Pāvila Rozīša „Valmieras puikas”; puiku un viņu tēvu galvās izsapņotā un pašu rokām celtā BMX trase, kurā izaudzis olimpiskais čempions; valmierietis – enerģētikas eirokomisārs un manis paša emocijas, iegriežoties dzimtajā pilsētā un skolā – Valmieras Valsts ģimnāzijā, man šķiet viena, kopēja, sena procesa tipiskas izpausmes. Tam visam ir kaut kas vienojošs, bet ne tik viegli formulējams.

Varbūt tas radies vēl zviedru laikos Vidzemē, kas iestājās kā sakārtotības, protestantisma un tautskolu dibināšanas gadsimts. Un varbūt caur Valmiermuižā 1736. gadā dibināto hernhūtiešu kustību (t.s. brāļu draudžu) fenomenu šis Valmieras gars spēja izlauzties caur pusotram gadsimtam tumšo krievu laiku līdz tā sauktajai pirmajai nacionālajai atmodai.

Ļoti nordisks ir šis Valmieras gars, ļoti ar apziņas un vīrišķā elementa dominanti saistīts. Ļoti rīcībspējīgs, praktisks, uz objektīviem sasniegumiem un darbu orientēts. To robežu, kur darīšana iestieg muldēšanā, izjūtošs un apkarojošs. Cilvēkiem caur kopā veicamajām aktivitātēm sārtumu vaigos atstājošs un optimismu  uzturošs.

Ja tikai pārlapo Valmieras Valsts ģimnāzijas 2007/2008 g. Gadagrāmatu vai avīzi – Skolas Kabatu – kā tik visa tur nav! Iespējas, kas jauniešiem tiek piedāvātas skolas un ārpusskolas aktivitāšu veidā, tiek izmantotas. VVĢ šodien noteikti ir starp valsts pašām labākajām ģimnāzijām – tas ir gan sajūtams, gan izmērāms objektīvi. Var jau teikt – tur vislielākais nopelns nenogurstošajam visa tā motoram – skolas direktoram Jānim Zemļickim, un tā būs taisnība. Taču viņš ir draugos ar Valmieras garu un viņš tāds nav vienīgais! Ar savu enerģiju un izdomu Jānis to reprezentē, veido un pats par tādu kļūst.

Seminārā par Atkarību piedalījās kupls jauniešu pulks. Bet ne tikai kvantitāte mani iepriecināja, kaut gan tas arī ir svarīgi – piedalīšanās taču nebija obligāta! Šķiet, maz bija tādu, kuri neuzdeva kādu jautājumu, nedalījās savās domās vai refleksijās. Jo nepaguva – cik gan var paspēt nieka trijās stundās!

Vēl svarīgāk, ka jautājumi un diskusija bija ļoti kvalitatīvi – es jutos ļoti stimulēts no jauniešu spējas izteikties, reizēm ļoti drosmīgi formulēt savas domas. Un šķiet, arī jauniešus stimulēja tas, par ko mēs sarunājāmies. Attiecības, zaudējums, drāmas trīsstūris un atkarība kā pārsvarā normāla iekšēja norise – kas gan var būt praktiskāki jautājumi 17-18 gadu vecumā? Un arī – kā mēs sarunājāmies – aplis, kas palīdz redzēt visu satikšanās dalībnieku reakcijas uz notiekošo; krēsli kā pacietīgi un izturīgi aktieri, lakati kā krāsas un individualitāte; psihodrāma kā joprojām neparasta pedagoģiska iespēja.

Skolotāju bija mazāk un vecāku pavisam maz. (Mūžīgais jautājums – kā lai informatīvi sasniedz tos, kas varētu būt gribējuši atnākt, ja būtu zinājuši, ka šeit tiks runāts par tik praktiskām lietām?) Taču piedalījās arī vairāki nevalmierieši, kas par pasākumu bija uzzinājuši no manas mājaslapas, un daži skolotāji palika arī uz vecāku semināru, tādēļ abas kompānijas bija ļoti dažādas, interesantas un darbaspējīgas.

Vissvarīgākais – cīņa ar mitoloģisko Pūķi, kas sastāv no Mātes un Meitas lomām, kurš ir sagūstījis un tur tumšā alā Princesi, kura Varonim ir jāatbrīvo un jādod tai iespēja augt par Sievieti. Pūķis turējās vareni, nemaz nešķita, ka viņš gribētu padoties – tikmēr, kamēr runa bija par ģimeni, bērnu audzināšanu un vīriešiem, kuri tak nekad nav pietiekoši labi, lai spētu kā Tēvi iegūt vajadzīgo Mātes uzticību. Tomēr vismaz dažas galvas pūķis pazaudēja gan – tad, kad no mātišķās alas tēvišķajā Saules gaismā tika izlaista Princese. Varbūt pat Pūķis nometa savu raupjo, ikdienas cīniņos norūdīto ādu un pats pārvērtās par Princesi…

Esmu daudzas līdzīgas cīņas vērojis arī citās Latvijas vietās un nostūros. Parasti cīņa ar Pūķi nav tik skaidra un atklāta un līdz ar to - izcīnāma. Citvietu Pūķiem piemīt daudzas tumsā un pazemē noslēptas iespējas - tie spēj būt nerunīgāki, zemē ielīdušāki, neapzinātāki un tādēļ glumāki un viltīgāki.

Taču neaizmirsīsim - ne jau visur aktīvu dalību gan cīņās pirms cīņām, gan pašās cīņās ņem šis savādais Valmieras gars – ticība, ka darīt ir labāk nekā nedarīt, un rītdiena atnāk tiem, kas dara.

P.S. Tiem, kam šeit pielietotā terminoloģija šķiet nesaprotama un mīklaina, es nevaru ieteikt neko citu labāku, kā izlasīt manu grāmatu „Pie tēva”.