Psihodrāma Spīķeros - 19 Maijā 2009

Iepriekšejais un tālākais ir vēstījums no „¼ Satori” cilvēka Reiņa Tukiša.

Sākot ar šī gada 16. maiju līdz 19. jūlijam regulāri tiekamies Spīķeros Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja pilotprojekta kim? ietvaros uz mākslas, literatūras, kino, teātra, mūzikas un citām kultūras aktivitātēm, kas allaž tieksies atsegt kādu vienu mūsdienu kultūras aspektu jeb tēmu. No 16. maija līdz 19. jūlijam dažādi mākslinieki un teorētiķi no Latvijas un ārvalstīm dalīsies ar savu vēstījumu zem virsraksta „Psihodrāma”.

Tālāk Reinis apraksta, kā viņš saprot to, kas ir psihodrāma. Es uzdrīkstos to šeit necitēt, lai kāds nepadomātu, ka tā ir arī mana izpratne. Tomēr šo – paplašināto psihodrāmas izpratni pieņemu kā citu viedokli. Līdz šim man ir bijis iespaids, ka prece ar nosaukumu „psihodrāma” neuzrunā cilvēkus tik labi kā citas, piemērām – „psihoanalīze”. Projekts, ko Reinis man sūta, stāsta par citu – šis termins ir ievērots un atzīts par izmantojamu kultūras komunikācijā. Pārsteidzoši un priecējoši.

Darbs veidots, filmējot infrasarkano starojumu, ko atdziestot izstaro miruša zirga ķermenis. Dabīga izmēra projekcija, kas tiek projicēta uz grīdas vai uz sienas, attēlo asinssarkanu zirga figūru lēnām izzūdam ekrānā, kamēr ķermenis zaudē siltumu. Ieraksts ir saīsināts līdz 25 minūšu garai cilpai.

Paredzēta kā ievadprogramma festivālam „Māksla + komunikācijas : Enerģija” / 2009. gada 13. jūnijs – 12. jūlijs

„Mēģinot apmānīt kreisās rokas rādītājpirkstu, labā aizstiepās gar muguru. Muskuļi savilkās, kājas sapinās. Gandrīz sapinās arī bize. Ēna pietuvojās. Tad metās virsū ar visu, uz kā tā krita. Man patīk griezties līdz noreibst galva. "Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir normāli,” teica ārste. Rīkstnieks neteica neko, tikai māja ar galvu un slaucīja gar biksēm asiņainās rokas.”

„Sākumā jāsecina, ka sižeta struktūra paredz zināmus noteikumus: ievadu, iztirzājumu un nobeigumu. Slidkalniņš, atmetot cilvēka īpatnību nogurt, ir teju vai bezgalīgas, cikliskas darbības modelis. Veidojas zināma prieka diagramma, kas ataino kāpinājumu, lejupslīdi un beig...

Konstantīns Raudive Latvijā ir pazīstams galvenokārt kā Zentas Mauriņas vīrs un domātājs-literāts, bet ārpus Latvijas robežām aktuāli ir viņa parapsiholoģijas darbi. Pasaulē šis Karla Gustava Junga un Hosē Ortegas i Gaseta students, esejists, tulkotājs, parapsihologs, domātājs un Romas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis ir pazīstams ar saviem eksperimentiem. Strādājis Upsalas universitātē Zviedrijā un pēdējos desmit savas dzīves gadus veltījis tā dēvētā elektroniskā balss fenomena (EVP) pētīšanai, 1971. gadā publicējot grāmatu un plati „Breakthrough”. Raudive ieguva kulta statusu un ietekmēja vairākus atzītus subkultūru māksliniekus un grupas ar interesi par paranormālo un ezoterisko, tostarp, Coil, Genesis, The Smiths u.c. Pazīstamais skaņu mākslinieks Maiks Kelijs savu eseju par Raudivi pat nosauc “Dr. Raudive – jaunais popa karalis”. Pirms tam uz viņu vairākkārt atsaucies bītņiku rakstnieks Viljams Berouzs.

Strādājot Upsalas universitātē, savas dzīves pēdējo desmit gadu laikā Raudive veica savdabīgus eksperimentus – komunikācijas ar “mirušajiem” jeb tā dēvētos mirušo balss ierakstus ar 5 metodēm (tostarp lenšu magnetofonu, radiouztvērēju, telefonu). Pateicoties šiem eksperimentiem, pasaulē iegājies termins Raudives balsis (Raudive voices).

Portāla un izdevniecības ¼ Satori organizēts lekciju cikls par literatūras un mākslas psihodramatiskajiem aspektiem

Pieaicinot Latvijā pazīstamus jomu speciālistus, literatūrzinātniekus, psihologus un filozofijas pasniedzējus, klausītāju uzmanībai tiks piedāvāts lekciju cikls par dažādām psiholoģiskām problēmām un to saistību ar literatūru un mākslu..

Ievada lekciju - psihodrāmatisku izrādi piedāvā psihoterapeits, psihodrāmas speciālists Latvijā Viesturs Rudzītis. Tā notiks 28. maijā 19.00.

Gvido van der Verve (Guido van der Werve) ir jauns beļģu mākslinieks, kura karjera šobrīd piedzīvo strauju izaugsmi un 2008. gadā atradās līdzās Mika Mitrēvica un Evelīnas Deičmanes veikumam Eiropas laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta7.

Gvido van der Verves videodarbi ir apveltīti ar labu humora izjūtu un pilni melanholijas, zaudējuma un vientulības sajūtas. Vienā no tiem viņš skumji sēž uz klavieru soliņa un stāsta Steinveja klavieru vēstures gājumu, citā bīstami lēni soļo pa Somijas jūras līča ledu, kuru viņam tieši aiz muguras lauž leduslauzis, vēl kādā viņš diennakti stāv ziemeļpolā un griežas pasaulei pretējā virzienā. Būdams diplomēts mūziķis, Gvido van der Verve savu videodarbu pavadījumā vizbiežāk izmanto klaviermūziku. Frederiks Šopēns ir viņa mīļākais komponists, taču Rahmaņinovs, Prokofjevs un Mocarts arī nereti figurē van der Verves mākslā.

Interaktīvā instalācija „Kaste ar caurumiem” ir tapusi Beļģijā. Tā pēta attiecības starp tausti un tās vizualizāciju. Par ko kļuvusi cilvēku saskarsme laikā, kad aizvien vairāk sazināmies ar tehnoloģiju starpniecību? „Kaste ar caurumiem” pārvieto sajūtas un aizved skatītāju jaunā mentālā stāvoklī.

„Kaste ar caurumiem” ir spēle, kur skatītājs kļūst par aktīvu līdzdalībnieku. Tā ir drosmīga pieredze un personisks piedzīvojums gan skatītājam, gan māksliniekam, jo abas puses atrodas vienlīdzīgās pozīcijās.

Haine Resdāls Avdāls (Heine Røsdal Avdal) ir norvēģu dejotājs, horeogrāfs un videomākslinieks, kura daiļrades centrā ir jauno mediju un tehnoloģiju lietošana dejā un jautājums, vai ar to palīdzību iespējams mākslas darbam piešķirt jaunu nozīmi, mainīt ķermeņa un apkārtējās dzīves uztveri.

Avdāls ir studējis Norvēģijas Valsts Baleta akadēmijā un prestižajā dejas skolā P.A.R.T.S. Beļģijā. Kā dejotājs viņš ir strādājis ar ievērojamiem Eiropas horeogrāfiem. 2000. gadā Avdāls nodibināja savu kompāniju „Deep Blue”.

Skatītāji instalāciju apmeklē individuāli, pavadot tajā 15 minūtes un iepriekš piesakoties.

Veiksmīgā performancē mākslinieks nonāk īpašās attiecības ar sevi un skatītāju, kas jau robežojas ar tādu kā diskomfortu, katarsei līdzīgu sajūtu.

Toms Auniņš studē dramatiskā teātra režiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Kopš 2002. gada darbojies alternatīvās mūzikas grupās Haemorrhage, Sporc, ½ H ½W, u.c. – bungas, efekti, taustiņi, balss, klavieres, perkusijas, flauta, vargāns, ģitāra. Eksperimentālās mūzikas solo izpildītājs, divu viencēliena teātra izrāžu muzikālā noformējuma autors un izpildītājs.

Darbojoties grupā ½ H ½W, kuras uzstāšanās līdzinās performancēm, un līdztekus studējot režiju Latvijas Kultūras akadēmijā, Toms ir aizsācis savu muzikāli-teatrālo performanču projektu. Savu pirmo izrādi viņš demonstrēja Brno mūzikas un skatuves mākslu akadēmijā Čehijā, kur viņš studēja pērnajā rudenī.

Festivāls ŪDENSGABALI ir unikāla eksperimentālo filmu platforma, tikšanās vieta - skaņai, tekstam, kustībai un attēlam. kim? Muzeju nakts programmā NOASS piedāvā skatītājiem labāko ŪDENSGABALU video izlasi no 2002. līdz 2007. gadam.

Filmu seanss: „Par desmit minūtēm vecāks” (1978), „Augstā dziesma” (1989) un „Augstākā tiesa” (1987). Piedāvā kim? sadarbībā ar Nacionālo Kino centru un Rīgas Kinomuzeju.

Viens puika piedzimst sava tēva un mātes mīlestībā. Otrs puika piecu gadu vecumā izdzīvo labā un ļaunā cīņu savā mazajā dvēselītē. Trešais 24 gadu vecumā nogalina divus cilvēkus un 27 gadu vecumā izdzird tiesas spriedumu – notiesāts uz nāvi nošaujot. Viņus visus filmējis režisors Hercs Franks – no mīlestības Augstās dziesmas līdz sirdsapziņas Augstākajai tiesai pirms nāves.

Trešā daļa no triloģijas „Dievišķā komēdija”. Izrādes iedvesmas avots – Dantes „Dievišķā komēdija”. Izrādes ieraksts tapis Aviņonas Teātra festivālā 2008. gada jūlijā.

„Elle” ir piemineklis sāpēm. Viens pats uz milzīgas tukšas skatuves, vai, tieši otrādi, pūļa aplenkts un pasaules kņadas konfrontēts, vientuļais mākslinieks cieš, zaudējuma pieredzes mulsināts.

Index ir neliela un prestiža avangarda filmu, video mākslas un mūzikas video, kā arī kino vēstures leģendu izdevniecība. Tās krājumos ir gan ārzemju, gan Austrijas filmas un mediju māksla.

Filmas tiek piedāvātas ar izsmeļošiem paskaidrojumiem par to autoriem un darba metodēm. Projekts tapis sadarbībā ar Austrijas Filmu arhīvu, Vīnes Mākslas universitāti.

Skaņu mežs jau vairāku gadu garumā ir izveidojis sadarbību ar šo izdevniecību, veidojot Skaņu meža filmu programmas. Pirmajā seansā mēs piedāvājam demonstrēt Vīnes akcionisma spožas pārstāves un režisores Valijas Eksportas filmu “Facing a Family”.

Apocrifu ir izrāde, kas tapusi horeogrāfa un dejotāja Sidi Larbi un Briseles La Monnaie operas sadarbības rezultātā.

Sidi Larbi kopā ar Tokijas klasiskā baleta solistu Jasujuki Šuto, cirka mākslinieku un dejotāju Dimitriju Hourdi un korsikāņu a capella ansambli A Filetta pēta spēcīgākās ideoloģijas un pasaules reliģijas no Marksisma līdz Maoismam, no Bībeles līdz Korānam.

Grupas PuseH PuseW (www.myspace.com/pusehpusew) un izdevniecības Dexandthecity (http://dex.neirothe.net/ ) mākslinieku koncertiem raksturīgas suģestīvas, rituālas, teatrālas, ķermeniskas uzstāšanās ar atsaucēm uz ideoloģijām, reliģijām un patērētāju kultūru. PuseH PuseW paši savu darbību raksturo kā “ezotērisku mūziku avangarda teātrim”. Skaņa tiek veidota improvizācijas manierē, prasmīgi rotaļājoties ar muzikālajām normām un robežām.

Dexandthecity ir Madonā bāzēta tiešsaistes mūzikas izdevniecība, kas organizē tādu mūziķu kā Kodek, The Pussykillers, Overthruster, Moavaimao, TV Maskava, Bouncy Pilat, Oxygenfad u.c. Viņu mūzika ir ekspresīva un eksperimentāla, tā satur noise, hardcore un deju mūzikas elementus, ko iedzīvina neparasti “instrumenti”, efekti un skaņas. Viņu priekšnesumi ir reizē virtuozi un infantili, atraktīvi un atbaidoši.

Sākumlapa

VR prakse

Grāmatas

Grāmatu veikals

Publicistika

Saites

Ziņu kalendārs

Meklēšana

Statistika