Ja sievietes izsakās par vīriešiem, tad bieži dara to no savas teritorijas, un parasti nespēj vai negrib aptvert, ka var būt arī citi punkti, no kuriem skatīties. Viņām, sevišķi no Mātes lomas raugoties, tie kritēriji ir – vai klausa (Dēls) un – vai rūpējas (Tēvs). Dažreiz sanāk ļoti skaļi izteikties – tik ļoti, ka vīrieši apmulst un nespēj argumentēt pretī. Viņi zina, ka Mātes teritorija nav vienīgā, taču nereti nav pārliecināti, vai tiešām tas tā drīkst būt. Dažreiz argumenti nemaz nevar tikt spēti uzklausīt – tad, kad dzemdes un Dievietes spēki ir lielā pārsvarā pār tām psihes daļām, kas uztver argumentu valodu. Vīrieši, kas tomēr spēj sadzīvot ar šādām Dievietes un Dzemdes ģenerētām pārliecībām, tajās iekļaujoties, jautāti, ko viņiem nozīmē būt ģimenē, lepojas ar savu spēju materiāli apgādāt ģimeni, dažreiz vairāk nekā tai ģimenei vajag (Tēvs) un ka – sieva ir apmierināta, ģimenē nav konfliktu (Dēls). Bet tur kaut kur ir tā robeža, aiz kuras sākas – viņš ir zem sievas tupeles.
Būt zem tupeles nozīmē būt iesaistītam mājas darbos Mātes un Meitas Izpalīgu lomās. „Tu man nepalīdzi!”, sievas (dažas) kliedz. Un ja vīrietis – tēvs vai dēls uz to iekrīt, uztverot izpalīdzēšanu mājās kā savu galveno darāmo darbu. Bet ja tā, tad pasaule atgriezusies tajā laikmetā, kad tā vēl bija tik maziņa, ka pilnīgi ietilpa ģimenes izmēros. Šāds vīrietis, jautāts, kā viņam klājas ar bērnu audzināšanu, leposies, ka palīdz sievai – mainīt bērnam pamperus... Bet – kad viņš sāks novērtēt, cik svarīgi ir būt tam, pie kā garīgi dodas dēls (mans tēvs kā tas, no kura es varēšu doties tālāk) un – vai viņš darīs kaut ko, lai „iedotu meitai visu tās skaistumu”, tādējādi ieliekot pamatu tam, lai viņu kāds sagribētu un radītu tai bērnus, nevis atstātu mūžīgā mātes gravitācijas ietekmē.
Ģimene kā teritorija un līdz ar to tās apgādāšana būtībā nav tas, ar ko pieaugušiem vīriešiem būtu jānodarbojas pirmām kārtām. Tiem ir jāspēlē sava loma sabiedrībā (t.i. vīriešu hierarhijā) un ar to tie izsenis ir nodarbojušies. Manuprāt, pieauguša vīrieša loma ģimenē un tas, ko viņš tur ienes, ir galvenokārt komunikācijas veids starp divām pasaulēm – māju un sabiedrību. Pieaudzis vīrietis saskaņo šīs divas pasaules, rūpējas, par sinerģiju to starpā. Bet māja ir sievišķa teritorija, sievietes to ir izveidojušas un pēc sieviešu likumiem tā funkcionē. Tajā ir labi jājūtas bērniem, bet pieaugušam vīrietim, ja tas pa dienu paliek mājā, ir jāregresē par dēlu. Ja tas izdodas, tad pasaule regresē matriarhāta virzienā, uz senajām attiecībām Māte – Dēls. Viss pārējais ir tikai šīs virzības paralēlas izpausmes, kā vīriešu alkoholisms, piemērām. Vai vīriešu nespēja darboties savā, ārpusģimenes pasaulē, tajā, kuru radījuši viņi paši pēc sava ģīmja un līdzības un kurā vissvarīgākais notiek attiecību „brālis – brālis” un „dēls – tēvs” ietvaros.
Man liekas, arī sieviešu pasaule – ģimene, pat savos matriarhālajos pirmsākumos, vīrieti pirmkārt uztvēra kā būtni, kas, ieņemdams kādu vietu vīriešu ārpusģimenes hierarhijā, varēja nodrošināt tai drošību. Vairākas klientes man ir stāstījušas, ka, nokļuvušas bīstamā situācijā, uzdevušas jautājumu – „vai zini, kas ir mans tēvs?” Uzrunātais parasti nav pat centies atbildēt, aizbēdzis. Ja potenciālajam ģimenes apdraudētājam ir informācija par to, kurš ģimeni aizsargā, tad viņš izvērtē, vai ir vērts – sanīsties ar kādu savu Brāli vai Tēvu. Es no savām meitām ne reizi vien esmu dzirdējis, kā mana reputācija viņām ir palīdzējusi pārvarēt kādus šķēršļus – tātad es viņas aizsargāju ne jau ar to, ka esmu mainījis tām pamperus (jaunākajai; vecākajām bija autiņi, kas jāmazgā, jāžāvē un jāgludina). Es viņas aizsargāju ar to, kas es esmu sabiedrībā.
Vīriešu sabiedriskās lietas ļoti labi zina arī sievietes, vijot savas ģimeniskās ligzdas. Tās meklē sev aizsardzību un šajā ziņā vislielākā veiksme ir, ja izdodas par to vienoties ar to vīrieti, kas atrodas pašā vīriešu feodālās hierarhijas augšgalā, Karali. Vai armijas virspavēlnieku. Bandītu vadoni. Krīvu krīvu. Tas, ko sieviešu pasaulei vajag no vīriešiem, pirmkārt, ir aizsardzība un drošība, otrkārt, sēkla bērnu radīšanai un tikai trešais svarīgākais, manuprāt, ir sagādnieka darbs.
Tātad vīriešu pasaulē(sabiedrībā) ir vīrieša galvenais darbs. Es teiktu, ka tas ir - izpētīt un pilnveidot pasaules dabisko garīgo kārtību. Un attīstīt to politiski un ekonomiski – saskaņā ar šo dabisko garīgo kārtību, kuru nevar izdomāt, tāpat kā nevar izdomāt atoma uzbūvi un konsekvences, kuras izriet no tādas un nevis citādas uzbūves. Arī ja vīrieši ir tik lielā mērā aizņemti ar pamperu mainīšanu, ka neatliek laika un spēka savam galvenajam uzdevumam, tad kaut kas nav kārtībā.
Lasīju pēdējo „Ir”, interviju ar Raimondu Paulu. Un tur, daudza kā cita, it kā interesantāka, starpā Pauls, reaģējot uz žurnālistes novērojumu („Man šķiet, jūs esat kreņķīgs”) jautā it kā pats sev – „Kas man lika Steinveju dāvināt Latvijas Radio? Varēju pārdot.” Viņš saka – „esmu viens”, un es ar to saprotu – „man vienam ir tādas vērtības, kuras neviens cits nesaprot - ko es gribēju panākt ar šo dāvinājumu”. Jo no Mātes un Meitas viedokļa tas ir absurds, tā ir prātā jukšana – kaut ko ģimenei piederošu atdot citiem.
Paulam nav sajūtas, ka kāds viņam ir atsaucies par to dāvinājumu, pateicis, ka labi, tagad Radio varēs dabūt uzrāvienu ar jauno Steinveju un tālāk notiks vēl kas labāks, sistēmiski raugoties, jo arī cits, kam līdzīgas vērtības, droši vien kaut kā ietekmēs to procesu, kam Pauls garīgi kalpo. Nauda viņam nav vajadzīga, tā viņam vienmēr būs, neskatoties uz nekādām Krājbankas laupīšanām. Un tas viņam tā nesāp, salīdzinot ar sāpēm par to, ka nav kam uzticēties. Ka nav dēla, kas izrādītu cieņu tēvam un gatavību attīstīt lietu tālāk.
Bet ja nav kam uzticēties, tad pārrauta saikne starp brāli un brāli vai starp dēlu un tēvu. Ja domāju par vīriešiem (daudzskaitlī), tad man vienmēr jādomā par uzticēšanos. Un par to, kam vēl ir tādas vērtības kā Paulam, kā tās atbilst vīrišķās pasaules pamatvērtībām un kā šī pasaule Paulu par to sargāšanu apbalvo un kā aizsargā no visa tā, kas viņam traucē.
Ja jārunā par vīriešu kvalitāti Latvijā, tad mans galvenais kritērijs ir – kā tie saprot pasaules kārtību un Latvijas garīgo vietu tajā? Kas tiem ir ģimene? Kā tie nodrošina sabiedrības garīgo mērķu realizēšanos un cita starpā arī - komunikāciju ar ģimeni? Izlasīju šo apkopojumu http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/122514/kurs-ar-kuru-latvijas-politiku-seksualie-sansoli-video , par tiem faktiem zināju, bet tie tādā koncentrētā veidā nebija manī salikušies kopā. Un man kļuva nelabi. Tie veči tak visi kā viens ir zem tupeles. Un pašapliecinājušies tikai par to, ka tā tupele nav viena. Bet tas ir smieklīgi. Un tas liek man justies vientuļam, pesimistiskam un kreņķīgam – ja jau tie veči nesaprot elementāro attiecībā uz ģimeni un pasaules garīgo kārtību, ko no viņiem var sagaidīt kā no politiķiem?
Svarīgi, kā reaģējam uz secinājumu, ka ar mūsu vīrišķo eliti ir tik bēdīgi. Var jau teikt – viņi ir vainīgi! Bet ja tā saka, tad ārpus vainas paliek Dzemde, Dieviete un Mātes loma – visa tā mašinērija, kas tos muļķa papučus velk sevī iekšā, prom no savas pirmās, vienīgās un īstās ģimenes aizsargāšanas. Tādēļ šeit atkal nebūtu jārunā par vainu, bet gan par atbildību – ko es (vīrietis vai sieviete) varu darīt, lai šo diādisko sistēmu vērstu Dieva virzienā, prom no Dievietes un dzimtās Ūras gan savā ģimenē, gan visā sabiedrībā. Arī katrai sievietei ir iespējas ietekmēt šo situāciju, jo ja viņa saka – man jāseko, kā manī skan šīs trīs pieminētās lomas un kā es izjūtu Sievieti kā savu nākotni, tad viņa ir atbildīga. Bet ja vaino vīriešus bezspēcīgumā un tuvredzībā, sievišķo arhetipu pie sevis piesaistītus, tad viņa ir bezatbildīga un situāciju objektīvi pavirza matriarhālā, regresējošā virzienā. Un arī vīrieši var ietekmēt – ja runā par Dievieti, pēta to un meklē savas iespējas to cienīt un atzīt, bet nekalpot tai.
Vēl pievērsu uzmanību šādai ziņai -http://www.apollo.lv/zinas/ar-nacionalas-identitates-veicinasanas-programmu-megina-veidot-lojalus-pilsonus/575668 . Te, cita starpā arī rakstīts: Piemēram, viens no visizplatītākajiem un tajā pašā laikā visgrūtāk tveramajiem iemesliem, kādēļ cilvēki dodas prom no Latvijas, ir nevis nacionālas pašapziņas trūkums viņos pašos, bet gan horizontālas solidaritātes trūkums sabiedrībā. Šis horizontālās solidaritātes trūkums izpaužas kā agresīva attieksme starp līdzcilvēkiem publiskajā telpā, dažādu valstisku un nevalstisku institūciju darbinieku nedraudzīga attieksme pret klientiem, pārspīlēts uzsvars uz konkurētspēju sadarbības vietā, kā arī vēl daudzos citos veidos[...]
Paulam nepietiek ar tādu horizontālu solidaritāti, kas izpaužas viņa koncertu nemainīgā pārpildītībā. Kā muzikants viņš ir apliecinājies. Bet kreņķīgs Pauls nav narcistisku iemeslu dēļ un arī ne tādēļ, ka savulaik nekļuva par Valsts prezidentu. Man liekas, tādēļ, ka viņš ir viens savā vīzijā par to, kā būtu jāfunkcionē šai sabiedrībai. Viņš jūtas viens vīriešu pasaulē, kas gatavas viņu respektēt kā mūziķi, bet ne kā garīgu autoritāti. Viņš nejūt šo horizontālo solidaritāti (ļoti veiksmīgs termins, manuprāt) ar savām vērtībām, tādēļ ir emigrējis sevī.
Es nevaru teikt, ka justos viens, pilnīgi bez horizontālas solidaritātes ar citiem šīs sabiedrības pārstāvjiem – ir taču šī mājas lapa, ir manas grāmatas, es tieku mēdiju respektēts un bieži aicināts. Tomēr nevaru arī teikt, ka būtu apmierināts ar to kvalitāti, ko sasniegusi manis par vīrišķo atzītā garīgā kārtība sabiedrībā un līdz ar to – ar savu vietu tajā. Tā ir vīrišķas tuvredzības un neizdarības sekas. Uldis Ģērmanis kaut kur rakstīja, ka latvieši pasaulē mēdz būt izcili praktiskās jomās – amatnieki, mūziķi, ārsti, arhitekti. Bet ne teorētiķi – filozofi, matemātiķi, lingvisti, kodolfiziķi, vēsturnieki. Bet ja nav teorētiķu, sevišķi humanitārajā laukā, tad nav pasaules plāna. Un Ilze Ostrovska teica, ka sieviešu ienākšanu politikas vadošajās lomās nevar vērtēt kā pozitīvu parādību, jo tas notiek tādēļ, ka vīrieši nav padarījuši savu darbu. Ja tajā nesaklausa monokauzalitāti un vainošanu, tad varu pievienoties gan Ģērmanim, gan Ostrovskai.
Viss teiktais kopā man izskatās pēc tādas ģimenes darbu gravitācijas, no kuras latvju vīrieši nespēj pietiekami atrauties, lai nokļūtu uz Lidojošās salas vai kādām citām ārpusģimenes struktūrām. Tas savā veidā jaunā līmenī atkārto dzemdes un no tās dzimstošā, augošā un projām aizejošā metaforu. Un tas liek konstatēt, ka viss varbūt vēl priekšā. Nu ko par šo vēl var teikt? Jāstrādā, jārunā, jāsaprot – modernu sabiedrību nevar izveidot vienā dienā. Jābūt pacietīgiem, jo, kaut arī kreņķīgumu (arī manu) var saprast, diezin vai ir iemesls ļaut tam dominēt ilgtermiņā.
|
