Nedrīkstētu nepamanīt, ka daudz kas ir noticis. Ja nepamanām, tad zaudējam, izsējam to vējā. Man nešķita, ka tieši Aināru Šleseru es varētu iedomāties kā Varoni – šodienas visaktuālāko uzdevumu uzrādītāju un risinātāju. Varoni – kā lomu, kas nav priekš paša Šlesera, vairāk priekš viņa man nezināmās mātes un vēl vairāk priekš mums – Latvijas pilsoņiem.

Taču pēdējo triju dienu notikumi ir likuši man par to aizdomāties. Justies pārsteigtam un pieļaut – varbūt tiešām tā ir. Mana iekšējā dzīve ir sākusi pieļaut tādu iespēju. Var jau teikt – „vai ku Stendzenieks šoreiz radošs!”, ar Stendzenieku domājot kādu mūsos visos mājojošu arhetipu. Bet kāda starpība – kaut kas vismaz manī ir noticis visā šajā komunikācijā ap manu pēdējo interviju. Ieskaitot to, kas tiek runāts šajā lapā. Un es esmu sācis pieņemt un apdomāt ideju par Šleseru kā Varoni mums – interesanti gan, ar ko tas beigsies.

Ikdiena ir pilna ar saskarsmēm. Sākot ar saspēli, kura notiek ar partneri. Uzrodas cilvēki, kuri no mums kaut ko grib un arī tādi, par kuriem mums tikai šķiet, ka viņi kaut ko grib. Tad vēl ir tādi, kuri kaut ko sāk gribēt, ja mēs ļaujamies (pieprasām?) vai provocējam viņus. Šis jautājums par šķitumu un patiesību man joprojām ir aktuāls. Kur man tikai "rādās" un kur ir reāla problēma?- tā raksta Dace.