Vēlēšanu laikā biju Lietuvā – vismaz maniem lietuviešu kolēģiem svarīgākā galvenās Prezidenta amata kandidātes pazīme nebija tas, ka viņa ir sieviete. Svarīga esot Gribauskaites neatkarība un pozitīvās rekomendācijas par viņas darbu Eiropas Savienības komisāres amatā.

Interesējos arī, kā lietuvieši vērtē savu iepriekšējo prezidentu Adamku. Pozitīvi. Viņa reitings ir bijis maz mainīgi augsts visus prezidentūras gadus. Tātad tas nebija protesta balsojums. Cilvēki vienkārši izvēlējās to, kas ir VĒL labāks šodien.

Vai svarīgi, ka valstiski augstā amatā ir vīrietis vai sieviete? Domājams, tas saistīts ar cerībām, ko katrs „ieliek” savā izvēlē. Taču cerēt, ka sieviete politikā rīkosies „sievišķīgi” un ka tas būs labāk, nav iemesla, tāpat kā cerēt – ja vairāk tiks ievēlēti ārsti, tad uzlabosies veselības aizsardzība.

Iespējams, ka politika kļūtu pat sliktāka, ja tajā būtu, piemērām, 60% sieviešu. Tāpat kā diez vai izglītībai par labu ir nācis, ka skolās tikpat kā vairs nav vīriešu. Sieviete politikā nestartē ar savu dominējošo, sievišķo, bet gan ar visumā tomēr grūtāk mobilizējamo vīrišķo daļu. Neviena sieviete politikā nekļūst sievišķīgāka. Visas vēršas robustākas, „kantainākas”.

Tas pozitīvais, ko sievietes ienes politikā ir, ka viņu klātbūtnē vīrišķajos kautiņos ienāk vairāk pieklājības. Sievietes, kuru vīrietis uztver kā sievieti, klātbūtnē viņš cenšas izskatīties arī ar mazāku vēderu un taisnāku muguru.