Pieļauju, ka daudziem varbūt nav pilnīgi skaidrs, cik svarīgu problēmu skar Egles kundze. Varbūt arī tādēļ, ka piemērus viņa min no IT sfēras, kuru neuztveram kā kaut ko emocionālu un personisku. Bet var jau minēt arī neskaitāmus piemērus no medicīnas, kurā valsts izveido nepamatotus monopolus, nodarbojas ar tādu biznesu, kura galvenais mērķis ir iespēja izdarīt centarlizētos iepirkumus, nevis iespējami labi un lēti ārstēt.
Katras medicīnas speciālitātes galvgalā atrodas kāda liela, bet ne neapšaubāma autoritāte, kuram tiek paprasīts – ko tev vajag, lai strādātu? „Mēs” (valsts ierēdņi un ar tiem saistītās politiski korumpētās kliķes) „tev visu dosim, ko prasīsi!” Autoritāte jūtas pagodināta un centīgi kaļ sava hierarhiski organizētā dienesta piramīdas izveides plānus. Tajā visi ir atkarīgi no šīs autoritātes, tādēļ profesionāla diskusija notiek vien līdz brīdim, kad „Lielais” saka savu vārdu.
Bet ja kāds „jaunais” ir izdomājis veidu, kā kaut ko darīt efektīgāk, viņam tiek radīti nepārvarami šķēršļi, lai realizētu savas idejas, par visu atbildot pašam. Visparastākais un grūtāk pārvaramais – valsts medicīnas biznesam realitātē ir priekšroka uz valsts pasūtījumu. Ja gribi strādāt privāti, lūdzu, bet tad tavs pakalpojums pacientam būs neslīdzināmi dārgaks nekā pie monopolista. Sanāk, ka nodokļu maksātāju nauda tiek izmantota, lai sabojātu tirgu, iznīcinātu konkurenci. Šis ir iemesls, kura dēļ vislabāk attīstas tās nozares, kurās valsts pasūtījuma daļa nav dominiējoša – tur visiem ir vienādi spēles noteikumi. Klasisks piemērs – stomatoloģija.
Otrs populārs veids, kā nepieļaut būtisku konkurenci medicīnā – jaunā ceļa sācēju diskreditacija. Presē iespēlētas „ziņas” par to, kā ģimenes ārsti nediagnosticē smagas slimības to sakotnējās stadijās, vai par to, ka tādā un tādā privātajā ārstniecības iestādē pacients nomiris uz operācijas galda – lai radītu maldīgu iespaidu, ka monopolos šajā ziņā viss ir ok. Visos šajos it kā profesionālajas strīdos taisnība vienmēr izrādās tam, kas lielāks. Kam vairāk naudas, laika, resursu un varas autoritātes, lai strīdētos. Ārsts, pie kura durvīm sēž pacientu rinda, var tikai sabojāt savu veselību, pārmerīgi tajos iesaistoties. Bet tāds viņš nav vajadzīgs saviem pacientiem ...
Un trešais monopolu negodīgas konkurences paņēmiens – neoficiālas privātprakses, izmantojot par valsts līdzekļiem iegādāto materiāli tehnisko bāzi. Tādējādi ārsti tiek piespiesti iesaistīties „kopējā noziegumā”, par kuru neviens netiek sodīts tikmēr, kamēr viņš ir lojāls sistēmai.
|
