Var teikt, nejauši. Tādēļ, ka pēdējo impulsu izdevumam deva neveiksme, jo neizdevās savākt naudu, lai angliski varētu tikt izdots „Pie tēva”. Bet zaudējums tak var būt arī ieguvums – trakoti biju izbadējies kaut ko izdot, citādi paliktu „nedabūšanas sajūta”. Un tad izrādījās, ka ir cilvēki, kam bija pieņemami savu sākotnēji „angļu tēvam” ziedoto naudu novirzīt trešajai „Bendes meitiņai ...”.

Tāda dīvaina kaprīze, vai ne? Tomēr ne tikai. Neesmu skaitījis cilvēkus, kas man pēdējos gados ir rakstījuši, jautājot, kur var iegādāties „Bendes meitiņu ...”. Gan jau kāds simts sanāks, visus viņus ir nācies novirzīt uz bibliotēkām. Daudzi nemaz nejautāja, bet rīkojās – divreiz pamanīju pirātiskus grāmatas skenējumus internetā. Nācās palūgt attiecīgo saitu uzturētājiem pārtraukt. Ar to es gribu teikt – pieprasījums pēc grāmatas atkalizdošanas karājās gaisā jau labu laiku. Tomēr pat šādā situācijā tās nonākšana pie latviešu lasītāja nevar notikt bez finansiāliem zaudējumiem, tādēļ ziedojums nāca īstajā laikā.

Protams, viss bija vēl sarežģītāk. Šī izdevuma makets tika sagatavots pirms četriem gadiem un gaidīja savu laiku. Tam par iemeslu bija krīze, arī. Bet gadi nozīmēja arī kaut ko citu – lai vēlreiz izlaistu tautās „Bendes meitiņu ...” kaut arī salabotu un papildinātu, kaut kam vajadzēja nomierināties manī pašā. Piecdesmit trijos gados tiražējot četrdesmit divos uzrakstīto, tā grāmata arī jāparaksta kā vienpadsmit gadus vecākam. Un tā nu viņa gulēja atvilktnē un gaidīja ... lai Ieva Plaude, tagad vairs ne Lasmane, bet jau Rēlingere, mani kaut kā pabukņītu: mosties, jel mosties ...

Viņas tēvs, Arnolds Plaudis, kurš savulaik bija mākslinieks manai „Dejas uz palodzes pie atvērta loga”, par pirmo divu „Bendes meitiņu ...” noformējumu teica – tāds vecmodīgs. Par šo izdevumu viņš noteikti tā neteiktu – māksliniece (un psihodramatiste) Sandra Konstante ir izveidojusi kaislīgi gaumīgu dizainu, bez kompromisiem un pustoņiem – sarkans, melns, balts. Mīla, nāve, svētums. Silvija Brice beidzot atļāvusies teikt vienu vārdu, ka dzeja ir viņas – uz plāniņa sarkana pauspapīra, ar melnu. Vai uz balta, kam fonā kaut kas tādu tempļu sienas atgādinošs, kas rotāti īsiem, bet trāpīgiem vārdiem. Maketu radījis un vecos zīmējumus pa jaunam pārzīmējis Normunds Tiltiņš – ļoti atbildīgi un radoši, kā jau Normunds. Arī Anija Brice ar gramatikas un poligrāfijas mākslu smalkumu atgādināšanu joprojām ierindā, vēl no pirmā izdevuma iesaukuma. Marta Rudzīte, nu jau Guslena, to visu saorganizēja kopā. Nu un tad rīt, cerams, grāmatu varēs paņemt rokā. Nopirkt vispirms varēs "Jāņa Rozes" un "Valters un Rapa" veikalos jau šajā nedēļā.