runa, ka kasjauns tiraza bija dubulta kad mineja si politika istenibu par tevu + saja avize izvietota reklama ar galvas pilsetas atbalstu. nebrinitos, ja tas bija tiesi izspelets reklamas triks 30 dienas pirms velesanam, lai kartejo reizi laba vai slikta nozime publiski skandetu so uzvardu. un efekts ir panakts. tiek runats par so personu, visados veidos, locijumos un hipotezes. vai tiesam tauta tic ko vini sobrid saka un sie politiki taisas to izpildit???
Arī melu nosaukšana par metaforu metafora vien ir, kaut gan pēc metaforām viens otrs sūtīja pie "mīkstajiem" dzejniekiem nevis "cietajiem" darbavietu radītājiem. Bet, nopietni runājot, turīgāk un drošāk cilvēki tomēr dzīvo tajās valstīs, kurās metaforām tic vien 4 gadus bet pēc tam par to neizpildi politiķis atvadās no sava amata.
Vai kāds ticēja, ka būs tie 50 000 darbavietu? Hiperbolas nav jāuztver burtiski. Es domāju, ka Šleseram ir darbi: RIMI, piemēram, viņš atveda uz Latviju, vēl šo to. Cik tur ir nodarbināto? Viņi būtu uztaisījuši ko savu? Nezinu, varbūt. Tie visi esot slikti uzņēmumi. Bet citi tak var atvērt labākus.
Par New Age piemirsu iepriekš uzrakstīt visu gribēto. No kaut kā šī domāšana izauga un par kaut ko vēl izaugs. Tā nav kustība, kas stāvētu uz vietas; ne velti tai dots kustības nosaukums. Vai tā vispār ir reliģija? Tas būtu tas pats, kas teikt, ka psihoterapija ir medicīna. New Age, man šķiet, ir dēmonizējusi baznīca, neko nesaprotot un, kā vienmēr, baidoties, turklāt Šlesers neizskatās pēc New Age aktīvista.
Arī cilvēki, kas ir vienā konfesijā, visu laiku ir kustībā, it kā viņi visi ietu pa baznīcu dažādā tempā, liels pūlis kustībā, cits iziet ārā un iet tālāk, cits iet kaut kur atpakaļ, cits sēž kaktā, cits uz vietas kaut ko uzlabo; ir ļoti interesanti to visu vērot.
Kad Luters sāka to, ko sāka, viņš arī skaitījās sekta, baptisti arī tāpat.
Daudziem, izrādās, nepatīk LELB, ne vadība, ne darbība, man, taisnību sakot, arī ne sevišķi, bet es ne par to. Taču cik mums ir privātprakses mācītāju? Viens, cik zinu, un nemaz negarlaikojas. Tas vispār ir atsevišķs fenomens, bet, ja nepatīk, kāpēc palikt?
Cilvēks iet uz darbu, bet viņam tur nepatīk. Kāpēc viņš tur iet? Bet var taču iet un ēst slikto darba devēju, tas kaut nedaudz ļauj justies labāk. Kādā darbā, kurā reiz strādāju, "dāma no priekšniecības" apmēram vienu stundu katru dienu darbiniekiem stāstīja, cik sliktas ir viņas līmeņa darbinieces citās radniecīgās firmās. Pēc tam, kad viņa aizvēra durvis, darbinieki apmēram stundu sprieda, cik minētā dāma ir slikta. Un tad jau pusdienlaiks klāt.
Nupat kasjauns.lv arī ir atraduši, ka par Šleseru kaut ko varētu uzrakstīt. Tēva māsai tā nu gribējies visu izstāstīt. Neizlasīju gan, tā paša laika žēl.
Latvijas cilvēkiem negribas iet uz priekšu un viņi negrib ļaut, lai kāds cits iet. Tā es redzu visu, kas ap Šleseru. Muļķīgi.
Nu jau mums ir iespēja procesu vērot dinamikā - pēc aizkustinošajām asarām zibenīgi seko sakosti (atņirgti) zobi un naidpilna, draudīga grimase televīzijā, piedraudot KNAB par stendzenieka neaizskaršanu un iespējamajām sekām...Tas kaut kā neiet kopā ar Šlesera vēlmi iet pie Tēva. Vai vismaz pie sevis. Par sektām - nenosodot nevienu par viņa vēlmi pēc Glābēja, varbūt tomēr varam izturēties uzmanīgi pret tādu fenomenu kā manipulēšana ar cilvēka apziņu? Un neizliksimies, ka neko par to nezinam. Arī Jūs, Viestur, noteikti par to labi zināt. Te varētu atvērt jaunu tēmu blogā "Manipulēšana, NLP, psihotronie ieroči u.c. ietekmēšanas metodes". Kā tas iederas drāmas trīsstūra teorijā? Laikam jau - Manipulators kā Glābējs? Bet kā tad sanāk - ja Upurim ir trauslāka psihes struktūra, vieglāka iespaidojamība - tad jau viņām nav izredžu? Gadījums ar Šlesera tēva "neticamo uzrašanos"- tik ilgi politikā, un neviens neko nav zinājis par šo mistisko tēvu? Neticu. Viena no īpašībām, kas dara cildenu cilvēku, ir drosme, tātad, arī atzīt, ka tēvs ir, ar viņu ir bijis tā, kā ir un punkts. Jau sen. te tāds teatrāls piesitiens, akurāt kā Drāmā:-) Kā mēs reaģējam - kā skatītāji? Jo laikam jau drāmas trīsstūra analīzē nepelnīti ir aizmirsts vēl viens - Skatītājs. Manuprāt, tas vienmēr ir klātesošs. Kā Jūs domājat, Viestur?
Šlesers vienmēr ir teicis, ka ir baptists. Cik zinu, viņa sieva aktīvi darbojas baptistu draudzē. Tas nevarētu būt tas gadījums, kad katrs iet uz savu baznīcu. Viņam šķiet simpātisks arī Ļedjajevs, bet Ļedjajevs nav New Age. New Age (Jaunais Laikmets) un Ļedjajeva Jaunā Paaudze nav gluži viens un tas pats.
Es, starp citu, arī esmu uzaugusi sektā (tā to sauc tradicionālā kristietība). Es arī vēl tagad zinu cilvēkus, kuri ir dažādās "sektās". Mana vecāmāte tur atrada mieru kara laikā. Tur ir daudz bijušo cietumnieku, alkoholiķu bērnu. Vienam otram ir tik smagi gājis, ka viņš būtu miris, ja "sekta" viņu nebūtu pievākusi. Viņš iemācījās piešūt pogu un iet uz darbu. Daudz variantu šādiem cilvēkiem nemaz nav. Vēl ir psihiatriskā slimnīca. Es zinu arī tādus, kas tur ir pabijuši diezgan daudz. Statistiski rēķinot, "sekta" ir bijusi labākā un veselīgāka vieta, kur tāds cilvēks varētu nokļūt. Vēl ir cietums...
Psihiatri dažkārt mēdz brīdināt: "Tikai neejiet uz "sektām"!" Man tad ļoti plati jāsmaida. Psihiatriskais fundamentālisms gandrīz sanāk. Vajadzēs pamēģināt, vai tāds termins manī iedzīvojas.
Interesants diskusijas pavērsiens un neliels pārpratums , jo neapšaubīju Šlesera kā cilvēka iespēju augt - tāda mums, nenoliedzami, ir katram, kamēr vien dzīvojam. Bet būtu saprātīgāk, ja jebkuru darbu tomēr darītu cilvēks, kurš tam JAU ir gatavs - un šeit sākas stāsts par ideālo un reālo pasauli. Kāda ir ideālā pasaule? Iespēja, jābūtība, balta lapa uz kuras var sākt rakstīt jebko - izsitamo parādu sarakstu, dzeju, new age lūgšanas, 50 000 apsolīto darbavietu sarakstu. Kāda ir realitāte? Saukļi - "gāzi grīdā, buldozers, cieti". Un tas pēc 12 gadu darbības politikā, galvenokārt varas pozīcijā kopš 1998.gada. Ko tas liecinātu par jebkuras citas profesijas - mediķa, zinātnieka, pedagoga, zemnieka kapacitāti, ja pēc 12 gadiem profesijā, redzētu nevis konkrētus darbus, bet vien cerību, ka cilvēks reiz līdz kaut kam izaugs?
Vai nav tomēr pārāk daudz ideālisma un pārāk maz reālisma?
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
