Cilvēki – vairums ar sirmām galvām, nevis jaunieši. Pārsvarā ar vijolīšu pušķīšiem, nevis rožu klēpjiem. Cilvēki, kurus sejas kaut ko izteic, nevis cenšas noslēpt, cilvēki, kam būtu ko teikt, bet kas necenšas izraut mikrofonu no otra rokām. Pilns Okupācijas muzejs, nepietiek krēslu, jādabū un jāpienes klāt vēl un vēl.

Bija Šveices vēstniece, tas svarīgi, Vita Matīsa, daudz intelektuāļu, ne tik bieži kaut kur iznirušu. Visi apsēdušies un klausās.

Gundega nav cilvēks „pa virsu” – man tas ir svarīgi pirmākārtām. Argumentācija, uz ko viņa bāzē savus teikumus, ir sūrā darbā izgrauzta arhīvu arhīvos, nezaudējot dzirksteli, kas no viena secinājuma aizved pie nākamā. Retums dzeltenās preses un viduvējību laikmetā. Intelekts, cieņa pret rakstīto vārdu un cilvēku savstarpējo attiecību vērtībām, ticība kultūras autonomajam vērtīgumam ...

Esmu ticis virs 400 lappusēm un mana cieņa pret šo darbu tikai pieaug. Svarīgs ir tas, kā Rainis un Aspazija tiek uztverts un piedzīvots mūsu tautā. Ko viņi abi simbolizē un kādas kustības iekustina. Latvieši – par to arī es taisos rakstīt, kad beigšu pētījumu par abu dižo dramaturģiju caurstrāvojošo personisko vajadzību dzīslu. Gundega ir savā veidā spoži nodemonstrējusi, ka latvieši Raini un Aspaziju arī piedzīvo kā latvieši. Pie kam – tie, kas trimdā, nav šejieniešiem neatpazīstami. Tie paši vēži, ko citu lai saka…