Man liekas, vajag izšķirt divas lietas – kultūra nav tas pats, kas kultūras iestādes. Kaut kā sanācis, ka ministru, kam jāatbild par kultūras iestāžu neiznīkšanu un vēlams – izaugsmi, tomēr nesauc par kultūras iestāžu ministru. Bet šis fakts mums pamatīgi sajauc galvu.
Ja netiek pirkti kultūras iestāžu pakalpojumi, skaidrs, ka šīm iestādēm rodas problēmas, kuras laikam tomēr neatrisinās tikai brīvais tirgus. Bez valsts palīdzības, atbalsta krīzē un pārdomātas politikas še neiztikt - par ko arī jāuztraucas ministram Dālderim.
Savukārt ar kultūru ir pavisam citādi. Manuprāt, cilvēks meklē ar to kontaktu tieši tad, kad kaut kas, ja ne viss, ir zudis un kad vajag atbildes, kā dzīvot tālāk. Manā dzīvē ir bijuši gadi, kad es neesmu izlasījis nevienu grāmatu, par ko varbūt attiecīgajam tālaika ministram būtu bijis jāuztraucas. Bet tas nenozīmē, ka nebiju iesaistīts kultūras veidošanā un patērēšanā.
Še laikam laiks pateikt, ko es saprotu ar kultūru. Man tā ir visas zināšanas, ko cilvēce sakrājusi par sevi un par savu izdzīvošanas pieredzi. Lielākā daļa no šīm zināšanām nav vārdos izteiktas un izteicamas. Bet tās iedarbojas un virza mūs tālāk, ja mēs tajās dzīvojam, ar tām kontaktējam un tās veidojam.
Bet ja kultūru saprot šādi, tad tās attiecības ar naudu ir otrādas, kā par to varētu izteikties mūsu kultūras iestāžu ministrs. Kultūra šādā izpratnē ir radusies bez naudas un par spīti naudai. Tās tapšana ir tikusi apmaksāta nevis ar banknotēm, bet ar trīs sekundēm laimes pēc pabeigta darba, kā par to izsakās tulkotāja Silvija Brice.
|
