Ļoti interesants raksts, īpaši piezīmes par gleznām, milzu paldies par iedvesmu pārlapot Kallo reprodukciju albumu.
Dažas pārdomas:
Nāves tēma Dienvidamerikas mākslā ir krietni vien organiskāka un plašāk izplatīta kā Eiropas mākslā, tāpēc diez vai saistāma ar "nāves dziņu", par kuru lasot radās nedaudz ciniska asociācija ar Garsiju Lorku, kuram pēc šādas teorijas noteikti tiktu pierakstīta pašam savas nāves sasaukšana Granādā.
Kallo gleznas radītas jau laikā pēc avārijas un operācijām, pēc laika, kad viņa iespējams jutusies kā nāvei blakus gulējusi un tad lietas, kas to nepiedzīvojušiem, šķiet alegoriskas un metaforiskas, pašai māksliniecei bija ļoti reālas un konkrētas, tieši šis bezkoķetērijas realitātes skaudrums piešķir Kallo gleznām to īpašo dimensiju, kas atšķir profesionālu sagudrojumu no īsta mākslas darba.
Grūti iztēloties, ka avārija un tai sekojošās operācijas būtu kas hipohondrisks, pat ja kāda nevajadzīga operācija veikta, tad visticamāk cerot atbrīvoties no sāpēm, nevis tās baudot.
Teorija par mirušo brāļu un māsu sāpēm, kā izdzīvojošo ciešanu pamatu atduras pret faktu, ka līdz pagājušā gadsimta 20-30 gadiem bija ļoti maz ģimeņu kur šādas pieredzes nebija, jo zīdaiņu un bēnu mirstība bija liela, bet tieši mūsdienās neirotisku un garīgi traumatizētu cilvēku skaits salīdzinoši tikai pieaug, kaut arī šis ciešanu avots ļoti samazinājies. Cilvēku kā egoistisku būtni paša traumas tomēr, šķiet, sit smagāk kā kolektīvās.
Visbeidzot Kallo pēdējo gadu gleznu sērijas "Still Life", Fruit of Life, "Viva la Vida" - ko tādu var uzgleznot tikai cilvēks, kurš ļoti mīl dzīvi un ļoti grib dzīvot.
