viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Aprīlis » 21 » Vīrietis –depresīvais un agresīvais
Vīrietis –depresīvais un agresīvais
9:46 PM
 
Sāksim ar pirmo pantu kādam dzejolim, kuru vismaz manas paaudzes cilvēki ja ne zina no galvas un spēj citēt, tad vismaz atpazīst, tiklīdz izdzird kaut sīku fragmentu no tā:

Я помню чудное мгновение:
Передо мной явилась ты,
Как мимолётное видение,
Как гений чистой красоты.

Nu, protams, Puškins, Aleksandrs Sergejevičs. Parasti jau nejautā – par ko viņš tur raksta, no kurienes tas dzejolis radies? Tomēr interesanti jautājumi, sevišķi sākumā izvirzītos tēmu sakarā.
Stāsts ir par Annu Petrovnu Kernu, dzimušu 1800. gadā kā Poltoracku, bet 1917. gadā izdotu par sievu 52 gadus vecajam ģenerālim Jermolajam Kernam, par kuru viņa rakstīja: «Его невозможно любить — мне даже не дано утешения уважать его; скажу прямо — я почти ненавижу его» Tomēr laulībā, kura faktiski (ne juridiski) izjūk 1827. gadā, dzimst divas meitas – viena 1818., bet otra 1821. gadā.
Puškins Annu Petrovnu pirmo reizi satiek kādā ballē 1819. gadā un augstāk citētais pants, manuprāt, ir par iespaidu, kas viņam radās no šīs par sevi gadu jaunākās sievietes, jau paguvušas kļūt par māti meitai. Daudzi teiks – iemīlēšanās, kas gan vēl cits! Un nopūtīsies – cik skaisti! Bet es teikšu – bailes. Nu labi – bailes neiemīlēties, bailes neatzīt Briesmīgās Dievietes varu. Pienākums ziedot šai Dievietei, pienākums darīt to laimīgu...

Šī, manuprāt, ir tā pati tēma, kuru esmu jau skāris, runājot par Raiņa deminutīviem vēstulēs Aspazijai, kā arī, par tautasdziesmās slēptajām bailēm vareno dabas un psihes spēku priekšā. Šī ir arī tā tēma, kura ir jāskar, runājot par vīrieša (ne)spēju pateikt sievietei „nē” tad, kad tā izrāda, ka vēlētos dzirdēt „jā”. Vīrietis šādā situācijā ar Nelaimīgo, bet tieši tādēļ potenciāli Briesmīgo Dievietes objektu, parasti nespēj just to, kas viņā ir dziļāk par bailēm nepildīt pienākumu. Viņš dara visu, ko Dieviete liek. Viņš tai ziedo, cerībā, ka ziedojums tiks pieņemts, un viņam tiks atļauts dzīvot tālāk. Varbūt, ka tā nav tikai Dieviete, kas visu šito dara, varbūt tie ir arī dzemdes tukšums un histērija komplektā ar nelaimīgumu un glābjamību. Taču šeit varbūt neiedziļināsimies tik ļoti šajos „sīkumos”.
Anna Kerna 1819. gadā Puškinu neievēro, nepamana. Tas viņu sāk interesēt tikai tad, kad tā uzzina, kādas dāvanas Dievietei spēj nest šis sprogainais jauneklis. Bet tas notiek jau pēc pirmās balles un Aleksandrs Sergejevičs par savas dzejas atstāto iespaidu uz jauno nelaimīgo sievietei nemaz neuzzina. Tomēr vai viņš viņu aizmirst? Vai ballē izjustais Dievietes atraidījums pazūd bez pēdām? Puškins, taču kā nu prata, centās ziedot, nest upuri Dievietes templim, bet tas netika pieņemts. Laikam jau tad viņam tas sāpējis, jo viņš uz citiem atstājis parupja jaunekļa iespaidu.
Var teikt – bet tādi atraidījumi taču ir katra vīrieša ikdiena! Protams, un par šo katru vīrieti, nevis tikai krievu dzejas ģēniju, es runāju. Jo Puškins jau ir ģeniāls tikai milzu jūtīgumu un spēju to izteikt vārdos, viss cits jau viņam ir kā citiem vīriešiem! Ja Dieviete atraida, vīrietim ir jāmirst vai nu ātri vai lēnām. Tas ir daudzu vīriešu depresiju pamatcēlonis, kaut arī parasti ir labi nomaskēts. Arī Puškina gadījumā tā bija – viņš tika izsūtīts trimdā uz Mihailovsku ne jau par darbošanos mīlas frontē, bet parasti tiek uzskatīts, ka tieši trimda bija viņa tālaika svārstīgo noskaņojumu cēlonis. Domāju, ka ne trimda, šeit jārunā par Dievietes soda ietekmi uz jauno vīrieti, Protams, ne jau tikai Annas Petrovnas atraidījums bija šī soda cēlonis, visticamāk, ka bija simtiem šādu annu petrovnu, viņa tikai visprecīzāk no visām simbolizē šo Puškina Dievieti un viņa bailes nepildīt pienākumu pret to. Par to arī turpmākās rindas.

В томленьях грусти безнадежной,
В тревогах шумной суеты
Звучал мне долго голос нежный
И снились милые черты.


Ja kāds apgalvotu, ka Puškins Annu Kernu aizmirsa jau dažas nedēļas pēc tās 1819. gada balles, es viņam neiebilstu. Tā varētu būt bijis. Tomēr tas nenozīmē, ka viņas nodarītais Dievietes sods psihē nedarbotos ar pilnu jaudu. Depresija, iedvesmas trūkums un dzejnieka paša vārdiem aprakstītais - Без божества... Dievība un Dieviete nav gluži sinonīmi, taču to funkcijas ir identiskas – spēt iedvesmot vai neiedvesmot.

Шли годы. Бурь порыв мятежный
Рассеял прежние мечты,
И я забыл твой голос нежный,
Твои небесные черты.

В глуши во мраке заточенья
Тянулись тихо дни мои
Без божества, без вдохновенья,
Без слёз, без жизни, без любви.

Liktenim labpatikās Annu Kernu atvest pie Puškina un Mihailovsku – Trigorsku 1825. gadā, kad tapa šis, kā daži apgalvo, „visskaistākais dzejolis pasaulē”. Dzejnieks to, pašrocīgi uzrakstītu uz lapiņas, iestūma rokās Annai Petrovnai, kad tā sēdās kamanās, lai dotos prom (kaut kur, vai nav vienalga). Jaunā sieviete tolaik bija aizrāvusies ar savu brālēnu, dzejnieka draugu Alekseju Vulfu. Viņai glaimoja Puškina uzmanība, tomēr tas vēl nebija īsts gandarījums, Dieviete, lai arī nelika mirt, tomēr nesniedza arī neapgāžamus apliecinājumus tam, ka ziedojumu pieņem un ka depresija kā viņas sods drīkst beigties pilnīgi. Tomēr – varēja atsākties dzīve!

Душе настало пробужденье:
И вот опять явилась ты,
Как мимолётное виденье,
Как гений чистой красоты.

И сердце бьётся в упоенье,
И для него воскресли вновь
И божество, и вдохновенье,
И жизнь, и слёзы, и любовь.

Tiktāl stāsts bija par Varoņa satikšanos ar Nelaimīgo un Briesmīgo Dievieti. Taču divus gadus vēlāk (1827. gadā, kad Anna Petrovna galīgi pameta vīru), Puškinam bija iespēja iepazīt arī Laimīgo un Atdevīgo un Labo Dievieti. Taču – paklausieties, kādā tonī dzejnieks par to raksta kādam savam draugam:
Безалаберный!
Ты ничего не пишешь мне о 2100 р., мною тебе должных, а пишешь мне о M-me Kern, которую с помощию божией я на днях уеб.


Rupjība ir viena lieta, kas še duras acīs, - tā laikam ir rada jau 1819. gada ballē pamanītajai. Man gan vairāk jādomā par „с помощию божией”, kas man nešķiet nejaušs, nez no kurienes radies un neko nenozīmējošs iestarpinājums. Lai noturētos pret Dievieti, vajadzīgs Dievs un tā palīdzība.
Ar šo rupjību un turēšanos pie dieva nepietika, citur dzejnieka mūza tika saukta par «наша вавилонская блудница Анна Петровна». Kad viņa bija nolēmusi tulkot krieviski Žoržu Sandu, Puškina komentārs bija – „дура вздумала переводить”. Un visbeidzot – dzejnieka paša izveidotajā «Донжуанский список Пушкина», viņa iekļuva tikai otrajā stabiņā, kurā, pēc pētnieku domām, tika minētas tās sievietes, ar kurām Aleksandrs Sergejevičs bija „tikai aizrāvies”. Par to visu un ne tikai šodien var uzzināt ar viena klikšķa palīdzību – http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9A%D0%B5%D1%80%D0%BD,_%D0%90%D0%BD%D0%BD%D0%B0_%D0%9F%D0%B5%D1%82%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%BD%D0%B0
Šķiet kaut kā netaisnīgi tomēr un mulsinoši – mūza, kas no Puškina zemapziņas izrāvusi „visskaistāko dzejoli pasaulē”, tiek šādi nolamāta! Pat tam, ka pēc aiziešanas no vīra Annas Petrovnas reputācija neuzlabojās (maigi sakot), bet pēc kopdzīves uzsākšanas 36 gadu vecumā ar 16-gadīgu kadetu un vienlaikus savu trešās pakāpes brālēnu, sabruka pavisam, nevajadzētu būt iemeslam, lai tik liela gara cilvēks kā Aleksandrs Puškins nespētu stāvēt tam pāri. Pavisam maz ticams, ka šādi lamāties viņu varētu būt spiedusi greizsirdība uz konkurentiem nekad neuzrakstītajā „Annas Petrovnas sarakstā”.
Taču no otras puses – vīrieši (ne visi, protams) taču šādi dara, tie mēdz būt agresīvi tieši pret tām sievietēm, kas tiem ir atdevīgas un mīļas! Krieviem pat ir teiciens par mīlestības un sišanas saikni, turklāt man galīgi nešķiet, ka tā ir tikai un vienīgi krieviska. Lieta tā, ka tad, kad vīrietis satiekas ar Labās un Laimīgās Dievietes objektu, viņš, pirmkārt, vairs neizjūt tādas bailes nepildīt pienākumu ziedot Briesmīgajai Dievietei, un otrkārt, viņā nāk ārā aiz šīm bailēm noslēptās dusmas, kas nekad nespēj izlauzties uz āru Templī. Šīs dusmas ir sajauktas ar izmisumu un pārmetošām skumjām – „Kur tu tik ilgi biji?? Es gandrīz nomiru, tevi gaidīdams! Tagad es gribu, lai tu dali ar mani manas sāpes. Es gribu, lai tev sāp tāpat kā man!”
Sastapšanās ar šādām dusmām daudziem vīriešiem ir pārsteigums, viņi nespēj tās saprast un izskaidrot, kā arī nojaust to saikni starp Dievieti un sievieti, kurā viņš šo Dievieti redz un kura ir spiesta šīs dusmas izjust uz savas ādas. Šādi vīrieši turpina saņemt sodu un tas, protams, ir Dievietes sods, lai arī to piešķir valsts varas orgāni – es runāju par dramatiskākajiem gadījumiem, par kuriem ir paredzēta administratīvā vai kriminālatbildība. Bet ne tik dramatiskie nāk priekšā kā vainas sajūtas par dusmām, apjukumā slīgstoši potences traucējumi („es tev vairs neziedošu savu sēklu!”) vai sakari ar mīļākajām – citām Nelaimīgajām un Briesmīgajām Dievietēm, kurām atkal jāziedo un atkal jācenšas panākt, ka tās kļūst Laimīgās un Labās, lai atkal sāktos viss no gala.
Tādējādi šāds vīrietis kursē starp Laimīgo un Nelaimīgo objektu līdz tas kļūst neizturami. Puškina gadījumā šis neizturamības mērs, manuprāt, parādās viņa netaisnīgajā Annas Kernas nosodīšanā. Paradoksāli, bet Briesmīgā Dieviete tiek godāta par „гений чистой красоты”, bet Laimīgā – par „наша вавилонская блудница”. Tas tikai rāda, cik lielas mocības Puškinam bija sagādājis Dievietes sods, kuru tas asociēja ar kalpošanu visām annām petrovnām un kuras, protams, parādās augstāk citētajā dzejolī, bet kurām mēs tā pa īsatm nenoticam, neraugoties uz visu dzejas ģenialitāti. Dusmas uz Dievieti mēs redzam, bet nenoticam, ka tieši tikpat lielas ir arī bailes! Un agresija pret labo Dievieti tās bailes neremdē, Dievietes sods tikai kļūst bargāks!
Un tad Varonis sāk meklēt Nāvi – to, kas ir tikpat stipra, kā aiz Dievietes stāvošā Dzemde, bet kas darbojas pretēji tām abām. Ne vienmēr pietiek, ja nāk talkā kādas svarīgas (bet ne savas) nāves pārdzīvojums. Nu, piemērām, Bendes Meitiņa var mirt Varoņa vietā vai to darīt Varoņa sieva vai bērns. Dažreiz ar to nepietiek, nākas mirt pašam. Puškina gadījumā šīs intensīvās attiecības ar Dievieti droši vien bija tik mokošas, ka nāve varēja šķist kā atpestīšana, nevis kā kārtējais Dievietes sods. Vai vispār iespējams saprast, ar kādām sirds asinīm rakstīta Puškina dzeja?

P.S. Starp citu, ģenerālis Kerns ir bijis arī Rīgas garnizona priekšnieks, viņa vārdā nosauktā māja nojaukta, ceļot to „skābbarības torni”, kas padomju laikā bija Lauksaimniecības ministrija. Bet turpat blakus, pie Pētera un Pāvila katedrāles, kuru daudzi pazīst vien kā koncertzāli „Ave sol”, esot piemiņas plāksne Annai Kernai. Vajadzētu aiziet un aplūkot.

Skatījumu skaits: 1266 | Pievienoja: | Reitings: 3.7/3 |
Komentāru kopskaits: 471 2 3 4 5 »
47  
Eu, pazudis 1 komentārs! Tagadējais 46. pirms tam bija 47., un pa vidu bija I ar argumentu, ka garīgums ir dvēseles attiecības ar Dievu un ka, ja es definēšot, kas ir dvēsele un kas ir Dievs, tad viss salikšoties pa plauktiņiem. Kaut kā tā. Eh, Ucoz sistēma.

46  
Es vienu soli pagāju pretī, tagad Tava kārta. Nemet atpakaļ, jo par garīgumu sāki runāt Tu:

“[..] šī problēma ar psiholoģiskiem paņēmieniem nav atrisināma, tikai ar garīgiem.[..]” Tad nu arī paskaidro, kas ir “garīgie paņēmieni”. Ja tas palīdz, vari pie reizes arī par to, kas ir Dievs un kas ir dvēsele, bet man daudz interesantāk būtu dzirdēt, kas ir garīgie paņēmieni un kāpēc dusmas un bailes ir izslēgtas no garīgajiem paņēmieniem.

45  
Nu ja, garīgums ir vajadzīgs ― tieši tā. Un no turienes nāk dzīves resursi ― tieši tā. Un tāda psiholoģija, kas no turienes nesmeļ, nepanāks neko vairāk kā uzvedības korekciju, visticamāk īslaicīgu. Beidzot viens jautājums, kurā varu pilnīgi piekrist.

Bet tad ir nākamais jautājums, arī ļoti svarīgs: kā to garīgumu satvert, kā viņam piekļūt? Kas šajā meklējumā palīdz un kas ― traucē?

44  
atļaušos vēl pavisam nelielu piebildi, jo tajā ir atslēga daudzām durvīm-
"...viņā nāk ārā aiz šīm bailēm noslēptās dusmas...", raksta Rudzītis.
personības attīstība ikreiz iezīmējas eksistenciālajā pamatskalā starp bailēm un mīlestību. tādēļ nav tādas iespējas, ka aiz bailēm maskētos dusmas. dusmas ir baiļu atvasinājums. bet visas bailes sakņojas fiziskā ķermeņa laicīguma un mūžīgas esamības alku konfliktā. šī problēma ar psiholoģiskiem paņēmieniem nav atrisināma, tikai ar garīgiem. ja tādas plaknes dzīvē nav, faktiski nav arī resursu pilnvērtīgas dzīves dzīvošanai. un tad tā vietā nāk dusmas kopā ar visiem saviem pārējiem radiniekiem. vai tā ir līdzvērtīga maiņa? diemžēl nē, jo šī cīņa par savu varenību ir nolemta sakāvei, un viss tās galaiznākums ir koka kaste. tādēļ - laiks ir ļoti dārgs, un to ieteicams ieguldīt sapratnē nevis sevis attaisnošanā. tas ir dotums. un izvēles ir personiskas. mana izvēle ir to šeit pateikt, Jūsējās ir Jūsu darīšana.

43  
Vzaimno smile

42  
Ak, Bryuver, kurš tad man pateiks, kāds ir galvenais pamats tam, ka esmu tikusi tik tālu, lai nieka 8 mēnešus pēc šķiršanās atkal taisītos precēties. Ja man to būtu teikuši, es tak neticētu. Tik lielas bija manas dusmas uz sevi un uz vīriešiem arī. Bet tagad - esmu kļuvusi mīksta un glaudīga kā zīda lakatiņš, visas dzelzs lēdijas pazīmes pazudušas kā rīta rasa. Tikai dusku dīvaini tomēr domāt tādās kategorijās kā pirmais vīrs un otrais vīrs. Kaut kā iekšēji es no tā pirmā nekur nevaru aiziet, viņš manī ir, viņš ir mūsu bērnā un godīgi sakot, man ir sajūta, ka tagad man būs nevis otrais vīrs, bet divi vīri reizē, un no tā griežas galva. Tādas interesantas sajūtas, kuras cenšos apstrādāt un sakārtot pirms otru reizi apsolos uz mūžu. Kurš tad zināja, ka pirmo reizi mūžs pēc nieka 7 gadiem būs galā? Bet nu 4x precēties man nedraud. Es tikai otru reizi gribu pamēģināt, lai pārliecinātos, vai tiešām ir taisnība, ko VR apgalvo, ka būs atkal viss tas pats, kas pirmo reizi. Mana intuīcija it kā rāda, ka nē (citādi es tak nebāztu galvu atkal tai pašā cilpā), bet ja nu tomēr tā notiks, tad ar divām pieredzēm man pietiks. 4 identiskas nav vajadzīgas. Un paldies Tev, ka neesi mani aizmirsis! Tik jauki atkal ar Tevi apmainīties domām! smile

41  
Es labi pazīstu vienu, kurš to ir darījis 4x, un priecājas, ka daudz kur savus gēnus atstājis smile Man liekas, ka galvenais ir zināt, ka partnera nomaiņa nav vienīgais pamats, lai turpmāk būtu labāk ― un jūs tak abi to zināt.

40  
Paldies par dzejoli, Dace! Tas tik mīļi, ka Tu man to uzrakstīji. Paldies arī Tev, Bryuver par apsveikumu! Man jau tā īsti nav ko te komentēt, jo turpinu skraidīt apkārt palēkdamās, un pagājušajā VR blogā atradu apzīmējumu tam, kas ar mani noteik - tas neapšaubāmi ir auru laiks smile Par to, vai man ir sanācis... īsti nemāku komentēt, jo apprecēties jau vēl neko nenozīmē. Kā uzskatīja senie grieķi - par to, vai cilvēks ir bijis laimīgs, var spriest tikai pēc viņa nāves, jo tad dzīvē vairs nav iespējamas izmaiņas. Ar laulību ir tāpat. Par to vai sanāca var spriest tikai tad, ja kopā izdodas visu mūžu nodzīvot. Pagaidām ir tikai nodoms dzīvi kopā pavadīt, bet nu, ja abiem tas ir OTRO reizi, tad zināmas šaubas tomēr ir, par sevi, par otru. Vairs jau to nedari ar tādu baigo entuziasmu, ka man viss būs Uh!, bet gan ar tādu pazemību - es ceru, ka šoreiz izdosies, es centīšos. Ir jau prieks, bet ir arī drusku tāda second hand sajūta. Pirmo reizi ir pirmo reizi. Divreiz pirmo reiz būt nevar. Bet ko tur! Liku bēdu zem akmeņa pāri gāju dziedādam'! biggrin

39  
Es diezgan stipri jutu, ka Tev, Gladiola, vajadzētu sanākt. (No manis Ziedoņa pants. To pantu Tu jau noteikti zini, bet tas tagad ir tikai Tev.)

Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.

Un kāds ar atdauzītu cirvi,
Ar trulu cirvi dienas tēš,
Un dīvains apnicības velniņš
Uz spožām gardīnstangām sēž.

Un it ne velna nevar saprast,
Kāpēc uz loga puķes zied,
Kāpēc no rītiem vajag celties
Un kāpēc vajag gulēt iet.

Bez mīlestības nedzīvojiet,
Jo nav kas ņem un nav kas dod!
Un viens tu dzer no savas krūzes,
Viens savā maizes rikā kod,

Viens ej un pats pie sevis smaidi,
Viens savu rūpju vagu ar...
Cik daudzi cilvēki tā dzīvo,
Un izrādās – tā arī var.

Var jau...

38  
Apsveicu!!! flower

1-10 11-20 21-30 31-40 41-47
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika