Šī ir tikai viena epizode no seriāla, kurš ir gan ekstrēmi traģisks, gan arī komisks, diemžēl. Traģiskais ir acīmredzams un visiem skaidrs – Katiņa, pirms tam četras Polijas dalīšanas, tagad Smoļenska. Nāve un tās noslēpumainās ietekmes uz dzīvajiem. Kur slēpjas komiskais? Manuprāt, izdarībās, kas pa spēkam tikai poļiem. Daļa no šīs tautas lūkojās pati savā nabā un, jo vairāk to dara, jo naba šķiet svarīgāka, jo tā svarīgāka, jo skaļāk par to jārunā, kaut kad par to jau jāsāk kliegt un tad jau manās realitātes izjūta. Un tad jau šai poļu daļai šķiet, ka cita viedokļa nevar būt. Galu galā sanāk, ka politika ir attiecības, kuras jāveido, neraugoties ne uz ko ārpus savas nabas. Ja tas tā turpināsies, viņi būs spējīgi nostāties histēriskajā tiltiņā, gatavi bez maz vai uzsprāgt no iekšpuses, bet pasaulei pasniegt to kā KGB pirkstu!
Ko mums no tā būs mācīties? Domāju, mums poļus nepārspēt! Jo tas nudien ir gan vienreizēji, kā viņi ir spējīgi savu īpašo vietu un īpašo traģiskumu izspēlēt, izkliegt un nemācīties no pieredzes, ka tas noved pie kārtējās Polijas dalīšanas. Dažas paralēles ar mums, latviešiem, tomēr velkamas, jo arī mums šķiet, ka esam vienreizēji un mūsu sāpēm visai pasaulei ir jāsāp līdzi. Taču pasaule to nedara. Kāpēc poļiem tāda uzmanība? Ja paraugās uz viņiem, nevar neredzēt, ka viņi ir arī daudz sasnieguši savā trokšņainajā narcisismā. Ko lai saka?
Varbūt mums tomēr būtu izdevīgāk justies nedaudz zaudējušiem un kastrētiem – tas varētu palīdzēt ieraudzīt pasauli daudzpusīgāku, krāsaināku? Un sevi tajā – bišķi brīvākus (arī no savām sāpēm) un manevrētspējīgākus?
|
