Vīriešu radītā civilizācija - 22 Jūnijā 2014 - Blogs - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Jūnijs » 22 » Vīriešu radītā civilizācija
Vīriešu radītā civilizācija
9:59 PM

Var arī teikt, ka šāds dēlu no mātēm neaiziešanas laikmets pilnībā nav izbeidzies nekad. To varu secināt balstoties uz visiem pieejamu patiesību, ka apmērām līdz pubertātei (varbūt dažus gadus līdz tai, kā nu kurš) vairums zēnu „svešas” meitenes neuztver kā interesantākas par mammu un māsām, lai gan šeit ir ļoti plašas gradācijas. Ir puiši, kuru pašas pirmās atmiņas ir saistītas ar meitenēm, svešajām, protams. Tajā pat laikā, Latvijā ir arī 62 000 pieaugušu vīriešu, kuri dzīvo pie savām mammām (jeb vecākiem), kā intervijā Romānam Meļņiķam komentējot kādu pētījumu, stāsta konservatīvo ideju institūta Populares dibinātājs Edgars Zalāns (Diena, 19. jūnijs 2014.) Tātad – atdalīšanās no mammas (vecākiem) ir ļoti laikā izstiepta lieta starp vīriešiem. Dažs atdalās ātri, dažs nekad.

Nez kāds ir izskatījies tas pirmais vīrieškārtas indivīds, kas aizgājis. Un kur viņš aizgājis, uz būdiņu mežā? Ne jau uzreiz prom no „dzimtās Ūras”! Visticamāk, viņš nevis aizgāja pats, bet mamma (māsas) nomira un viņš palika viens, bija kaut kā jāķepurojas. Vai nu mežā, vai starp svešiem, nelabvēlīgiem ļaudīm. Bija kāds, kurš ne tikai izdzīvoja, bet arī tapa ietekmīgs, bagāts un ieguva tādu pašapziņu, kas viņam ļāva izvirzīt ļoti revolucionāru ideju – dzīvei ārpus matriarhāta (sievietēm) ir daudz priekšrocību! Ja Tu neesi kopā ar mammu un māsu, tad ir iespējams VISS!

Šādiem vīriem vairojoties un savstarpēji komunicējot, varēja izveidoties kaut kas līdzīgs Melngalvjiem – neprecētu vīriešu – tirgotāju apvienībai, kas ne tikai feodālajā Rīgā, arī daudzās citās Eiropas pilsētās būvēja mājas, kurās veidoja savus klubus. Lepnus un ietekmīgus – padomājiet, tagad viņu lolotā un mūsu atjaunotā namā strādā Latvijas Valsts Prezidents! Bet ne jau par tik jauniem laikiem es domāju, runājot par vīrieša pieaugšanu, aiziešanu no mātes un māsas un jaunas – vīriešu kultūras izveidošanu!

Mana fantāzija sniedzas tālā aizvēsturē, vēl pirms indoeiropiešu (kas neapšaubāmi bija patriarhāli organizēti) dominances sākuma. Lietuviešu – amerikāņu arheoloģe Marija Gimbutas runā par Dievietes kultūru viņas tā sauktajā Vecajā Eiropā, kuru indoeiropieši (āriji) pakāpeniski pārņēma. Tomēr ne jau kalendārā vēsture un tās atstātie objektīvie pierādījumi (arheoloģija) izšķir jautājumu – bija vai nebija, ir vai nav. Mēs dzīvojam arī mitoloģiskajā laikā, saskaņā ar kuru mēs esam arī jebkuras vēstures laikabiedri.

Mēs redzam īstu matriarhātu, kurā tēva nav – tas ir bērna pirmais dzīves gads. Ir tikai māte un bērns, tēvs (labākajā un vēlamākajā variantā) nodrošina mātes aizmuguri un dod tai nepieciešamo drošības sajūtu. Mēs redzam arī pubertāti, kuras laikā nu jau abu dzimumu bērni (ne tikai dēli) sāk atstāt vecāku ģimeni. Mitoloģiskais laiks projicējas kalendārā laikā, kurā mēs tagad ātrāk nodzīvojam veselus periodus cilvēces attīstībā. Mūsu tēmas sakarā teikšu – kādreiz cilvēki dzīvoja apstākļos, kad vīriešu pubertāte norisinājās tikai bioloģiski un seksuāli izpaudās incestuālās attiecībās ģimenē – ar māti un māsām, kurām no dēliem un brāļiem dzima bērni. Tagad incests ne tik bieži parādās kā seksuāla prakse, bet psihē tā ietekme atklājas vairāk nekā pārliecinoši.

Solis, kuru kāds vēsturiskais vīrietis spēra, izvēloties sev meiteni no citas ģimenes, bija mazs solis viņam, bet liels – civilizācijai, kā varētu teikt, pārfrāzējot pirmā cilvēka, kas izkāpa uz Mēness (Nīla Ārmstronga) vārdus. Tomēr būtiski minēt, ka šim solim bija jābūt spertam pēc tam, kad jau bija izveidojusies stabila monogāma ģimene, attīstījās izpratne par privātīpašumu un veidojās agrīnās civiltiesiskās normas. Līdz tam – cilvēkiem vēl dzīvojot poligāmajā grupu laulībā, izvēlēties meiteni no citas ģimenes nebija nekas sevišķs, šāds solis neradīja jaunas kultūras veidošanās konsekvences. Grupu laulība nevarēja atbildēt uz jautājumu – kas ir ģimene, kas ir tās robežas. Tāpat kā uz to šodien nevar atbildēt cilvēki, kas vismaz vienreiz šķīrušies un izveidojuši jaunas laulības, kurās dzimuši bērni.

Par ģimeni nereti tiek sauktas visādas cilvēku kopdzīves formas, tādēļ šis vārds praktiski ir zaudējis savu informējošo nozīmi. To lietojot rodas vieni vienīgi pārpratumi – minēsim kaut vai terminus „ģimenes vērtības”, „šķirta ģimene” vai „viendzimuma pāru laulība”. Arī Zalāns minētajā intervijā kā ideālu min trīspaaudžu ģimeni, kas, no manas domāšanas viedokļa vismaz vidējo paaudzi rāda kā neatdalījušos. Gribētos tomēr dažādu ģimenes struktūru variantu izpēti atstāt citai reizei. Mūsu mērķim – izpētīt vīriešu pieaugšanu un iziešanu no ģimenes, ļoti labi der tā ģimenes struktūra, kura parādās Raiņa „Pūt vējiņos”.

Pašā centrā - bezvārda (kas ir ļoti simboliski) Māte ar divām savām meitām Zani un Andu, bez tēva, nezin kur pazuduša un it kā nekad nebijuša un Mātes mirušās māsas meitu Baibu, par kuras tēvu arī nekas netiek minēts, atstājot mums vietu fantazēšanai. Vēl ir Gatiņš, vārgs puisēns, kas nekur prom doties netaisās, viņa seksuālās fantāzijas atrod savus objektus tepat, ģimenē. Kalpones un kalpi ar saviem otras pusītes dabūšanas un nedabūšanas stāstiem.

Tēvi ir prom, nezin kur. Varbūt nav miruši, bet veido to, ko tālāk aprakstīšu kā vīriešu kultūru. Dēlu nav, ir tikai nabaga Gatiņš, tātad ģimenei nav pieaugušu vīriešu aizsardzības. Šādos apstākļos ģimenē ielaužas divi svešinieki – Uldis un Didzis, kuri uzvedas visumā nedroši tam mērķim, dēļ kura viņi ir šeit. Uldis grib precēties, ir tā kā sarunāta Mātes vecākā meita Zane, bet Uldim vairāk iepatīkas Baiba, kura ģimenes matriarhālajā hierarhijā ir pati pēdējā. Tā vietā, lai darītu ko pats sagribējis (kas, objektīvi raugoties, būtu ļoti viegl), jo Mātes ģimeni un tās intereses neviens respektējams vīrietis neaizstāv), Uldis kopā ar Baibu iet bojā, neiztur Mātes matriarhālās morāles un interešu spiedienu, saskaņā ar kuru Uldim bija jāprec Zane un jāpaliek Mātes ģimenē kā adoptētam znotam, faktiskam Dēlam, kurš pieprecēts kā sēklas donors meitai un subordinēts Mātei.

Uldis tomēr, atšķirībā no Gatiņa, ir prom no savas mātes, bet varbūt viņam gadījusies vieglāka biļete eksāmenā – varbūt viņa māte ir nomirusi, piemērām. Kam jānotiek tad, kad dēls aiziet, situācijā, kad arī tēvs ir aizgājis vai nekad nav bijis atnācis, kā tas ir Mātes un viņas mirušās māsas ģimenē? Viņam kaut kur, kādā ārpusmatriarhālā telpā jāsatiek Tēvs, parasti ne jau bioloģiskais. Tomēr, ja tēva ģimenē nav, tad dēlam jāiztur mātes seksuālās neapmierinātības spiediens un jābūt kā savas mātes vīram. Kā viņš var aiziet? Ja tomēr tas notiek, tad tā ir vai nu liela varonība, vai liels izmisums vai abi kopā. Aizejot ir jāsatiek kāds simbolisks Tēvs, darbaudzinātājs vai priekšnieks, pasniedzējs, virsnieks armijā, priesteris. Starp Dēlu un Tēvu jānotiek izlīdzinošam rituālam, par kuru esmu jau vēstījis un turpināšu šad tad atkārtoties, jo šis ir ļoti svarīgs vīriešu pasaules notikums.

Pirmkārt, Dēls atvainojas Tēvam par gulēšanu ar tā sievu – tas patiešām notiek, jo jau mātes grūtniecības laikā dēls tai kļūst tuvāks visās nozīmēs, salīdzinot ar vīru. Ja tas to nav varējis vai gribējis izturēt un aizgājis, tad incestuālie mehānismi starp māti un dēlu nevar būt neplosījušies ar varenu spēku.

Otrkārt, Tēvs atvainojas dēlam, par to, ka atļāvis savai sievai viņu izmantot. Tas kaut kādā mērā notiek vienmēr, jo vismaz pirmajā dzīves gadā tēvs ir ārpus Mātes un Dēla mīlestības telpas. Tā var būt destruktīva, ja māte nav pietiekoši nobriedusi, vesela un laimīga, bet var būt arī konstruktīva, jo šeit dēls satiekas ar kaut kad apzināmu Nelaimīgo Dievieti, kas stāsta viņam par nepadarītajiem darbiem pasaulē, kurā viņš piedzimis un uzliek viņam uzdevumu tos veikt.

Treškārt, abi apskaujas un solās tikko dzimušo, bet vēl nedrošo uzticību nostiprināt. Kā to var izdarīt? Var kopā strādāt, bet tas ir lēns uzticības veidošanas ceļš. Var karot un karā pierādīt, kā tēvs aizstāv dēlu un dēls – tēvu, un pierādot, ka nekas viņiem nav svarīgāks kā viņi viens otram. Bet ne jau bieži rodas tāda karošanas iespēja. Vēl var izvēlēties kopēju noziegumu, kas dažos apstākļos var tikt uzskatīts gan par kopēju darbu, gan kopēju karu. Noziegums – iešana meitās, maigākajos gadījumos kā sievas meklējumi, nedaudz skarbākos kā svešas (drauga) līgavas zagšana, bet pavisam skarbos – kā izvarošana grupā (Tēvam un Dēlam), ne sevišķi noziegums – došanās uz Meitu māju, kurā Meitas vada, iedvesmo un mobilizē Māte .

Vadmotīvs visās šajās situācijās – Tēvs un Dēls viens otram darbos nevis tikai vārdos pierāda, ka nekad neviena sieviete vairs neielīdīs starp abiem ar savām interesēm tā, kā to savulaik darīja Māte. Ar Dēlam izvēlēto līgavu vispirms guļ Tēvs un arī draugi, kas to nozaguši un kuriem arī ir svarīgi, kam tagad pieder viņu precētais draugs – joprojām viņiem jeb tikai savai jaunajai sievai. Arī draugi ar līgavas zagšanas noziegumu patur sev līgavaini, subordinējot jaunās sievas intereses draugu interesēm. Tādi svarīgi jautājumi, šodien tiem ir citi akcenti – draugi sarunā vecpuišu ballīti, šķiras no sava biedra un atdod to sievai. Monogāmā ģimene ir izkarojusi savas tiesības uz Tēva – Dēla – Draugu pasaules rēķina.

 

Parunāsim tomēr vairāk par vīriešu pasauli – to, kuru veido no Mātes ģimenes aizgājušie vīrieši – Tēvs, Dēls un Draugi. Nodibinoties šai pasaulei, attīstījās objektīvā, ārējā, saredzamā un sadzirdamā izzināšana un piemērošana cilvēku dzīves vajadzībām. Tirdzniecība, jūras braucieni, karš, zinātne, rūpniecība – šīs sfēras varēja attīstīties tikai vīriešu pasaulē, balstoties uz to ētiku, kuru radījis Tēva – Dēla – Draugu līgums. Kādi tad ir šī līguma punkti? Aprakstu tos prioritārā kārtībā.

Pirmkārt, mēs viens otram esam svarīgāki nekā sievietes, kas mums apkārt. Izvēlētais darbs ir svarīgāks par attiecībām ar sievietēm – gan ar Sievu, Gan Māti, gan Meitu. Jāspēj iet karā, pametot sievietes mājās.

Otrkārt, visi par vienu, viens par visiem – vīriešu draudzē katrs var paļauties, ka grūtā brīdī visa draudze nāks tam palīgā, bet arī pašam jāatbild ar to pašu. Palīdzēt draugam ir svarīgāk nekā palīdzēt „savām” sievietēm.

Treškārt, cieņa pret vecākajiem vīriešiem un „goda atdošana” tiem. Jaunākie pakļaujas vecāko formulētām vērtībām un pretī saņem garantijas, ka izaugot jaunākie cienīs viņus. Šis ir oligarhijas princips.

Ceturtkārt, vīriešu draudzi vada izvēlēts vadonis – tāds, kuram piemīt spējas vislabāk organizēt aizsardzību no ārējiem apdraudējumiem. Tikai šādas aizsardzības efektivitāte ir kritērijs, nevis „labas attiecības” starp draugiem, kas ir tieši otrādi, salīdzinot ar to, kas notiek matriarhālā ģimenē. Tur Mātes vadītājas vara ir nevis, lai kaut ko padarītu, bet lai veidotu labas attiecības kā garantiju pret iekšēju, no vēstures nākošu nedrošību. Vadoņa ievēlēšana veido demokrātijas principu starp vīriešiem. Vīrieši neraud, bet paļaujas uz oligarhiskajā vai demokrātiskajā hierarhijā augstākstāvošo.

Piektkārt, tiek novērtēts lielāks ieguldījums kopējā lietā. Vairāk tiek cienīts tas, kurš piedalās ar lielāku kvantitāti un labāku kvalitāti.

Vīriešu pasaule nav nekāds inkubators cālīšiem, tā ir elle, kurā var izdzīvot tikai paši stiprākie, bet arī tie, kuri neizdzīvo kaut kādu ieguldījumu sniegt pagūst. Gatiņam šajā pasaulē (vēl) nav ko darīt. Bet tajā, kurā ne sevišķi labi ierakstās arī Uldis un Didzis, taču ir veidojusies visa modernā civilizācija ar tās sasniegumiem. Ne jau (matriarhālajā) ģimenē, bet starpģimeņu telpā, tur, kur satikās no ģimenēm izdzītie un no tām labprātīgi aizgājušie. Tie, kas, attīstoties aizgājušo vīriešu organizētībai un kara paņēmieniem, subordinēja un iekļāva sevī ģimenēs iesprostoto daudz senāko matriarhātu un tā kultūras pienesumu, veidojot feodālas attiecības un pirmās, vēstures zinātnē vēl neatklātās, aizmirstībā nogrimušās valstis.

 

Šodien mēs esam liecinieki jaunai tendencei – nevis matriarhāta (ģimenes) un patriarhāta (valsts) pretstāvei un sadarbībai, bet gan ģimenes uzbrukumam valstij un valsts ģimeniskošanai. Tas notiek, sievietēm emancipējoties un attīstot savas vīrišķās daļas, kuros kā Trojas zirgos noslēpies matriarhāts un sieviešu sievišķās daļas. Patriarhālā ētika un kultūras sasniegumi krakšķēdami padodas, valsts pārvalde, biznesa vide, zinātne, baznīca un pat armija nevis tikai sievišķojas, bet matriarhalizējas pēc savas, nevis patriarhālās ētikas, kas rada jaunus izaicinājumus gan vīriešiem, gan to radītai civilizācijai vispār. Tas rada nepieciešamību vīriešiem – Tēvam, Dēlam, Draugiem atkal „iet prom”, jo matriarhāta likumos dzīvojot tie atkal kļūs par gatiņiem. Šodien jau mēs redzam izgaismojamies dažas no sfērām, kurās notiek vīriešu civilizācijas migrācija. Pirmkārt, tās ir modernās tehnoloģijas. Otrkārt, fundamentālā zinātne, joprojām. Treškārt, kosmoss. Ceturtkārt, atbildība par revolucionāriem (nevis tikai evolucionāriem) lēcieniem jebkurā no dzīves jomām. Viena no tādām varētu būt reformas modernajā ģimenē, kuru pametušas pieaugušās sievietes, jo viņām par varas makti vajag tur, kur vīrieši.

Skatījumu skaits: 1189 | Pievienoja: | Reitings: 4.6/8 |
Komentāru kopskaits: 2
2  
Vai ""Pūtvējiņus"varētu pieņemt, kā reāli eksistējušu ģimenes modeli? Stāstu par amazoņu komūnām ir daudz, pārsvarā komiski, tomēr vēsturiski šāda kopiena bez vīriešu aizstāvības un ārējo resursu sagādes laikam gan nebija iespējama. Mūsdienās jau būtu reālāk.
Domāju par trešo istabu, kuru Vieturs min intervijā ''Ievā''. Man šķiet, ka bez šīs trešās istabas mēs nožmiedzam paši savu un otra iedvesmu, un ne tikai pusmūžā, bet jau daudz agrāk. Bet kā, lai uzticas Odisejam, ka viņš būs šajā istabā, pat tad, kad viņa tur nebūs, un kā lai uzticas, sev, ka paspēšu no Sirēnas pārtapt Pēnelopē pirms mīļais pārkāps istabas slieksni.

1  
Kāds tad ir tās aiziešanas no matriarhāta pats kodols? Kas notiek galvā? Viens no paņēmieniem, kā tādas lietas noskaidrot, ir izsekot vēsturi, un te tas arī ir mēģināts darīt. Tikai grūtības sagādā tas, ka šī ir aizvēsture, tāpēc lielā mērā esam atkarīgi no minējumiem.

Apskatītie iespējamie veidi ir labprātīga aiziešana, aiziešana mežā, tikšana aizdzītam. Bet tie ir saistīti ar vēl daudzām citām dinamikām, un laikam tāpēc ir minēta varbūtība, ka tas nenotika uzreiz. Ka varbūt kādam nomira visas sievietes, un viņš palika viens. Un šeit tiek izteikta revolucionāra ideja: ja esi brīvs no mātes un māsām un visādām tantēm, tad iespējams viss.

Jā, vispār mans sencis arī savulaik teica, ka beidzot jūtoties brīvs — tad, kad nesen bija nomirusi viņa māte, mana vecāmāte. Viss jau būtu labi, bet viņa nodzīvoja līdz 90 gadiem, un sencim tad jau bija 61. Ko lai iesāk, ja šī tik dzīvo un dzīvo? Jeb, citiem vārdiem, notikums liecina ne tikai par vīrieša spēka trūkumu, lai atbrīvotos, bet arī par to, ko atbrīvošanās maksā — dzīvību. Man šķiet, ka simboliski atbrīvošanās vienmēr saistīta ar dzīvības atņemšanu/atdošanu/upurēšanu, un tāpēc kristietība, piemēram, ir tik asiņaina. Tam hipotētiskajam dēlam, kuram visapkārt nomira sievietes (pieņemsim, ka tie tiešām bija nelaimes gadījumi), lai izdzīvotu, bija jāmaina domāšanas veids, turklāt radikāli, un uzreiz.

Vēl par hipotētiskajiem aiziešanas gadījumiem — ja jau tie nav domāti kā kādas cēlas parādības vai paraugi, kāpēc neminēt arī bēgšanu? Viņi tak dzīvoja lielās kopienās, nevis viensētās; par to jau vienmēr rūpējās, lai centrā ir dzīvība, māte. Sieviešu daudz, vīriešu arī, līdz ar to nez vai tik reāli, ka paliek viens vīrietis. Drīzāk varētu iedomāties, ka vīrieši devās medībās, un tas viņiem deva iespējas pa laikam būt kopā bez sievietēm. Gan jau vairums bija riktīgi tēviņi, “Gods kalpot Mātei”, bet varbūt šur tur kādam izdevās atrast kopīgu valodu ar vēl kādu, kam bija piegriezies. Viņi izplāno, sagatavo, un, teiksim, vienu jauku reizi medībās kaut kur nozūd un vairs neatgriežas nometnē. A varbūt priekš tam spiesti novākt 2-3 citus, kas viņus citādi būtu nodevuši. Jautājums atrisinās vienā izšķirošā brīdī, uz kuru jāgatavojas, jāiespringst, bet kas izmaina visas tālākās dzīves izredzes un viņus pašus. Lūk, tāda atšķelšanās, nāve un augšāmcelšanās. Lai cik dažādos veidos un cik sadalīti transpersonālā izpildījumā, tas joks, kas tajā momentā notiek galvā, ir radikāls.

Par Tēvu/Dievu. Iepriekšējā blogā (tīzerā) bija par to, ka tas jārada. A kā notiek radīšana? Ebreju iztēlē, piemēram, vārds “bārā' ” (latv. t. “radīt”) asociējas ar “izcirst”, “izbrīvēt vietu” — džungļos, haosā. Visos radīšanas stāstos un daudzos rituālos haoss tiek pārdalīts bināros pretstatos. A kas ir haoss? Lielās Mātes/Dievietes simbols. Ar ko Lielā Māte atšķiras no Mātes? Ar to, ka viņā ir arī Tēvs. Tad, lūk, izdrāžot Lielo Māti, Dēls viņu pārdala uz pusēm un rada jeb atdala jeb ierauga Tēvu. Lai arī kā varētu gribēties domāt svētākā stilā, Tēvu nevar radīt “ex nihilo”, viņu, kā jau Debesis un Zemi, rada “ex chao”.

Nu tad, lai veiksmīgi rituāli, un lai top!

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika