Neparasti daudz dubļu tā sauktajos komentāros, nevar teikt, ka esmu pie tā pieradis. Man šķiet, ka šāda tipa sarunas publiskajā telpā ir nepieciešamas un dabiskas. Nekā principiāli jauna jau šajā veidā nav - cilvēkiem ikdienā ir raksturīgi aprunāties, nevis kas rakstīts politiskajās programmās un ar ko atšķiras tās vai citas partijas balsojumi, bet tieši par to, kā viņi uztver vienu vai otru politiķi. Un tas ir politiķu darbs - uzzināt, ka viņi tiek subjektīvi izjusti, nevis it kā objektīvi vērtēti.
Bet vai vajadzība tāda neiecietība? Par ko tā liecina? Laikam jau par grūtībām uztvert viedokli, kam grūti pievienoties. Kā var strādāt, sastopoties ar šādu reakciju? Kļūt par buldozeru man šķiet ļoti saprotama, ķermeniski izjūtama un akceptējama izeja.
|
