Kas saglabājas mūsu atmiņā no skolas gaitām? Pārpratumi un smieklīgi notikumi. Atceramies lielākoties „sliktos” skolotājus un tos, kuri mēdza izkāpt ārpus tām robežām, kuras bija pierasts uztvert kā normu – jokainos vai dzērājus, vai vecmeitas, vai puskurlos. Tāds nu ir mūsu atmiņas fenomens – saglabāt prātā atšķirīgo, kļūdaino, neparasto, jauno. To apstiprina arī daudzi pētījumi, kuros novērotas zīdaiņu un viņu māšu attiecības, arī uzvedību. Izrādās, katra pietiekoši laba māte ar pavisam nelielu – sekundēs mērāmu intervālu izdara kādu nelielu kļūdu. Interesanti, ka „nekļūdīgajā” laika posmā zīdainis iesnaužas, bauda pats sevi, bet kļūdas brīdī – atmostas, sāk lūkoties apkārt, uztvert realitāti, dzīvi un sāk mācīties.
Kāds gan tam sakars ar Īslandes vulkāna pelniem? Tā ir kļūda, tas ir kaut kas neparasts un tas mūs atmodina. Kamēr lidmašīnas lido, lidojumu biļešu cenas samazinās, dažu stundu laikā varam nokļūt teju vai jebkur – viss ir „super”. Taču te pēkšņi atdzīvojas kāds neliels vulkāns, mēs pamostamies un saprotam gan to, cik tā pasaule ir trausla, gan arī to, ka ir kaut kas steidzami darāms, lai padarītu to dzīvošanai ērtāku.
Zemes vēsturē taču ir bijuši gadījumi, kad lielu vulkānu izvirdumos to pelni veseliem kontinentiem liek piedzīvot ziemu vasarā! Vai saprotam, ka šī varbūt ir tikai tāda mācību trauksme? Kas būtu, ja lidot nevarētu kādus trīs mēnešus? Šādi jautājumi vienmēr rada lielas uzdrīkstēšanās cilvēces vēsturē. Kā aizsargāt cilvēkus, kas nevar nokļūt mājās, piemēram, no Berlīnes, Dublinas vai Londonas? Vai arī – kā tiem iemācīties pašiem sevi aizsargāt? Kas maksās zaudējumus lidsabiedrībām? Kā turpmāk organizēt sastrēgumu mazināšanas dienestu darbu? Kā optimāli noteikt pelnu mākoņa dabu un kustību? Ja mēs nebūtu atmodināti, šādi jautājumi nerastos un pasaule turpinātu būt nepietiekoši pilnīga. Bet tagad - Atmošanās. Māte ir kļūdījusies bet tas mums ir devis iespēju nedaudz pieaugt
|
