Gadījās piedalīties pasākumā, par kuru vairāk ir vēstīts šodienas
rakstā Rakstos, un kam vakar bija jābūt laikrakstā Diena. Pasākuma iespaidā
uzrakstīju- „Steidzīgi samīļojiet Jurģi Liepnieku!” No visa pa biškam – gan
interesanti, gan pamācoši, gan smieklīgi, gan dusminoši. Mirklis apstādinātas
dzīves zem mikroskopa. Tomēr Eiropas mājai un Dienai raksts nederēja. Nepietika
drosmes, manuprāt. Mēs redzam, ka daudz ko no politiskā bardaka ir radījušas
emocijas, bet par tām runāt ir aizliegts – ka tik kaut kas kaut kur ne tā
varētu tik saprasts. Pat tad, ja tieši emocijas taisa tādu politisku dinamiku,
kam ir milzu sociālas sekas- runāt nedrīkst. Bet kādēļ? Ja es iekļuvu sistēmā
kur man bija lemts sajust dusmas pret Jurģi Liepnieku, vai tad es tādēļ domāju,
ka Jurģis Liepnieks ir slikts cilvēks? Nē, protams, ka viņš taču ir mans brālis,
vīrietis, cīnītājs. Viņš taču negrib ar mani draudzēties nevis tādēļ, ka par
mani slikti domā, bet tādēļ, ka no dzīves saņēmis kādus smagus sitienus, cietis
zaudējumus un tagad to klasiskā veidā pārdzīvo. Ja mēs nespējam par to runāt,
tad nekas šajā valstī nevar būt uz ilgu laiku. Ceru, es Eiropas māja un Diena
kādreiz sapratīs – mums ir vajadzīgs hard talk – smaga saruna.
|