Latvijas valsts, galvās - Ieraksti - Raksti - viestursr.ucoz.lv
viestursrudzitis.lv

Raksti

Sākums » Faili » Ieraksti

Latvijas valsts, galvās
[ ] 2013-11-10, 9:14 PM

1918. gada Latvijai pēc pieciem gadiem būs simtgade. Lai gan tikai pusi no šī laika valsts būs bijusi politiski neatkarīga, tomēr simts gadi var būt gandrīz pietiekami, lai sāktu apjaust dziļāko Latvijas valsts jēgu, tās rašanās un pastāvēšanas likumsakarības. Drosmi runāt par valsti, neesot ne juristam, ne vēsturniekam, ne politologam, man dod pārliecība, ka valsts vispirms rodas un izveidojas „galvās” un tikai pēc tam tā varbūt atrod savu vietu ģeogrāfiskajā kartē. Ne visām tautām pasaulē ir sava valsts, kā piemērām, kurdiem, kuru ir divdesmit pieci miljoni, vai daudzām Indijas „tautiņām”, par kurām vairums latviešu pat nav dzirdējuši, bet kuru valodās runā desmitiem miljoni cilvēku.

 
Dzimšanas stāsts
Mēdz jau teikt, ka neatkarīgas Latvijas ideju „savās sirdīs” nesa brīvības cīņu karavīri gan 1. Pasaules, gan abu revolūciju un Pilsoņu kara frontēs. Var jau būt, tomēr skan kaut kā pārāk poētiski zemnieku tautai. Mans jautājums ir - cik politiski, ekonomiski un kulturāli nobriedusi bija tālaika neatkarīgā Latvija tālaika latviešu galvās, vai – cik politiskajās cīņās norūdīti un populāri tautā bija spēki, kas uznāca uz politiskās skatuves 1918. gadā? Mana intuitīvā atbilde uz to, bez objektīva pamatojuma, kas vēsturniekam būtu obligāts - šķiet, nepietiekami nobriedusi. Šķiet, doma par neatkarīgu Latviju toreizējai tautas elitei radās tikai pavisam neilgi pirms šādas Latvijas rašanās. Un šķiet, ka valsts rašanos noteica galvenokārt divi apstākļi, kuri var tikt aplūkoti arī kā psiholoģiski, lai gan ne tikai.

Pirmais – lepnums par latviešu karavīru pārsteidzošajiem panākumiem kara frontēs, kas lika sajust nacionālu saviļņojumu un no ilgstoši valdījušām mazvērtības sajūtām tikt iesviestiem savdabīgā lielummānijā. Šeit iederas stāsts par Raiņa „Daugavas” rašanos un fenomenālo patriotisko iespaidu uz cīnītājiem un to cīņassparu. Stāsta arī, ka sarkanie strēlnieki, atgriežoties mājup no Padomju Krievijas un juzdamies visvareni un „par maz darījuši Latvijas labā”, kā jau īsti pašpuikas piedāvājuši doties iekarot Pleskavu un tikai ar pūlēm atrunāti no šādas avantūras. Tomēr ir jau arī citi, praktiskāki šāda patriotisma un cīņasspara skaidrojumi – zelts un briljanti, kas brūkošajā impērijā vēl varbūt kaut kur mētājās, neviena nepievākti. Jau no seniem laikiem zināms, ka nekas tā nestimulē valsts attīstību, kā svešā teritorijā uzvarēts karš un tajā gūtais laupījums!

Bet vai šis tomēr nav tādas pat raudzes patriotisms, kādu šodien novērojam slaveno Latvijas hokeja fanu emocijās un uzvedībā! Un vai tas nav tas pats lepnums, kas pirmajos Dziesmu svētkos 1873. gadā – Mēs arī kaut ko varam un Mēs jums (baltvāciešiem) vēl ne to vien parādīsim! Tas ir nevis valstisks un nobriedis, politiski tālredzīgs elites patriotisms, bet gan personisks un vīrišķīgi infantils, kas rotaļājas tikai ap jautājumu - uzvarēt vai zaudēt. Bet – valsts taču ir kas daudz nopietnāks par uzvaru hokejā, un pat kaujā!

Otrais apstāklis, kuru gribu uzsvērt kā būtisku Latvijas valsts veidošanā, ir nacionālisms. To, protams, veicināja arī tikko minētās militārās uzvaras, bet svarīgāka, šķiet, ir bijusi sevis pretstatīšana baltvāciešiem un vāciskajam. To varbūt grūti saukt tikai par antivāciskumu, kas vairāk izrietētu no pusaudziska vecāku nolieguma un autoritāšu krīzes. Tomēr arī antivāciskā bija gana un tas īpaši bija izpaudies jau 1905. gadā. Taču tikai ar latviešu stihisko, mazapzināto un politiski nediferencēto nacionālismu, šķiet, būtu bijis nepietiekoši, lai nodibinātu valsti. Tas bija laiks, kad nacionālas valsts ideja bija starptautiski populāra. 19. gadsimtā nacionālisms arī vispasaules mērogā tika asociēts ar nacionālās atbrīvošanās (tātad brīvības) ideju un piemēri tai tika meklēti un atrasti visos kontinentos (piemērām, grieķu cīņa pret Osmaņu impēriju, angļu – būru karš, procesi Indijā utt.). Un Latvijai kopā ar Igauniju un Lietuvu gadījās būt īstajā laikā un īstajā vietā, lai rastos - uz 1. Pasaules kara drupām.

Tomēr Latvija ir par mazu (visās nozīmēs), lai tikai uz savas pieredzes saprastu un mācītos no tām konsekvencēm, kuras rada nacionālisms. Šī ideja arī šodien mums ir populāra, tā sauktie „nacionālie spēki” visā valsts vēsturē pēc 4. Maija vienmēr ir bijuši pārstāvēti Saeimā. Bet šai kustībai nav savas inteliģences - ideologu, kur nu vēl labi akadēmiski izglītotu, ar plašu skatījumu. To pārstāv tikai politiķi, kas nevis ietekmē un audzina, bet tikai atspoguļo savu elektorātu un pārtiek no tā nesadziedētajām traumām. Bet traumas sadziedēt šiem politiķiem un viņu elektorātam nozīmē nodot Latviju. Bet valsts tādēļ kļūst par pagātni un sāpēm, nevis nākotni un attīstību.

Laikam jau nav nejaušība, ka par nacionālismu mums daudz ko varētu iemācīt tie paši vācieši – tauta, kura šo kaiti (varbūt) ir izslimojusi, ar milzu upuriem sev un citiem eiropiešiem. Man par nacionālisma arhetipisko un reliģisko būtība nācās domāt, lasot šveiciešu psihoterapeita Karla Gustava Junga (1875. - 1961.) biogrāfijas neoficiālo versiju (neoficiāla tā ir tādēļ, ka neatbilst viņa ģimenes, kura glabā Junga arhīvus, popularizētajai) Hārvardas profesora Ričarda Nolla versijā. Izskatās, ka plaši pazīstamais konflikts starp Jungu un Freidu ir arī konflikts starp ārisko un semītisko (jūdaiski – kristīgo) elementiem, lai cik nepopulāri būtu par to runāt. Un izskatās, ka vācu nacionālsociālisma vienas no saknēm varētu būt arī šķietami apolitiskajā piētisma kustībā, kura Latvijā pazīstama kā viens no tā atzariem – es runāju par hernhūtiešiem, kas līdz šim ir tikuši uztverti kā viennozīmīgi pozitīva parādība Latvijas kultūras vēsturē.

Tomēr var ievērot, ka daudzi sociālisti nākuši tieši no piētistu ģimenēm (piemērām, Frīdrihs Engelss), bet Latvijā daudzi revolucionāri – no hernhūtiešu apvidiem. Vai tas, ka grāfs Cincendorfs (1700. – 1760.) savu Herhūtes mācību no tagadējās Čehijas 1736. gadā atnesa tieši uz Valmiermuižu, nav kaut kādā sakarā ar vēlāko „sarkanās Valmieras” fenomenu politikā (Linards Laicēns), rakstniecībā (Pāvils Rozītis), vēstures pētniecībā (Arveds Švābe) utt? Vai tas, ka viens no pirmajiem hernhūtiešu izmācītajiem „saku tētiņiem” – latviešiem bija Kaugurmuižas skolotājs Šķesteru Pēteris, nav kaut kā saistīts ar Kauguru 1802. gada nemieriem? Bet vai slavenais Piebalgas kultūras fenomens, kura saikne ar brāļu draudzēm un „saiešanas namiem” ir visnotaļ labi apzināta, nav tomēr ietekmējis arī ar 1905. gada drausmas Piebalgā un tam sekojošo slavenās pirmā „skolas tēva” Rātmindera dibinātās un daudzus Piebalgas izcilniekus skolojušās draudzes skolas sabombardēšanu soda ekspedīciju laikā?

Jungs bija ne tikai psihoterapeits un mitoloģijas pētnieks, viņš sāka (vēl pusaudža gados) ar tolaik populārajiem spiritisma seansiem un savām māsīcām kā erotisku interesi saistošiem un saistītiem t. s. medijiem. Viņš pats dzīvoja reālā poligāmijā (ilggadējā sekretāre Tonija Volfa,  populārā paciente un vēlākā Krievijas psihoanalīzes māte – Sabīne Špīlreina un daudzas citas) un popularizēja to saviem pacientiem, sevišķi sabiedrībā redzamākajiem. Jungs izjuta simpātijas pret fallocentrisko (Saule) Mitras kultu un arī citādi bija ļoti loģisks Nīčes laikabiedrs. Lai kā arī es nemīlētu Jungu, nevaru neatzīt viņu par antikristīgu un politeisku. Man nešķiet nejauša asociācija, kas viņu saista ar latviešu pirmskristīgās, „īsteni latviskās” ticības meklētājiem, straupēnieti Ernestu Brastiņu, profesora Arveda Švābes novadnieku un pat Andreju Kavaci, bijušo luterāņu prāvestu, tagad baltu senvēstures pētnieku, diezgan odiozu, kā lasās. Minu viņu ne tādēļ, ka uztveru nopietni kā vēsturnieku, bet tādēļ, ka savā pagāniskajā ticībā viņam ir pārsteidzoši daudz ja ne domubiedru, tad līdzjutēju gan. Tomēr ja antikristīgs (pretēji attīstībai un Tēvam, Mātes un atkarības virzienā ejošs) ir ārsts, tad tas ir viņa pacientus izpētoši, bet ja tāds ir politiķis vai ideologs, tad viņš ved atpakaļ sabiedrību.

Interesanti, ka Jungs par savu tēva tēvu domāja kā par Gētes ārlaulības dēlu. Šī saikne nav pierādāma un ir objektīvi maziespējama. Tomēr Junga fantāzija nav nejauša, jo Gēte ir bijis pazīstams ne tikai kā apgaismības ģēnijs, rakstnieks un zinātnieks, bet arī kā neticīgais, atkritējs no kristietības. Tomēr paradoksālā kārtā viņa Mefistofelis drīzāk ir jūdu un kristiešu antimatriarhālais dievs, nevis sātans.

Asociatīvajās saiknēs „piētisms - hernhūtieši – Cincendorfs – Gēte - vācu absolūtisms – Bismarks – nacionālisms – sociālisms – Engelss – Jungs- politeisms, poligāmija - zoroastrisms - Nīče” ļoti labi iederas Vāgners, kas bija arī ne tikai Karla Gustava Junga, bet arī Ādolfa Hitlera un nacionālsociālistu favorīts ne tikai kā komponists, bet kā iedvesmotājs no āriskajiem mītiem. Ja šeit ieasociējam arī 1. Pasaules kara varoni ģenerāli fon Ludendorfu, vēlāko Hitlera līdzgaitnieku, kurš „āriskās” ticības rituālos mežos netālu no Minhenes, daudzu jauniešu apbrīnots, nodevies zirgu upurēšanai, tad vēl skaidrāk izgaismojas nacionālisma politeiskā un antikristīgā, Dievietei (Bībeles sātanam)kalpojošā jēga. Politeiskais āriskums pret monoteisko jūdaismu un kristietību. Atkarība un Māte pret attīstību un Tēvu.
 
Cits valsts dzimšanas variants
Laikam jau ar 1918. gadu mums ir nacionālistiskas, antivāciskas un sociālistiskas problēmas. Bet ja tā, tad šī valsts nestāv uz stabiliem, pasaules vēsturiskajā attīstībā pārbaudītiem un ilgmūžību garantējošiem pamatiem. Mazākais, tā ir sākusies kaut kā vēsturiski netipiski. Ja runājam par 1918. gada republikas pretvāciski latvisko nacionālismu, tad jārunā arī par teorētisku alternatīvu – Latviju kā vēsturisku latviski - baltvācisku aliansi. Šajā ziņā esmu daudz ietekmējies no Andrieva Niedras, kas, manuprāt, ir teju vienīgais latviešu konservatīvais politiķis un ideologs. Viņš pēdējā laikā ir ticis publicistiski atkalatzīts, bet ne valstiski reabilitēts. Joprojām laikam vienīgais latvietis, kam (1925. Gadā) atņemta Latvijas pilsonība un kas izraidīts no savas tēvzemes.

Kā būtu, ja Latvija būtu sākusies jau 1201. gadā? Ja tā būtu senās Livonijas vēstures, starptautisko tiesību un pienākumu mantiniece? Tā, protams, būtu cita Latvija ar citu Satversmi, citiem dibinātājiem un citi pilsoņu loku. Jo tās pilsoņi, turklāt viscienījamākie, būtu 1918. gada Latvijas diskreditētie un 1939. gadā repatriētie (kur tad īsti bija viņu tēvzeme?) baltvācieši. Bet šāda valsts 1918. Gadā, visticamāk, nebūtu varējusi nodibināties, tad tai būtu jābūt vai nu Krievijas (kas to tad negribēja, jo tai bija citas, svarīgākas problēmas – kaut vai saprast, kas tā pati ir) vai Vācijas sastāvā (kas to tad nevarēja, jo kara zaudētāji noteikumus nediktē).

Saskaņā ar manu pārliecību – ilgu gadsimtu attīstībā ir notikusi latviešu un līvu apvienošanās ar nelielu skaitu no Ziemeļvācijas atbraukušiem vāciešiem un tai sekojošas nācijas izveidošanos un sadalīšanos divās konfliktējošās daļās pēc valodas pazīmes. Vienā pusē tie, kas spēja kristīties, runāt vāciski, iekarot arvien būtiskāku stāvokli feodālajā sabiedrībā un sajust sevi kā eiropiešus, otrā – kas nespēja atrauties no zemes, latviešu valodas, folkloras un primitīvi politeiskās, kaut arī skaistās Dainu reliģijas un pasaules izjūtas. Bet tiesības uz latviešu nacionālismu (valoda kā noteicošais) ieguva tieši otrā grupa, no kuras nemitīgi turpina atdalīties tās attīstītākie pārstāvji, kuri arī šodien emigrē uz citām valstīm, kultūrām vai vismaz sociālajām grupām. Bet ja tā, tad varam runāt par negatīvu izlasi, latviešos paliek tikai tās pagaidām neattīstītākā vai traumās dzīvojošā daļa, kam būtībā būtu jābūt kā „neaizskaramo” kastai Indijā ar funkciju glabāt sevī nākotnes attīstību, bet kas šeit ir kļuvušas par vislabāko (nacionālāko) kas vien var būt. Atšķirībā no Indijas Latvijā „neaizskaramie” izmirst, demogrāfiskās tendences ir negatīvas.

„Latviskajā” attiecībā pret „vācisko” ir palikuši kaut kādi par zemu novērtēti, bet jaudīgi refleksi. Latvieši baltvāciešus un valstsvāciešus vienmēr ir uztvēruši kā kaut ko vienotu. Baltvācieši tiem nav bijuši kā sevis pašu attīstītākā daļa. Mana laba paziņa, Zviedrijā dzimusi latviete un prominentu 1918. gada Latvijas dibinātāju dzimtas pēctece reiz teica, ka dzirdot vācu valodu, viņai tūliņ rodas asociācija ar pavēli „raus!”. Šis stāsts manī nepazūd citu stāstu masā. Reakcija, kas radusies ārpus padomju ideoloģijas formētā vāciešu tēla, kuras ietekmes zonā esmu izaudzis es, bet kas tajā pilnībā iekļaujas. Man liekas, šis „raus!” ir kas tāds, kas ļoti ietekmē latviešu attīstītiesgribu un kas atgriež tos atpakaļ, „latviešos”. Man liekas, tas skan „galvās”.

Pretvāciskie refleksi nekur nav zuduši arī kultūrā. Mēs joprojām zinām tikai dažus baltvācu rakstniekus (abi Stenderi un Merķelis), turklāt ne pārāk labi, sevišķi saistībā ar viņu saikni ar tālaika Eiropas idejām. Rundāles atjaunotāja, mākslinieka un vēsturnieka Imanta Lancmaņa raksti „Māja, kuras nav” par Latvijas muižnieku ligzdām, kuras gadsimtiem bijušas visu ārpusrīgas kultūras un saimniecisko procesu kristalizācijas centri, nebauda plašu popularitāti, tas maigi sakot. Lasot par Ungurmuižā, Stalbē un Veselavā divus gadsimtus saimniekojušajiem Kampenhauzeniem, nerodas nekādas skrāpējošas emocijas, bet tas varbūt tādēļ, ka autors, brīvmāksliniecisku dzīves veidu kopjošs dzimtas pārstāvis, spējis verbāli distancēties no seno Livonijas kungu stājas. Bet tieši šāda stāja (ar visu „raus!”)„ieduras aknās”, lasot tēva un dēla Ziedoņu „Leišmalīti”, kurās citēts Ezeres barons fon Nolkens, pilns objektīvi pamatota lepnuma par savu dzimtu, bet kurš par igauņiem un latviešiem izsakās kā par „tautiņām, kas nebija spējīgas uz patstāvību”. Varbūt duras tādēļ, ka laiks ir pierādījis (un to jau faktiski rāda arī Ziedoņu vēstījums), ka fon Nolkenam ir taisnība. Sava, bet ļoti uzklausāma.

Objektīvi vērtējot, vācieši jau no 13. gadsimta uz Latviju ir nesuši attīstības un produktīva darba ētikas, kā arī kristietības ideālus. To saprotot, kļūst nedaudz kauns par savām, kaut latentajām, tomēr pretvāciskajām izjūtām. Un gribas kaut kā savu „nepareizās jušanas” vainu izpirkt, gribas pateikties Latvijas kultūtrēģeriem un apgaismotājiem. Un šai jušanai pretējais reflekss – nekādas vainas!!! Jo neviens nevar būt vainīgs par to, ka dzimis savā tautā un tās liktenī!

Kas ir kritērijs kopējām vērtībām, kuras nosaka attieksme pret attīstību, eiropeiskā un kristīgā izpratnē? Vai tas, ko par to jūt „tautiņas, kas nebija (nav arī tagad?)spējīgas uz patstāvību”? Šodien mēs diezgan vienkārši varam iestāties citu tautu priekšslāņos, Latviju atstājot un cerot, ka mūsu mazbērni jau būs īsteni „to” tautu dalībnieki. Bet vai tas varētu būt ieguvums Latvijai un tās kultūrainavai, latviešiem kā vienam no kolektīvās psihes fenomeniem, pasaules kultūras raibraibajam rakstam?

Pretvāciskā un bermontiešu sagrāvi gaidošā noskaņojumā latviešu galvās radās Latvijas valsts. Arī ļoti būtiskā Agrārā reforma bija pretvāciska un pretvecsaimnieciska. Par šo notikumu provācisko versiju tieši vai netieši varam uzzināt no „tautas ienaidnieka” Andrieva Niedras. Šodien neiedomājami šķiet tas, cik viegli Padomju Krievijas (sarkano latviešu izveidotajam) izlūkdienestam 20. – 30. gados bija manipulēt ar latviešu politiķiem, intelektuāļiem (spilgts piemērs ir Rainis) un sabiedrisko domu. Šodien mēs atrodamies pretējā pusē, mēs atkal simpatizējam vācu stāstiem, tagad mums (vai tiešām tikai man?) Niedra jau patīk, un gluži tīkami šķiet pat Jāņa Jaunsudrabiņa apvīpsnātie vecsaimnieki.

Tomēr šis „raus!” (gan jau vēl kas) neļauj un, būsim reālisti, nekad neļaus revidēt 1918. gada Latvijas Satversmi par labu Latvijas kā Livonijas pēcteces idejai. Domāju, ka kaut vai tikai praktisku apsvērumu dēļ (vai Latvijas pilsonība Rietumos integrētajiem ir ļoti vilinoša?) to arī nevajag, bet īsti latviskās („ģenētiskās”, nevis tikai valodiskās) kultūras asinsrites atjaunošana pa tās dabiskajiem, bet šodien aizsērējušajiem asinsvadiem būtu latviskā pienesuma pasaulei reanimācija. Baltvāciskais (vai emigrācija plašākā nozīmē) ir jāatgriež latviskajā kā kultūra, kas šodien var eksistēt arī ārpus ģeogrāfiskās Latvijas un pat latviešu valodas, trešajā telpā. Baltvācieši šodien justos ļoti pagodināti, ja viņus uzrunātu, viņu piederības sajūta Latvijai varētu būt ļoti spēcīgs attīstības dzinulis pilnīgi neparedzamās jomās. Varbūt tas būtu daudz jaudīgāk, nekā atrast naftu Baltijas jūrā.

Nav citas iespējas, kā visu veidu emigrācijas atgriešana Latvijas kultūras telpā un ainavā. Tā būtu kulturāla 1201. gada Latvijas leģitimizācija, kura liktu Latvijai stāvēt uz reālām vēsturiskas ilgmūžības kājām. Alternatīva ir nevis visu iepriekšējo gadsimtu livoniskās kultūras aizmiršana (tā nevar tikt aizmirsta, jo tiek rūpīgi glabāta daudzo baltvāciešu dzimtu privātajos vēstures arhīvos), bet tieši latviešu valodas, kultūras, vēstures un arī latviskas valsts nāve nevis „kaut kad”, bet droši vien vēl 21. gadsimtā.
 
Latvijas vecāki
Ne tikai baltvācieši mums ir svarīgi, arī krievi. Šobrīd jau tas varbūt ir sekmīgi piemirsies, bet tajos vēstures brīžos, kad krievi dara latviešiem labu, bet vācieši – sliktu, mēs aiz pateicības cenšamies saplūst ar krievu stāstiem, bet pret vāciešiem cenšamies turēt stingru stāju. Spilgts, jau minēts piemērs – Vispārējo Dziesmu svētku izcelšanās 1873. gadā, kas formāli bija aiz palīdzības akcijas igauņiem – briesmīgas neražas upuriem - noslēpta un krievu valdības atļauta pretvāciskas vai vismaz latviešu pašapziņu attiecībā pret vāciešiem apliecinošas enerģijas izraisīta politiska demonstrācija. Piemērs ir arī Jaunā strāva, kas atšķirībā no Veco strāvu veidojošajiem, konservatīvajiem un provāciskajiem vecsaimniekiem, bija ne tikai sociālistiski, bet arī prokrieviski noskaņota. Un piemērs ir arī Rīgas kā rūpniecības centra attīstība 19. gadsimta beigās ar tam sekojošu migrāciju, rusifikāciju, proletāriešu šķiras veidošanos un vāciskā elementa relatīvu pavājināšanos.

Bet ar krieviem ir arī pretēji kā ar baltvāciešiem, kas mūžīgi ir bijuši kā tādas mērķtiecīgas attīstības mašīnas. Lasu Dmitrija Proskurjakova rakstu no žurnāla "Poldjeņ XXI vek" 2009. gada oktobra numura „Krievijas vēstures mūžīgais dzinējs jeb Tīrā fantastika” un izjūtu, ka varu pievienoties ne tikai raksta galvenajai domai - simpātisks ir arī intraverti pētnieciskais ceļš, pa kuru pie tās nonākts. Vienīgi – es lietoju citu terminoloģiju, kuru esmu izstrādājis savos atkarības, matriarhāta, grieķu mitoloģijas un Vecās Derības pētījumos. Saskaņā ar manu terminoloģiju Krievijas nacionālā ideja būtu jāsauc par „atkarību kā ideoloģiju”. Šī ideja, nevis kā „normāla” atkarība ir vērsta zaudējumu traumas sadziedēšanai, un kam ar drāmas trīsstūra (Upuris, Vajātājs, Glābējs) palīdzību būtu jāatgriež Upuris atpakaļ objektīvās attiecībās, bet kas uzskata par savu pienākumu „nenodot” upura traumatiskās norises kā visvērtīgāko, kas vien var būt. Atkarība kā ideoloģija nozīmē nevis traumas sadziedēšanu un atgriešanos dzīvē, objektīvajās attiecībās un attīstībā (vāciskajā), bet „piedzimšanu atpakaļ” Zaudētajā paradīzē, mātes klēpī vai Zelta laikmetā. Ideoloģija - tas nozīmē Upura garīgās varas (Ielenktais cietoksnis pēc D. Proskurjakova) piesavināšanos. Tā dod iespēju sadalīt pasauli Labajā, jo cilvēki ir dabiski empātiski pret tiem, kas cieš (Vadonis – D.P., Glābējs) un sliktajā (Ienaidnieks – D.P., Vajātājs). To visu kopā satur nevis ticība rietumnieku kristīgās baznīcas Dievam, bet cita, pretēji vērsta ticība – Dievietei, ko Proskurjakovs sauc par Īpašo stāju, saista ar pareizticību un kas no ideālas kristietības viedokļa (tikai Svētā Trīsvienība bez Marijas, Kristus mātes) būtībā ir ticība Marijai, Bībeles Sātanam (visai cilvēces politeiskajai pieredzei pirms jūdaiskā monoteisma). Krievu dievs faktiski ir vīrišķota Dieviete, kā tāda ēģiptiešu Izīda ar bārdu. Krievu stāsts, jeb „nacionālā ideja” nav mainījies vismaz pēdējos tūkstoš gadus, kaut arī regulāri tiek pārliets modernākos valstiskās formas un jauna vēsturiskā konteksta traukos.

Šķietami krieviskās lietas tomēr var izrādīties arī gaužām latviskas, sevišķi, ja atceramies Latviešu stāstu fenomenu, gan to šaurākajā - Hermaņa, Naumaņa un Jaunā Rīgas teātra pasniegtajā variantā, gan paplašinātajā – „kapusvētku” un visbeidzot – nacionālajā, „karogu ar sēru lentēm” nozīmē. Sērdieņu tauta, Upuri ar iezīmētu Vajātāju (Staļins, čekisti -ebreji, nu un, protams, okupanti krievi). Ja palasām Ivana Bargā vēstules no lielkrievu Maskavijas (Upuris) bijušajam draugam, tagad ienaidniekam Kurbskim (Vajātājam) Lietuvā, tajā skaitā pat no Valmieras, paša zvēriski izpostītajā Vidzemē rakstītās, ir sajūtama arī tāda kā senas mīlestības un jauna naida vienība. Nogalinu, jo mīlu. Latviešiem jau būtībā tas pats, tikai maigāk iekrāsots motīvs.

Glābējs nav sevišķi skaidri iezīmēts, tas ir mainīgs, un tā arī vislabāk, lai paliek Lāčplēsis vai tautas varoņspēks ar jocīgajām ausīm kā spēka avotiem. Lai gan nesenā pagātnē tā vēl bija Tautas Fronte, Atmoda un Simts Gudrākās Galvas. Simptomātiski, jo ja Glābējs būtu konkrētāks, uz to gultos lielāka atbildība un skaidrāka kļūtu prasība to ieasociēt senākās kristīgās pasaules norisēs.
 
Trešā alternatīva
Blakus 1918. un 1201. gadu Latvijām varētu būt 1991. gada Latvija, ja tā būtu pieņēmusi Pilsonības likuma Nulles variantu (pilsonība visiem tābrīža Latvijas iedzīvotājiem), kas nozīmētu, ka tā ir jauna valsts, ka 1918. gada Latvija ir beigusi pastāvēt un ka 1201. gada livoniskie pirmsākumi būtu vairs tikai muzejiski fakti un nelabojami defekti mūsu galvās. Tomēr tas nenotika un labi, ka tā, bet tikpat iespējams, ka slikti. Slikti tādēļ, ka tagad latviskums (visās izpratnes) iekšpolitiski vairs nav jāaizsargā ikdienas saskarsmē ar citām (gan vāciskajām, gan krieviskajām) ietekmēm un tādēļ daudz lielāka atbildība gulstas uz latviešiem pašiem un to valsti. Objektīvi raugoties, latviešu kultūrai tagad ir daudz labāki nemateriālie apstākļi kā Padomju Savienībā (brīvība!). Taču mūsu kultūra ir tā saistīta ar Upura lomu, ka tieši brīvībā tā sevišķi labi nejūtas. Nacionālais lepnums neļauj, bet gribas atcerēties tomēr, cik priviliģēta un neslikti finansēta bija kultūra Padomju Latvijā! Kaut arī ideoloģijai šad tad pakalpojoša, tomēr cienīta un godāta!

Galvenā problēma šajā pretvāciski pretkrieviskajā situācijā ir latviešu subjektīvā atkarība, kas tik ļoti kontrastē ar to, ka objektīvi, jau 20 gadus atpakaļ, mēs domājām, ka esam kļuvuši neatkarīgi. Ja publiskā prese raksta par Krieviju, tad tādā izjūtā, ka Krievijai ir pienākums būt atbildīgai par Latvijas un latviešu interesēm, tajā skaitā maksājot kaut kādus okupācijas radītos zaudējumus. Ka krieviem būtu jārūpējas pirmkārt par Latvijas interesēm, nevis par savējām. Bet ja raksta par Vāciju, tad tā, ka Vācijai ikkatru dienu būtu jāturpina deldēt kāds savs vēsturisko nodarījumu un „700 gadu verdzības sloga” parāds. To nevar nosaukt kā citādi kā par Upura lomu, kas grib būt mūžīgs Bērns - invalīds. Tas, no vienas puses var būt visradošākais, kas vien var būt (Jānis Streičs, „Cilvēka bērns”), bet no otras – visu pasauli kā parādnieci izjūtošs un tādēļ tajā augt nespējošs.
 
Tev būs savus vecākus godāt
Meklējot kaut kādu izeju no šīs nediferencētības, nespējas tikt galā ar pagātni un ieraudzīt nākotni, nonāku pie vecām un pārbaudītām vērtībām. Manuprāt, būtu izpalīdzīgi, ja 18. – 19. gadsimta Krievijas impēriju mēs spētu uzlūkot kā Latvijas Māti. Bet baltvācu muižniecību – par Tēvu. Un turpmākajā izmantot Mozus palīdzību, iesakot paši sev – tev būs savus vecākus godāt! Jo bez vecāku atzīšanas un godāšanas bērnam nevar būt savas identitātes, no kuras trūkuma mēs ciešam, cenšoties to aizvietot, piemērām, ar Latvijas Institūta radāmo Latvijas Publisko Tēlu. Esmu daudz strādājis ar bērniem grūtos apstākļos, tādēļ zinu, cik milzīga starpība savas identitātes izjūtā ir tādiem bērniem, kam ir vismaz stāsts par vecākiem un citiem, kam nav pat tā. Bērni, kas nespēj izstrādāt sevī piedošanu vecākiem, nespēj balstīties uz to pieredzes un ir spiesti radīt vēsturi no jauna.

Lasot Āra Puriņa, kā izskatās, dziļi caur sevi laistos ne tikai Andrieva Niedras likteņa, bet arī tā vēsturisko kontekstu pētījumus, mani ļoti uzrunāja tā likumdošanas darba apjoms, ko visa 19. gadsimta garumā vācu muižniecība krievu cara galmā ir spējusi veikt, lai (arī savu interešu vadīta) dotu uzņēmīgajam un attīstītajam latviešu zemniekam vairāk iespēju, bet vienlaicīgi arī vairāk atbildības. Un es atpazinu šā darba augļus - pirmos augstāko izglītību ieguvušos zemnieku dēlus (Bernhards Dīriķis, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs), bet arī nosacītus neaugļus – daudzi no šiem Mātes un Tēva izaudzinātajiem kļuva nevis par Vecās, bet gan Jaunās, sociālistiskās, Vecākus nogalinošās, strāvas dalībniekiem (Aspazija, Rainis, Pēteris Stučka). Baltvācu landtāgs bija īsts un rezultatīvs, bet nekonstitucionāls Livonijas parlaments Krievijas impērijas sastāvā, ar visu tā neizbēgamību – dažādām frakcijām. Bija arī ļoti aizkustinoši brīži – Rīgā mirušo liberālās (iepriekš minētie fon Nolkeni bijuši konservatīvie!) muižniecības līderi Hamilkāru Felkerzāmu viņa dzimtās Rūjienas zemnieki, vēlākie vecsaimnieki, mājās aiznesa uz pleciem ... Vai šodienas Latvijas skolās vēl atskan Hamilkāra Felkerzāma vārds?

Mīlēt un godāt Latvijas Māti, man nozīmē mīlēt ne tikai nepārspējamo krievu literatūru. Arī krievu spēju izveidot sadarbīgas attiecības ar islamticīgajiem pavalstniekiem pelna atzinību, sevišķi uz rietumniecisko ne sevišķi veiksmīgo stratēģiju fona. Krievijas sasniegumi Sibīrijas apguvē, protams, var būt gan kritizējami, gan apbrīnojami, tāpat kā Proskurjakova krievu „nacionālā ideja”. Diženajam vienmēr daudzas šķautnes!

Pamati, uz kuriem balstoties, latvieši varētu cienīt Krievijas impēriju, ir daudzi, ne visus spēšu še minēt. Taču vecākus neizvēlas, vecāki ir jāgodā nevis jākritizē, tikai tad vēsture var iet uz priekšu, nevis atpakaļ. Visbūtiskākā šādas godāšanas izpausme šodien, manuprāt, varētu būt kopējā, bet līdz šim neatzītā un grēknožēlu nepiedzīvojušā attieksme pret boļševismu. Mūsu darbs tajā būtu atzīt latviešu sarkano strēlnieku vainu Mātes slepkavībā, mūsu valstiskās pozīcijas pārskatīšana (faktiski jau – izveidošana no jauna!) pret 1905. gada un strēlnieku nedarbiem un to pieminekļiem Daugavmalā. Nevis krieviem, bet mums pašiem būtu jāpēta un jāpublicē arhīvu materiāli par latviešu „varoņdarbiem” Krievijas revolūcijā un Pilsoņkarā. Mums būtu jāsagatavo atvainošanās Krievijai par latviešu boļševiku nodarīto. Tā būtu ne tikai pazemošanās, arī norobežošanās un solījums neko tādu nepieļaut nākotnē. Varbūt tas palīdzētu arī Krievijai kaut kad norobežoties no saviem boļševikiem, vecāku nogalinātājiem, Ļeņina, Staļina.

Savas valsts Tēva atzīšanā mums būtu jāgodā baltvāciešu kultūra visās tās izpausmēs, saprotot, ka tikai tā ir tas vēsturiski mentālais tilts, kas mūsu ne sevišķi izpētīto seno pagātni ir savienojis ar Eiropas Savienību, neliekot palikt Baltkrievijas vai Moldovas šodienas garīgajā, politiskajā un kultūras statusā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Imanta Lancmaņa vīzija par „mājām, kuru nav”, bet kuru tīkls turpina pārklāt Latviju un vest to nākotnē. Baltvāciešu dzimtu ģenealoģijas, literatūra, māksla. Stāsti par kultūršokiem starp baltvāciešiem, vāciešiem un latviešiem.

Ja labi apzināmies un saprotam gan krievus, gan vāciešus viņu sasniegumos un ierobežotībā, tad varam formulēt latviešu un Latvijas garīgās robežas. Tādas, no kurām, neaizplūst enerģija, tai jārodas, paliekot strādāt un akumulēties šeit. Tikai „robežas galvā” rada skaidrību, kas ir „mans” un „ne mans” un uzkrāj enerģiju, tās rada gan pašvērtību ilgtermiņā, gan ieguldījumus nākotnē. Tas nevar netikt darīts, jo tikai šeit, iekš šīm robežām, ir latviskās Lāčplēša ausis, mūsu arhetipiskā spēka avoti, citur tās nevar būt, pat ja mēs to ļoti gribētu. Kā psihoterapeits es esmu praksē pārliecinājies, ka vismaz mūža pirmo daļu cilvēks nodzīvo savā dzimtaskokā, nevis sevis paša dzīvē. Kolektīvās, grupu un ģimenes vērtības ir primārākas un dotas kā pašas par sevi, nevis jāiegūst ar darbu kā individuālās.

Tādēļ, ja projektējam nākotnes Latviju, man šķiet atbalstāma un pat neizbēgama multikulturālas un četrvalodīgas (latviešu, krievu, vācu un angļu valodas) Latvijas perspektīva, bet šādas Latvijas pamati un spēka avoti nevar karāties un nekarājas  gaisā. Tie ir Latvijas kā Bērna pagātnē, un šī Bērna Vecāku atzīšanas pagātnē. Tās nav tikai kolektīvās atmiņas, samērā apzināti ietekmējama teritorija - stāstam tik stāstus un tie savstarpēji ietekmējas un mainās! Latvijas pamati un spēka avoti ir vēstures veidotas darbības programmas, kurām ir daudz varenāka inerce, kā daudziem to gribētos atzīt. Bet neatzīšana ved pie Vecāku nogalināšanas un Bāreņa – Upura identitātes...
 
Lielummānija
Mūsdienu pasaulē ir valstis (Krievija, Ķīna, Francija, Anglija, ASV un zināmā mērā pat Lietuva), kuras ir vai vismaz neviena cita netraucētas domā, ka ir autohtonas (pašas sevi radījušas). Tādām valstīm (varbūt) nav nepieciešamības meklēt sev vecākus, viņu spēka avoti ir to dabiskajā vai ar lielu enerģiju izcīnītajā autohtonitātē. Šīs valstis ir attīstījušās saskaņā ar to, kā mitoloģija to uzrakstījusi priekšā – Mātes sabiedrības (cilšu un dzimtu valstis), Tēva sabiedrības (Tēva aizvainotās ambīcijas, Mātei atņemtā vara, feodālisms) un Olimpiskais plurālisms, uz izaugušu un atbildīgu Bērnu balstīta, Vecākus godājoša demokrātija, kurā Rietumu pasaule dzīvo patlaban.

Neapzinātā, no latviskās mazvērtības sajūtas izaugusī lielummānija tomēr grib domāt, ka arī Latvija joprojām var būt autohtona valsts, pretējs apgalvojums būtu šai lielummānijai pazemojošs, emocionāli nepieņemams, tādēļ racionāli neapspriežams, neverbalizējams. Bet ja tā, tad mums (īsā laikā taču) jāiziet viss tas attīstības ārprāts, ko pēdējo vairāku tūkstošu gadu laikā paveikušas citas valstis un tautas (ieskaitot vāciešus un krievus) siltākos vai (un) drošākos apstākļos, sākot no senās Ēģiptes un Babilonijas.

Kādēļ gan latviešiem vislabākais laiks vēsturē, ar ko joprojām tīk identificēties un lepoties, ir 1918. gada Latvijas Ulmaņlaiki? Tādēļ, ka tie nomainīja no nekā (domājamā, šķietami latviskā senvēsturiskā matriarhātā) būvētu pseidodemokrātiju (partiju „andeles” Saeimā, vājas un īsmūžīgas valdības, korupcija) ar pēc būtības feodālu, „maigu” diktatūru – primitīvu, bet skaidru Tēva varas vertikāli, kas sakārtoja matriarhālo haosu - pirmos 1918. gada Latvijas daudzpartejiskos džungļus. Ulmanis latviešus iedvesmoja un spārnoja radošam attīstības darbam. Latvijai beidzot bija viens Tēvs, kuram, no vēsturiskās loģikas raugoties, bija jāapvieno nācija un jākļūst par Karali ..., ja vien latviešiem būtu bijis lemts veidot autohtonu valsti. Tādā piederības sajūta valstij veidojas uz lojalitātes Karalim pamata, kas ir daudz vienkāršāk, kā būt lojālam pret parlamentāru impotenci.

Vēl viens feodālisma un Tēva kā antiMātes laikmeta uzplaiksnījums bija 20. gadsimta 90-tie gadi, kad it kā nezin no kurienes uzradās visādi noziedzīgie grupējumi, nosaukti to vadonīšu vārdos. Tie nespēja politiski leģitimizēties (bet ekonomiski daudzos gadījumos spēja!), atšķirībā no Čečenijas, kuru Dēls (Zevs) un viņa olimpiskā kārtība kaut kā bija aizmirsis apmeklēt. Un, visticamāk, valstiski leģitimizēties un izvēlēt savu Karali nespēs arī latviešu oligarhi. (Čečeniem ja ne karali, tad varbūt vicekarali palīdzēja atrast Putins.) Varētu domāt, ka tās ir valsts beigas. Bet tikai tad, ja tā būtu autohtona valsts. Jo šādā valstī karalim un tā feodāļi oligarhiskajai hierarhijai kādreiz būtu jākrīt no augošās un ietekmi palielinošās pilsoniskās buržuāzijas spēka, kurai sākotnēji jāizveido demokrātija šaurai, politiski aktīvai pilsoņu daļai, bet pakāpeniski tā jāpaplašina, piešķirot visas politiskās tiesības „pat sievietēm” un jauniešiem pēc 18 gadu vecuma.

Par laimi, Latvijai šie darbi vairs nav jādara, lai gan reizēm šķiet, ka būtu vieglāk, ja būtu jādara. Par laimi – jo mums ir vecāki, mēs neesam Dieva izvēlēti kā autohtona pirmatklājēju valsts, kam pašai jāiziet visu attīstības ciklu nenoteiktība un ciešanas. Mūsu liktenis un veiksme ir tā, ka tās jau ir izcietuši mūsu vecāki, mums atliek tikai atzīt tos par savējiem, nevis svešajiem, tikai tad no tiem var mācīties. Man šķiet, ir iespējams vienlaicīgi cienīt Krievijas impēriju un tās metamorfozes un būt lojāls Latvijai. Man šķiet, Latvija bez baltvāciešiem nav īsta Latvija.
 
Lomu maiņa
 Amerikas indiāņi saka – nevar saprast nevienu, kura mokasīnos tu neesi nostaigājis n-tās jūdzes. Bet- vai tu esi pietiekoši neaizņemts ar sevi, lai spētu staigāt cita mokasīnos? Vai tava sirds ir pietiekoši liela, lai tajā būtu vieta arī citiem? Šie ir ļoti būtiski jautājumi - vai latvieši ir gana gatavi, lai pastaigātu krievu, baltvāciešu, vāciešu un citu eiropiešu mokasīnos?

Teikšu uzreiz, tas nav vienkārši un ideāla lomu maiņa nav iedomājama kā nacionāls fenomens. Esmu daudz lasījis un domājis par Ļeņinu un viņa ģimeni. Bet, kad psihodramatiski izstādīju to kādā no savām „psihodramatiskajām lekcijām”, arī mani pārsteidza, cik ļoti skaidri un man līdz tam neizprasti iezīmējās saikne starp Vladimira Uļjanova tēva nāvi un viņa vecākā brāļa Aleksandra „cara kā tēva” nogalināšanas pašnāvniecisko akciju. Manā lekcijā Aleksandrs izskatījās tik izmisis, vientuļš, zaudējis un tēva vietā tagad atbildīgs par visu, kas viņu ģimenē bija koncentrējies (visa Eiropas internacionālā vēsture kā reālu ģimenes senču pieredze), ka bija ļoti saprotami dusmoties uz tēvu, kas nomira un atstāja to visu uz vēl nenobriedušā vecākā dēla pleciem.

Ļeņinu es šeit minu tikai kā piemēru, turklāt varbūt ne pašu būtiskāko šodien mums. Būtu daudz lepnāks, ja man izdotos kaut ko negaidītu atklāt lomu maiņā ar 9. Maija svinētāju pie Uzvaras pieminekļa – cerams, ka tas kādreiz notiks. Ja mēs nemainām lomas, tad varam saprast tikai savu personisko vēsturi, tad mūsu sirdis ir par mazām. Bet tas ir ceļš uz kaut kāda veida karu, uzvarētu vai zaudētu. Ja tomēr lomas varam mainīt, tad lietas nav tik bezcerīgas. Izspēlējot mēs ieraugām to, ko negribējām (nebijām gatavi) redzēt. Bet mums ir jāsajūt sevī gan vācieši, gan krievi. Psihodrāmas grupā tas ir tehniski realizējams. Ir sociodrāmas tehnikas, viena subgrupa „iekāpj otras mokasīnos”, pēc tam atgriežas atpakaļ un viss vairs nav pa vecam. Man šķiet, tas varētu būt iespējams arī daudz lielākās grupās, bet tad jau tās būtu sociālās komunikācijas tehnikas, kuras nepārvaldu.

Esmu ievērojis, ka ir latvieši, kas ir samainījuši lomas ar ... daudz ko. Un ir arī krievi, kas saprot latviskās traumas un necenšas tās uzplēst, ir lojāli un spējuši naturalizēties, ja tas bijis vajadzīgs. Ir cilvēki, kas spēj būt pretējās puses advokāti. Man tas liecina, ka lomu maiņas notiek. Bet ja tā, tad mums ir cerība.
 
Literatūra:
A. Cimdiņa, D. Hanovs „Latvija un latviskais. Nācija un valsts idejās, tēlos un simbolos”, Zinātne, Rīga, 2010
Z. fon Fēgezaks „Senči un pēcteči”, Laika grāmata, Rīga, 2011.
Z. Frīde „Latvis. Gothards Frīdrihs Stenders”, Zinātne, Rīga, 2003.
B. Gudriķe „Andrievs Niedra – rakstnieks un mācītājs”, Zinātne, Rīga, 2007.
U. Ģērmanis „Latviešu tautas piedzīvojumi”, Atēna, Rīga, 1998.
Hermanis, Naumanis „Latviešu stāsti”, Dienas grāmata, Rīga, 2006.
J. Jaunsudrabiņš „Jaunsaimnieks un velns” KR, 7. Sēj. Liesma, Rīga, 1982.
A. Kavacis „Baltu senvēsture”, Vieda, Rīga, 2008.
I. de Madarjaga „Ivans Bargais”, Atēna, Rīga, 2008.
G. Merķelis „Latvieši”, Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga, 1953.
G. Merķelis „Vēstules kādai sievietei”, Zvaigzne, Rīga, 1991.
A. Niedra „Tautas nodevēja atmiņas”, Zinātne, Rīga, 1998.
A. Niedra „Kā tās lietas tika darītas”, Latvju grāmata, Rīga, 1943.
Ā. Puriņš „Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs”, Valters un Rapa, Rīga 2005.
V. Rudzītis „Bendes meitiņa un viņas tēvs”, Preses nams, Rīga, 2002.
R. Sērviss „Ļeņins. Patiesā biogrāfija”, Atēna, Rīga, 2004.
G. F. Stenders „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”, Liesma, Rīga, 1988.
I. un R. Ziedoņi „Leišmalīte”, Zvaigzne ABC, Rīga, 2012.
„Kristietības vēsture”, Zvaigzne ABC, Rīga, 2005.
„Latvija 19. Gadsimtā. Vēstures apceres.” LU Vēstures institūts,2000.
I.Lancmanis „Māja, kuras nav”, Māksla Plus 1997. – 2010. http://www.makslaplus.lv/lapa.php?v_sadala=19&ban=19&open_texts=382&open_aktualitates=
D. Proskurjakovs http://www.lffb.lv/tulkojumi/krievijas-vestures-muzigais-dzinejs-jeb-tira-fantastika.html
P. Нолл „Тайная жизнь Карла Юнга” Рефл-бук, Ваклер, Москва, 1998. vai - http://www.scorcher.ru/art/mist/jung/jung2.php
 
Kategorija: Ieraksti | Pievienoja: viestursr
Skatījumu skaits: 1749 | Lejuplāžu skaits: 0 | Reitings: 4.0/7 |
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Kataloga kategorijas

Statistika