Vīriešiem hormoni liek karot  un sports karu aizstāj. Taču, ja kara rezultātā jāmirst, likme ir nemūsdienīgi augsta, kaut gan Afganistāna, Irāna bet sevišķi pašnāvības un nāve uz ceļiem vīriešu mirstību uztur nemaz ne zemā līmenī. Savukārt, ja var uzvarēt, nemirt un par saviem panākumiem vēl dzirdēt skanam savas valsts himnu – kas gan vēl kārdinošāks var būt karavīram!

Panākumiem hokejā vajag augstu organizētības līmeni. Spēja organizēt sabiedrību sportā kļūst par apliecinājumu: «Mēs varam!» Kādreiz šāds apliecinājums bija kultūra. «Mūsu pagastā ir labs koris. Mūsu pilsētā ir teātris. Mūsu draudze uzcēla tādu baznīcu, kādas nav ne tuvu ne tālu!» Cilvēkiem vajag iemesla lepnumam. Vajag iespēju skaisti iztērēt naudu, kas sapelnīta un tādējādi apliecināt savus panākumus.

Uzvara pār Zviedriju hokejā ir tikai milzu piramīdas pati spicīte. Tās pamatnē ir piecgadīgi puikas, ko mātes, tēvi, vecmāmiņas un vectētiņi ved uz hokeja nodarbībām. Pārdomu vērts – kā tas ir, ik dienas vairākas stundas trenēties 20 gadus, lai iekļūtu valsts izlases komandā? Nespēju nedomāt arī par to, ka mums hokejistu atlases iespējas ir vismaz 100 reižu mazākas kā tai pašai Zviedrijai un citām attīstītām valstīm. Ka no 100 jauniešiem dabūts laukā tas, ko Zviedrijā, iespējams, dabū no desmit tūkstošiem! Tas ir arī milzīgs organizatorisks panākums, rādot, kā var vienoties treneri, uzņēmēji, funkcionāri. Ja nācija spēj izveidot augsta līmeņa hokeja komandu, tad ir izturēts tests, ka šī nācija ko spēj spēt!

Kad iznāks šis žurnāls varbūt būs jau sasisti arī austrieši, šveicieši, franči un krievi. Bet varbūt arī kādam no tiem zaudēts, cerams, ne visiem. Tas ikdienas prasa – nostiprini savu gatavību, pretinieks neguļ. Kas nozīmē, ka gan jau tas uzveicamais sev esi tu pats.