Savukārt, ja esi valsts ierēdnis, politiķis, diemžēl tev ir tikai viens pircējs – valsts. Tādējādi var pārdot vai nu visu vai neko. Bet vienīgais pircējs nodiktē cenu – un tā nekad nebūs tik liela, kā samaksātu 10 pircēji tirgū.

Bet – ja iziešu tirgū, varbūt neviens mani nepirks! Bailes. Un pašaizsardzība no tām: «Ja es būtu tirgū, par mani noteikti maksātu vairāk! Tādēļ arī valstij tas ir jādara, tai jābaidās, ka es aiziešu tirgū!»

Kad valsts to nesaprot, nebaidās un nemaksā vairāk - ko šāds subjekts tad dara? Veic protesta akcijas – zog darba laiku, sāk halturēt, vai panāk ārpusalgas labumus – dienesta mašīna, benzīns, telefona apmaksa, veselības apdrošināšana utt. «Esmu pelnījis šādas ērtības!»

Nebūdams tirgū, cilvēks sāk uzvesties, it kā tur būtu un turklāt – nāvīgi izķerts! Viņš atražo savu vēlmi nevis patieso vērtību. Protestē pret valsti, gluži kā savulaik PSRS – valsts izliekas, ka mums maksā, bet mēs, ka strādājam!

«Es nedzeru vīnu, kas lētāks par 50 latiem,» viņi teic. Vēlmju domāšana un zaglīga verga morāle konfliktē ar realitāti. MUMS pieder šis budžets, mēs esam to nopelnījuši! Ja kāds pārmet, - gnīdas! Rakņājas pa mēsliem! Bet mēs stāvam tam pāri!

Kāpēc cilvēkam vajadzīga vara? Nedrošības kompensācijai. Bet vai tā jāārstē uz mūsu, nodokļu maksātāju rēķina?

Utopiski, bet ierēdni vai politiķi vajadzētu izsūtīt pastrādāt brīvajā tirgū, veseļoties. Lai uzzinātu pie viena, kāda ir viņa patiesā cena.