Pacentos diezgan pamatīgi iedziļināties Sofokla "Antigonē”, kura,
iespējams, nākamgad nonāks uz Dailes teātra skatuves. Nācās pacelt augšā,
pārlasīt un pārdomāt arī Antigonei ģenealoģiski tuvos mītos. Nonācu pie
secinājuma, ka jāpapildina Dzīvības koka Lapotnes ģenealoģija – tur iztrūkst šis
tas, kas attiecas uz "Septiņi pret Tēbām” un epigoņu karagājienu mītiem, turklāt
būs jāveido sarežģītas saiknes starp Īo, Deukaliona un Pirras, kā arī Oidipa
zariem.
Manuprāt, "Antigonē”, ja raugās no patriarhālā viedokļa (un kurš gan cits,
ja ne es tā raudzīsies?) nav neviena pozitīvā varoņa. Bet Sofokls ir tik
viltīgs - viņš provocē skatītāju ar grieķu skatītājam viegli, bet latviešu
– ļoti grūti uztveramām nepatiesībām. Nu gluži kā skaistām pūķa galvām, kas
katru reizi ataug no jauna. Novēlu pārlasīt šo traģēdiju, sevišķi tiem, kas
interesējas par to, kas ir meitas un māsas
mīlestība!
Vairāk Teātra sadaļā un šeit
|
