Dievs domāja esam nolēmis, ka sievietei vairs nebūs dzemdēt no sevis pašas kā kādai zālei vai krūmam un viņš radīja vīrieti, lai tas sievietei radītu bērnu. Lai vīrietim sniegtu nedaudz vairāk pašpārliecības, uzsākot atbildīgo darbu, un sievietei – respektu pret jauno partneri, viņš to nosauca par cilvēku, bet sievieti par cilvēku ne uzskatīja, ne sauca. Lai arī sieviete ārēji nepretojās Dieva lēmumam, iekšēji viņa vārījās no bezpalīdzīgām dusmām par to, jo tagad kaut kas, kas bija bijis nekas, nu bija jārespektē kā kaut kas sievietei līdzvērtīgs. Taču sirds dziļumos viņa zināja, ka ne jau Dievs bija pieņēmis jauno lēmumu – viņam to ausī bija iečukstējusi Dieviete, Dieva sīvākā un, protams, arī vecākā pretiniece. Vīrietis juta sievietes dusmas un no tām baidījās. Tas traucēja tam pildīt Dieva uzlikto darbu. Brīžiem viņam likās, ka viņi abi – Dievs un sieviete (bet varbūt sieviete un Dieviete?) ir pret viņu, jo vīrietis jutās radīts tikai tam, lai sieviete to izmantotu. Tad vīrietis atrada veidu, kā cīnīties ar savām bailēm nebūt pietiekoši labam pienākumu pildītājam – tas sev ieskaidroja, ka radīt sievietei un sev bērnu ir nevis viņa eksistences nosacījums, bet, ka tā ir viņa izklaide, prieka un pat varas pār sievietēm iegūšanas avots, līdz viņš arī pats sāka ticēt, ka grib „izdrāzt” visas sievietes uz pasaules un ja tik būtu tāda fiziska iespēja, visām tām arī radīt bērnus. Un arī sieviete atrada veidu, kā cīnīties ar savu pazemojuma sajūtu par atkarību no vīrieša bērnu radīšanā – viņa nosprieda, ka pati ir kaut kas augstāks nekā tikai bērnu dzemdējamā mašīna. Sieviete izveidoja sevī tādu telpu, kurā atrada iespēju gan skumt un ilgoties par zaudēto nedalīto varu, gan ieviest šādu varu katrā no jaunajām telpām, kuras tā iemanījās izveidot vēl un vēl. Tā radās arvien jaunāki un jaunāki slāņi sievietē, kas palīdzēja tai noticēt, ka viņa taču vairs nav tā, kas bija spiesta radīt to pirmo no vīrieša sēklas radušos bērnu. Dievs redzēja sievietes (vai Dievietes) viltību un glumo čūskas dabu. Tādēļ viņš lika vīrietim vienmēr būt kopā ar sievieti visos priekos un bēdās un visu dalīt uz pusēm. Kopš tā laika vīrietis centās atklāt sievietes jaunizveidotās telpas un visās tajās ieviesties. Tā viņš uzzināja to, ko sieviete sevī bija ierakstījusi jau kopš pasaules radīšanas un dažreiz atgādināja par to viņai – jo sieviete pati taču daudz ko jau bija aizmirsusi. Tā mēģināja paciest šādu vīrieša uzvedību līdz pierada pie tādas paslēpju spēles tiktāl, ka sāka justies negribēta, atraidīta un nepievilcīga tad, ja vīrietis kaut kādu iemeslu dēļ viņā vairs neieviesās. Tad viņa skuma un slepeni dusmojās uz Dievu, jo bija taču skaidri redzams, ka katrs Dieva jaunais plāns slēpa sevī būtiskas nepilnības. Būtībā jau viņš pats bija tīrā nepilnība, jo pieprasīja ticēt, ka visu, kas ir uz pasaules, ir radījis viņš. Sieviete ļāva Dievam tā domāt, bet zināja, ka tas tomēr ir Dievietes plāns – Dievs visu spēja radīt tikai tādēļ, ka Dieviete to izaicināja.
Ir daudzi vīrieši (un jaunībā tādi ir praktiski visi), kas identificē sevi tikai ar sievietes apkalpošanas funkciju visplašākajā šo vārdu izpratnē – seksuāli gribēt, finansiāli apgādāt, sadzīviski noorganizēt, no ārējiem apdraudējumiem aizsargāt, turklāt jo vairāk, jo pašapliecinošāk. Tie, kuriem šāda apkalpošana neizdodas, „jūtas kastrēti” un depresīvi un viņiem ir jāattīsta idejas, kā dzīvot tālāk. Daļa ieskaidro sev, ka sievietes ir nešķīstas un slepeni tiekas ar Velnu, tādēļ ar tām nedrīkstētu ielaisties nekādās darīšanās. Bet cita daļa liek sev noticēt, ka sieviešu apkalpošana ir tikai viens no darāmiem darbiem, bet ne tas vissvarīgākais. Taču visiem – gan veiksmīgajiem, gan neveiksmīgajiem apkalpotājiem agru vai vēlu rodas problēma – vai dzīve ārpus apkalpošanas ir īsta dzīve? Kam vēl ir vērts veltīt laiku – ne tikai lai salaizītu pašvērtību, bet lai atdotos tai ar tādu pat ieinteresētības un gribēšanas kāri, kādu Dievs deva tam bērnu radīšanas gribēšanai. Daudzi vīrieši nezina, ka ir ļoti dusmīgi par to, ka tiek izmantoti un arī bezspēcīgi šo izmantošanu kaut kā ierobežot. Vardarbība pret sievieti parasti rodas no šādām bezpalīdzīgām dusmām. Ieskaitot izvarošanas, piekaušanas un slepkavības. Ieskaitot pedofiliju kā bailes un nespēju izjust seksuālu uzbudinājumu pret pieaugušu sievieti. Ieskaitot sieviešu apsaukāšanu par maukām, ieskaitot raganu dedzināšanu un daudzas citas izpausmes, kuru uzskaitīšana varētu vilkties bezgalīgi. Taču dusmas pret sievietēm ļoti bieži nav redzamas, izpaužas arī latenti, ārēji nemanāmi un noslēpjas zem tādām izpausmēm, kurās dusmas nav nemaz tik viegli atpazīt. Ja jauns vīrietis sūdzas, ka pārstājis izjust seksuālu iekāri uz sievu, ka viņiem mēnešiem nav seksa, turklāt tas nekādi nav saistīts ar bērnu dzimšanu, zīdīšanu utt., tad dusmas uz sievietēm (nevis uz konkrēto sievu!) ir ļoti svarīga un pārbaudāma hipotēze. Jauni vīrieši mēdz griezties pēc palīdzības vai nu ar šo sūdzību vai ar kādu citu, izmeklējot kuru, iespējams nonākt pie hipotēzes par dusmām uz sievietēm, kas nereti kļūst par galveno psihoterapijas tēmu. Tai būtu jābūt arī centrālajai tēmai vīriešiem ap 40-it, kam sanāk svārstīties izvēlēs starp „veco” sievu un „jauno” mīļāko un kas galu galā „aiziet padzīvot atsevišķi”. Tai būtu jābūt arī ļoti svarīgai tēmai arī vīriešiem ar depresiju, kas noris ar pastiprinātu alkohola lietošanu, pašnāvības domām un pazeminātu seksuālo aktivitāti. Dusmu uz sievietēm terapija nevar neietvert to izpaušanu (nepietiek tikai ar apzināšanu) – protams, daudz pieaugušākā veidā, kā augstāk aprakstītie. Ja dusmas neizdalās, uzlabošanos panākt nav iespējams. (Bet - pat vardarbība pret sievietēm, kaut arī bērnišķīga un nepieļaujama, arī ir neapzināta ārstēšanās – dusmas prasās tikt izspēlētas!) Taču pirms izspēlēšanas vajadzīga projekcija – pie tā, ka esmu dusmīgs, vainīga ir viņa, šī projekcija sasaista iekšējo un ārējo un tad izvelk „afektu” ārā. Un tikai tad nāk (paš-) terapeitiskais darbs – ieraudzīt, ka konkrētā „viņa” nav vainīga, bet, ka uz viņu šī „vaina par izmantošanu” tiek projicēta kopš pašiem radīšanas pirmsākumiem. Un ieraudzīt, ka jau projicējot dusmu afekts, nepietiekoši, bet samazinās. Bet tad jau vēl ir jāatrod, kur citur drošā un nevienam nekaitīgā veidā tās atbrīvotās un uz atvieglojumu vedošās dusmas likt! Visgrūtākais vīrietim tomēr vēl priekšā – sadzirdēt, vai Dievam ir vēl kāds plāns attiecībā uz viņu. Vai tā eksistencei ir arī citi attaisnojumi bez sieviešu apkalpošanas? Viena lieta ir saņemt dažādu potenciāli aizraujošu nodarbošanos sarakstu, bet pavisam cita – šajā sarakstā ieraudzīt un sajust kaut ko saistošu tieši sev. Un ja vīrietis šajā sarakstā sevi neredz, tad viņam nav kur iet un jāpaliek pie dusmām... Skaidrs un vēsturiski apliecināts ir tikai tas, ka bez sieviešu apkalpošanas pienākuma Dievs vīrietim piedāvā tikai vēl sevis ziedošanas iespēju – sitot sevi krustā, krītot karā pret eskimosiem vai par kosmosa iekarošanu. Vīrietis vēl var (sievietei? Dievietei?) dāvināt savu nāvi, ar visām tām garīgajām sekām, kas no nāves izriet. Ja mirst „vīrietis, kas radījis dēlu, nositis čūsku un iestādījis koku”, tad tukšums, kuru viņš aiz sevis atstāj, citiem, ieskaitot viņa sievu, var būt arī atbrīvojošs (ne visiem, protams) – tas ir ļoti atšķirīgi no tā, ja mirst mazs, sevi nerealizējis bērns. Vīrietis un nāve ir tādas tēmas, kas skaidri iezīmējas ne demogrāfiskajos rādītājos Latvijā, bet arī tajās spēlēs, kuras spēlē vīrieši. Visspilgtākā, protams, ir karš. Tas daudz ko atrisina ar patriotisku eleganci – kritis varoņa nāvē par dzimtenes brīvību! Sports – tas jau ir vairs ne tik varonīgi, turklāt miršana ir lēna un parasti nerezultatīva. Nāves meklēšana bez pienākuma apaugļot ir otra vīrieša firmas zīme jau kopš radīšanas pirmsākumiem, arī saistīta ar dusmām, kuras vairs netiek projicētas uz sievietēm.
Šo rakstiņu nav iespējams nobeigt uz gaišas un „optimistiskas” nots, daudzpunkts ir visdabiskākā pieturas zīme tā beigās. Bet varbūt to nemaz nevajadzēja sākt, ja nevar beigt? Jautājums Dievam, ne cilvēkam, bet tas, kopš izdzīšanas no paradīzes, jau neko labāku mums nav solījis...
Jautājums Viesturam! Kāpēc Jūs, būdams viens no Latvijas vadošajiem ekspertiem, klusējat jautājumā par tā saucamo "agresīvo skolēnu" izolēšanu? Jūs taču labāk par citiem ziniet, ka bērni un pusaudži ir sabiedrības spogulis! Tik daudz ir sarakstīti maģistra un doktora darbi par agresiju! Ir saražota vesela plejāde psihologu, psihoterapeitu,sociālo pedagogu - ko nu? Vienkārši - no skolas ārā un lai mācās mājās! Un viņi MĀCĪSIES MĀJĀS??? Viņi klīdīs pa ielām! Tad jau vienlaicīgi jābūvē jauni cietumi! Jo šie bērni visticamāk atriebsies sabiedrībai... Varbūt vajadzētu arī Jums paust savu viedokli publiskajā telpā? Protams, tas nav tik smuki kā skaisti "izsmērēt pa sienu" Jurģi Liepnieku (kurš, nabadziņš, vēl nespēj atjēgties no piedzīvotā toreiz Eiropas mājas Sarunu istabā...),- bet arī savu mazbērnu dēļ, tā dēļ,lai viņi varētu droši iet pa ielu, nebaidoties, kad kāds "agresīvais skolnieks" piekaus.
Tēti: Virspusīgi runājam mēs visi kamēr runājam ne par sevi. tikai runājot par sevi kaut kas top zem tā kas ir virss. Man gan neliekas audzināt bernus ir naivi, drīzāk tad naivi ir mēģināt atrast sevi uz Marsa:) Kaut arī tas ir interesanti, un arī sievietēm. Jūs runājat par kalpošanu, varbūt par kalpošanu ģimenei, es nezinu. Vai arī Dieva noteiktai kartībai.. kaut kas jau taja ir, tapēc jau lielaka pasaules daļa to arī dara, un ar prieku. Tomēr man nav skaidrs ko jūs domājat ar vajdzības sajūtu, par vajdzību būt gribētam. Ja jums ir bērni, un jums ir bērni, tad jūs nevar būt negribēts, jo esat gribēts bērniem. Ja jūs ticat , ka ir Dievs, un jūs laikam ticat, tad jūs nevar būt negribēts no Dieva. Vai jūs gribat būt vajadzīgs sievietei? Priekš kam? Viņai jābūt gribētai no jums. Viņa prieks jums tos bērnus dzemdē. Citādi būtu tadā situācijā, ja sieviete negribētu atdot tos bērnus, vienu no varas instrumentiem, kas viņai ir, un dabūt jūs psiholoģiski talu prom no viņiem. Jeb arī tad, ja jums kada konkrēti nekonkrēta sieviete liktu sajust bailes par savu vīrietību vai esības jēgu. Un citāts par mīlestību, nezinu, par sievieti vai kā. Lēnprātība, laipnība, cieņa, tās ir tās lietas, kas dabiski būtu jāizjūt pret dzīvu būtni, dzīvības mīlestība. Bet mīlestībā pret konkrētu cilvēku vienmēŗ ir kaut kas tāds par ko mīl. Nevis tāpēc, ka skaista diena es mīlu, ne tapēc, ka tā vajag priekš attīstības vai Dieva, bet tapēc, ka tā gribas, tapēc ,ka pats "cilvēks skaists".
Godātā Zane, šie formalie "nelīdztiesības" video ir pārāk virspusēji. Jautājums ir nevis par to kurš vainīgs, jo formāli nevar notiesāt, par pārkāpumu kuru nevar formāli konstatēt, un nav jautājums arī par vienādošanos, kas ir pretdabīga. Bet manuprāt par vīrieša esības pamatnosacījumu. Kalpoju - tatad esmu, ar visām no šā izrietošām sekām. Jautājums ir par dažādu vīriešu subjektīvām reakcijām uz šo. Pieņemšana, pretošanās, slēpšanās utt. un, iespējams arī liels naivums no manis, bet sadarbošanās, piemēram, ģimenē audzinot bērnus. Un būtībā jau tam visam ir maz sakara ar konkrētām sievām un sievietēm, bet gan ar vīrieša attieksmi pret savu realizēšanos un apmierinātību ar to. Mēs gribam būt gribēti, jo tam ir liela vērtība, īstenība gandrīz vienīgā patiesā vērtība, jo visas citas atzinības ir tikai lai iegūtu šo - gribēšanas vērtību. Un tad kad tu šito saproti, tad paliek bail un dusmojies. VR raksta beigās uzdod jautājumu Dievam - ko citu darīt?, tā ka būtībā jeb kāda atbilde ir mērošanas ar Dievu, jeb padara jautājumu neatbildamu. Un jābūt neaudzinātam un pat nejūtīgam, augstprātīgam utt, lai atbildētu uz retorisku jautājumu, bet tomēr ... kā it kā nejauši izkritusi papīra lapa uz kuras rakstīts - mīlestība, lēnprātīga, laipna .... Varbūt sievieti var mīlēt?
Mani interesētu ne tiks daudz vīriešu dusmas uz sievietēm, bet vīriešu dusmas uz vīriešiem. Kādi pazemes-virszemes spēki tās vada? Var būt kādā tēmā arī šādam dusmu aspektam ir iespējams pievērsties.
Tēti, lieliska reklāma, vel ir laba ar Dārku Vaideru, bet jau par citu tēmu drusku. Es pievienosu vienu angļu interpretaciju, mazliet piemekletas situacijas, protams, bet nu kaut kāda doma jau tajā ir. http://www.youtube.com/watch?v=6ZAuqkqxk9A
Dažas piezīmes: 1. jaunākajā GEO ir mazītiņs rakstinš par to, kas padara meitenes par meitenēm un zēnus par zēniem. Nebūt ne sabojājot lasīšanas prieku, jo raksts ir interesants arī bez rezultātiem, autori secina, ka tā ir gan vide, gan gēni. Tā ka dievietei vajag pasauli, lai valdītu. 2. šie VR secinājumi ir labākais apliecinājums, kāpēc nepieciešams baznīcā celibāts, jo pretēji pārkāp 1. bausli. Ilustrācijai Sv. Kronštates Jāņa dzīves stāsts. No otras puses celibāts pasargā no nesāšanas "kukuragā", bet nepasargā no sieviešu nēsāšanas galvā. 3. Pieņemt faktu, ka Kristus jau ir atpircis tevi no pasaules, jeb citiem vārdiem ejot pie Dieva. Garīgā attīstība ir atbrīvošanas, jo pa lielam prāts ir programējams un miesa pārvaldāma, tas gan ir tik viegli, kā kailam šķērsot Antarktīdu, bet ... kā tai VW reklāmā ir laba apziņa, ka es to principā varu. Kaut pa lielam, lielākā daļa, un es arī nevaru. un nobeigumā, par mīlestību. Visi zina, pat neizglitotie klasiskajā literatūrā, to skaisto citātu no 1.kor.13 par mīlestību "mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž ..." Tad autora kontekstā šāda mīlestība ir neiespējama. Tad nu sanāk, ka mīlēt var, ja tu esi "traks" kā Asīzietis, jeb pāraudzis pasauli. un šeit nav runa par bēgšanu, jo aizbēgt jau nekur nevar. Attīstība svētībā jeb svetība attīstībā nevis kalpošanā.
