Tas bija diezgan uzjautrinošs process, starp interviju pašu un spožo žurnālu rokās. Fotogrāfiju izvēle – no kādām 100 fotosesijā tapušām trīs tieši tādas, kur arī nogurums, dusmas, apnikums vai vienaldzība. Atbildējis uz papildjautājumu par acīm un ieraudzījis to zem bildes ar apnikumu sejā, pasmaidīju. Nāca prātā jociņi no astotās klases, kad skolotāja bildei bija jāpiezīmē ūsas - jau teikums par atsaldētajiem vīriešiem pēc tādām izskatījās. Vai jāatrod veids, kā panākt, ka tas klases priekšā apliecina, ka vispār jau ir muļķis.

Nu jā un iztikt bez psihopātiem virsrakstā tak ar nav varēts, it kā tā būtu bijusi galvenā 3-stundīgas sarunas tēma. Materiāls man tika atsūtīts, protams, vienu brīdi iedzēla doma, ka būtu jāpieprasa, lai novāc to, pieliek šito, izmaina akcentus tam, pievieno svarīgo domu, kas no ieraksta līdz tekstam nav tikusi. Lai uzlabo valodu, kas mehāniski pārnesta uz papīra un zaudējusi ķermeņa valodas atbalstu, kļūst viegli pārprotama…

Bet tad padomāju – bet ja tas puikām sagādā prieku, vai tad man grūti? Man joprojām jāsmaida par visu šo rotaļu. Neko daudz neteicu, vien, ka galarezultāts taču acīmredzami top, sadarbojoties man, žurnālistam un lasītājam.

- Bet jūs taču tā teicāt, mums ir ieraksti – gan audio gan video… - varbūt kāds tā būtu teicis, ja es nesmaidītu, bet pieprasītu. Un vienu brīdi man pat likās, ka puikas to gaida, un ir vīlušies, ka nedabū pakauties.