Taču tad, ja mēs par slikto nerunājam, tas nenozīmē, ka sliktā nav. Tādā kontekstā aicinājums domāt tikai labi, norobežojoties no sliktā, nav mudinājums dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, bet gluži otrādi – novēršanās no tās! Veselas, ļoti svarīgas, aktuālas dzīves sfēras izolēšana! Neattīstīšana. Izlikšanās, ka krīzes iekšējo, psiholoģisko seku nav.

Svarīgi ir atdalīt: «Lūk, te ir objektīvā dzīve ar savu krīzi un te, blakus tai – ES PATS.» Kā runāt par krīzi? Vispirms jānoskaidro, JĀSAPROT, ko tas nozīmē un kā krīze izpaužas.

Taču ne mazāk svarīgi ir saprast – kā ES jūtos krīzē? Bezcerības sajūta rodas, ja šos aspektus „samuļļā” kopā, jo tad nespējam atrisināt ne vienu, ne otru. Krīzi var pārvarēt, ja būvē komunikāciju starp šīm abām pasaulēm, taču, nepārprotiet! Komunikācija tās abas nepadarīs par VIENU pasauli! Krīzei cauri var tikt tikai ar prātu, savukārt prāts funkcionē tikai tad, ja sakārtotas emocijas.

Ja pozitīvi domāt šobrīd aicina politiķis, kurš pats ir viens no atbildīgajiem par krīzes „ievārīšanu”, tad zemteksts ir: «Neprasiet no manis atbildību! Nevainojiet mani!» Vienas no jūtām, ko ģenerē krīze, ir dusmas - tās grib kādu vainot, bet politiķiem no tā ir ļoti, ļoti bail!

Dusmas jāizdusmo un caur elli jāiziet. Tikai tad radīsies skaidrs prāts saprast, kādi instrumenti jālieto, lai izdzīvotu krīzē. Tas maksās.