Mēs skatāmies teātri. Politisko. Tas arī teātris - tieši pēc būtības un absolūti burtiski. Kad aizejam uz dramatisko teātri un skatāmies izrādi, mēs uz brīdi taču apstādinām savu dzīvi, vai ne? Mēs pārstājam domāt par to, kas rīt gaidāms darbā, ka nedēļas nogalē radiniekam dzimšanas diena, ka bērnam jauni zābaki jāpērk…Mēs sākam dzīvot skatuves realitātē.

Tā arī ir realitāte, taču – sašaurināta. Fenomens, kas notiek uz politiskās skatuves, ir, manuprāt, visai līdzīgs. Mēs ar gaidām lūkojamies: kas nu tagad notiks, izslēdzot citas, ar sevi daudz vairāk saistītas un ietekmējamākas realitātes!

Ir taču pilnīgi skaidrs, ka mūsu cerības un gaidas netiks gandarītas. Tikšot proporcionāli nevis ar jēgu samazināti līdzekļi. Piemēram, krīzei sākoties, lavīnveidīgi pieaudzis bibliotēku apmeklētāju skaits, tā ir aktīva tautas daļa, kas turp dodas. Līdz ar to bibliotēku budžetam vajadzētu pieaugt. Vai šī valdība to izdarīs? Neizdarīs.

Manuprāt, vairs nav jēgas „pielipt” televizoram, bet jāpadomā, ko es pats varu darīt – sava dzīvē un savā labā. Ja tu sēdi un gaidi, tu neizbēgami sagādā sev vilšanos. Garantēti. Tu sevi ieprogrammē uz vilšanos. Tu regresē, no individualitātes kļūstot par pūli.