Tēvs

Varonis ir Tēva lomas paveids, tāds, kuru parasti dabū mazi puikas, kam jārūpejas par savām mātēm. Jārūpējas tādā nozīmē, ka jārealizē māšu fantāzijas par Vislabāko Vīrieti pasaulē. Tās mātes jau nesaprot, ka viņu fantāzijas ir par pašu nerealizētajām vajadzībām un attiecas uz viņu pašu dzīvi un viņu mērķiem šajā dzīvē. Ja dēls tiek iesaistīts mātes vajadzību apmierināšanā, tad viņš zaudē savu bērnību, zaudē Dēla lomu apmaiņā pret mātes un visas matriarhālās kultūras slavinājumiem un lauriem, kļūstot Varonis.

Ja dēls kļūst par to savas mātes vīrieti, kuru viņa viena pati par tādu var audzināt un veidot un kurai tas nespēj pretoties, tad būtībā dēls kļūst par savas mātes Tēvu. Bieži vien uzņemoties visas tās vajadzības, pāridarījumus un nerealizētos sapņus, kas mātei atlikuši no attiecībām ar viņas tēvu un citiem savas dzīves vīriešiem. Gan jau paies daži gadi un Latvijas mediji sāks nopietni runāt par māšu neapzinātu vardarbību pret saviem dēliem. Varonis vienlaicīgi ir gan apliecinājums šādai vardarbībai, gan arī mātes pirmais aizstāvis iespējamu apsūdzību gadījumā.

Dēls

Tēva loma ir dodoša un Varonis ir lepns, ka var dot. Bet dot jau var tikai tik, cik ir. Attiecībā uz Šleseru – jābrīnās, no kurienes viņam ir tik daudz enerģijas, ka viņš joprojām var būt Varonis un Tēvs.  Tai pat laikā - ir arī acīmredzami, ka Šlesers – biznesmenis, vairs nav atdalāms no Šlesera – politiķa. Laikam ir kādi spēka avoti, paslēpti no sabiedrības acīm. Nez, cik veiksmīgs viņš būtu, esot tikai biznesmenis?

Viena mana prognoze ir – atvienojoties no valsts budžeta Lielās Krūts, viņam vienreiz būs jākrīt, enerģija nevar rasties no zila gaisa. Rainis par šo brīdi teiktu – „sasniedzis mērķi, viņš plok.”

Lāčplēsis

Latviešu mitoloģijā un literatūrā ir nepārspējams Varoņa atainojums – Lāčplēsis. Gan Andreja Pumpura, gan Raiņa versijā tas, guvis kaut kādus lokālus panākumus, plok, zaudē spēku un interesi par visu tālāko.  Tas iet bojā, krīt Daugavā, turpinot cīnīties ar kādu mītisku Melno bruņinieku, kas Pumpuram nāk no Rietumiem, bet Rainim – no Austrumiem.

Mums šeit nav tik svarīga objektīvi fiksētā Latvijas vēsture, cik atkarības kā zaudējumus dziedējoša psiholoģiska, tātad subjektīva,  procesa īpatnība – veidot drāmas trīsstūrus. Upuris, Vajātājs un Glābējs. Melnais bruņinieks kā Vajātājs, bet Lāčplēsis kā Upuris. Varonis kā Upuris – kā tas iespējams?

Varoņa cīņa nav objektīva – viņš nedzīvo attiecību pasaulē kopā ar mums, lai kā arī mums gribētos dabūt viņu par Krīzes Menedžeri. Bet varbūt tomēr par savu subjektīvo Glābēju, kurš vajadzīgs mums katram kā Upurim?...  Lāčplēšis „iet sevi piepildīt”, kā „Uguns un Nakts” prologā rakstīja Rainis. Viņš dara iekšēju darbu, nevis ārēju – politisku, ekonomisku vai ko citādi nacionāli svarīgu.

Viņam, kas „iet sevi piepildīt”, ir iekšēja, subjektīva vajadzība to darīt. Jauns cilvēks, kas izmanto politiku, radot savu astoņkāji, vai matriarhālu piramīdu, kā man tādas patīk devēt, ar sevi kā Lielo Māti centrā. Šādas piramīdas rodas, caurumiem dvēselēs meklējot otru un citas pusītes un salīpot kopā – tā realizējas tas, ko es saucu par atkarības sievišķo tipu, atkarību no attiecībām, izmantojot citus cilvēkus savu deficītu kompensēšanai.

Šlesers nelieto reibinošas vielas – tas būtu neiedomājami, arī azartspēļu izmantošana neapzinātai sevis ārstēšanai tam nav raksturīga. Vienīgais, kas viņam varētu piemist no vīrišķā atkarības tipa – apdullināšanās ar darbu. Tomēr man šķiet, ka viņa ģimene un tas, kādu lomu viņš tai piešķir savā dzīvē, varētu būt gana efektīvs pretspēks pazušanai darbā.

Lielā Māte

Ainārs Šlesers tiek pieskaitīts pie trim redzamākajiem Latvijas oligarhiem, vai, kā man labāk patīk tos saukt – feodāļiem.  Bez apsaukāšanās par „astoņkājiem” Latvijā vēl nav iedibinājusies kāda cita, konstruktīvāka atkarīgo „ sevis piepildītāju” apvienību analīzes tradīcija.  Dīvaini, ka sabiedrībai tik svarīgs jautājums ir palicis ārpus nopietnas publiskās un akadēmiskās analīzes fokusa.

Šī vēl nav sabiedrība, kas kā elektriskās strāvas triecienu izjūt atkritienu no brīvības uz atkarību. „Nu un?”, tā jautā, izdzirdusi informāciju par „šofera dēlu”. Vai tad šofera dēls nedrīkst būt talantīgs un veidot savu karjeru? Sabiedrība vēl asi neizjūt robežu starp „konkursu izturējušiem” un „par nopelniem pietuvinātiem” karjeristiem. Bet šī robeža ir arī starp matriarhātu un patriarhātu.

Izmantots, iesaukts kalpošanā un varbūt izcīnijis, bet varbūt nozadzis sev sievišķo, matriarhālās varas virsotnē stāvošo Lielās Mātes lomu. Tā notiek vienmēr, matriarhāli – feodālā Lielā Māte ir Varoņa alter Ego.  Jo matriarhātā vīrišķais vienmēr subordinējas sievišķajam, jeb Māte mīl Dēlu un dēlam ir aizliegts nemīlēt māti.

Kristietis

Ja nebūtu ziņu par Aināra Šlesera kristieša dzīvi, mana interese par šo personu būtu stipri mazāka. Viņā ir stipra neapzināta tieksme meklēt iespējas neitralizēt matriarhālo čūsku snaikstīšanos sevī. Manuprāt, tā ir spēka pazīme.

Jo ar „caurumu dvēselē” var apieties divējādi. Atkarīgi – izveidojot drāmas trīsstūri un mūžīgi lāčplēsiski cīnoties un mēģinot kādam kaut ko nozagt, aizņemties vai piesūkties. Var arī neatkarīgi – negaidīt, ka kāds iedos trūkstošo no ārienes, bet meklēt to sevī. Ticēt un lūgties, ka tas atradīsies un tiks dots. 

Privātā dzīve

Ainārs Šlesers ir izveidojis nepārejamu robežu starp publisko un privāto.  Domāju, ka viņa paša interesēs būtu šo to no privātā tomēr iznest publiskajā daļā. Ja tas notiktu, tad viņš kļūtu ne tikai Varonis sev un savai mātei, viņas zemapziņai un dzimtaskokam. Mēs kaut kādā veidā jau esam par viņu balsojuši, viņš ir mūsu protagonists, tātad viņš uz saviem pleciem nes arī mūsu jautājumus. Mēs gribam, lai viņš uz tiem atbild arī mūsu vietā.

Publiski redzama ir Šlesera kundze. Skaista sieviete, viņa tomēr neatstāj iespaidu, ka pati izdara izvēles savā dzīvē.  Ir tipiski, ka vīrieši, kas cietuši no savām mātēm, par sievām neapzināti izvēlas kaut ko vieglāk un patīkamāk vadāmu un dažreiz, bēgot no Varoņa lomas, pāriet sievas uzvardā...

Tomēr svarīgākais personiskais jautājums, uz ko Ainārs Šlesers varētu mums atbildēt, ir – kādas ir viņa attiecības ar savu tēvu?

Titanomahija

Šī hipotēžu vija aizsākās no Varoņa lomas, kas kalpo vēsturei un Mātei, nevis nākotnei un Tēvam. Man šķiet, būtu jābūt svarīgam stāstam par Ainara Šlesera tēvu. Ir Anša Lerha – Puškaiša publicēta latviešu varoņu pasaka par Lāčadēlu, kas kopā ar savu māti – princesi mīt alā, kurai tēvs – lācis aizvēlis priekšā akmeni. Kad dēls paaudzies, viņš noveļ akmeni nost un – nogalina lāci, savu tēvu. Bet tieši tad lācis pārvēršas par ķēniņdēlu, kas par lāci ir savulaik noburts ticis. Viņš saka lielu paldies savam dēlam – atbrīvotājam no pazemojošās Lāča lomas un tālāknodod tam savu nopelniem vainagoto zobenu, vīrišķās pieredzes simbolu.

Ar ko cīnās Ainārs Šlesers? Mums ir tiesības to uzzināt, jo šīs cīņas tiek izgaismotas par mūsu – nodokļu maksātaju naudu. (Varbūt tā ir subjektīva cirkulāra cīņa drāmas trīsstūrī, par kuru nekad nevar zināt, kad tā beigsies?)  Bet ne nauda ir svarīgākā, ne tādēļ viņš ir Varonis.  Vīriešiem nav nekā aizkustinošāka par šo metamorfozi – es apskaujos ar savu pretinieku, viņš kļūst par maniem resursiem un par pamatu, uz kura es stāvu. Mans pusaudža vecums ir beidzies un izrādās, es esmu atradis to, ko mana māte no manis slēpa. Manu tēvu.  Tas tad arī būtu iemesls, kādēļ mūsu protagonistam un līdz ar to arī mums – latviešiem - šis kristīgais Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars...

Kapēc  Šlesers?

Latvieši ir ļoti „ caurumaina” tauta, vēsture mūs nav taupījusi. Feodālais attīstības periods ar attiecībām „ latvietis un viņa kungs” ir drāma, kas mums laikam jāizspēlē līdz galam, gribam to vai nē. Ja man būtu jābūt šīs drāmas režisoram, kam tiesības izvēlēties vispiemērotāko Kunga lomas tēlotāju no mums latviešiem pašiem, es no trim pretendentiem tomēr izvelētos Šleseru.

Pirmkārt tādēļ, ka viņš visjaunākais. Tas nozīmē – viņu nav tā sakropļojušas boļševisma varas spēles. Principā jau ne tik atšķirīgas no tām, kas tagad. Bet kā pagātnē vērsto Varoni tās neapzināti ietekmējušas ļoti. Taču Aināram Šleseram ir arī rietumniecisku attiecību pieredze, varbūt ne tik intensīva laika un akadēmisko panākumu vērtējumā. Svarīga ar to, ka tur viņš atrada savu Audžutēvu. Cik labi, ka ir Tēvs, bet – cik grūti, ja to ir vairāki!

Otrkārt, viņš ir kristietis. Kā lai atdala tos, kas orientējas uz ārejiem resursiem, cenšoties tos kādam nozagt, no citiem, - kas paļaujas uz sevi? Piederība Kristus draudzei to automātiski negarantē, bet palielina iespēju, ka meklējumi ir iekšēji.

Raiņa un Pumpura Lāčplēsis

Rainis bija ļoti „caurumains”, viņa atkarība nāca nevis no zaudējumiem savā, bet gan savu vecāku ģimeņu dzīvē. Arī viņa Lāčplēsis dzīvoja matriarhāli - cirkulārajā laikā. Raiņa Spīdola ietvēra sevī visas sievišķās lomas, tātad galu un sākumu. Viņa ielēca Daugavā līdzi Lāčplēsim, man šķiet, uz mūžiem. Palika vien ”Laimdota – Latvija”, nekrofils tēls, izraidīts ārpus sievišķības un visa dzīvā.

Pumpura Lāčplēsis pirms iekrišanas Daugavā apprecēja pilnīgi citu Laimdotu – Meitu. Tātad uzņēmās atbildību, kas eposa autora paša dzīvē nozīmēja ģimenes izveidošanu, kurā galu galā sadzima 6  bērni. Jaunas profesijas iegūšanu, tādas, kura prasīja disciplīnu un kurā raudāt nebija pieņemts. Viņam bija  jāatsakās no saldā atkarības sapņa par Māti - Spīdalu, nu jau Kokneša apprecētu.

Attiecībā uz Aināru Šleseru mans galvenais jautājums ir – kurš no Lāčplēšiem viņš ir? Ja Raiņa, tad mums nevajadzētu viņu iesaistīt savos balsojumos. Ja Pumpura, tad viņš varētu būt tas, ko mēdz saukt par tautas protagonistu. Kādu, kas cīnās mūsu vietā. Vēl tikai būtu jāuzzina, vai viņš pats to saprot.