Laikam jau ne tikai par to, kā pareizi nosaukt 16. martu šeit jārunā. Mirušos piemin klusi un dara to kapsētās, notur aizlūgumus par tiem baznīcās. Tā tas ir gan saskaņā ar latviešu, gan eiropiešu tradīcijām. Bet šī publiskā demonstrācija notiek ar vēstījumu – „mēs, latviešu leģionāri, esam netaisni cietuši un mūsu ciešanas pasaule ir ignorējusi”.
Es varu pievienoties šādam vēstījumam kā loģiski izrietošam no mūsu 20. gadsimta vēstures izpratnes. Bet es šeit jūtu arī aizvainojumu, ka leģionāru sāpes nav nosvērtas pareizi un ka tās būtu jāpārsver. Tur ir pretenzijas uz Upura lomu un no tās izrietošo varu - noteikt, kura pasaules daļa ir balta un kura melna. Bet ja tā, vai mēs varam cerēt, ka citi Upuri šajā pasaulē mums neiebildīs? Piemērām, piekritīs, ka politiski leģionāru nāve ir jāsver ar to pašu svaru kā holokaustā mirušo nāves?
Vajadzētu beidzot pieaugt un saprast, ka tas politisko principu līdzsvars, kas valda pasaulē, ne tikai „asarām netic”. Vēl vairāk – tas izveidojies no Uzvarētāju tiesībām un bojā gājušo statistikas, nevis līdzpārdzīvojuma par katru nāvi. Šo politisko principu mērķis taču ir nepieļaut, ka kaut kas tāds atkārtojas vēlreiz. Un ja tajos iejaucam tādas demonstracijas, kuras disonē ar pasaules šībrīža politiskā līdzsvara prasībām, tad izpelnāmies vismaz konkurenci ar citiem Upuriem. Parasti gan arī pasaules politikas noteicēju vīpsnāšanu par mūsu briedumu.
Man ir arī lielas šaubas, vai esam nesvērēji arī attiecībā uz to Latvijas iedzīvotāju sāpēm, kuru tuvinieki krita otrā frontes pusē. Vai tik 16. Marts nav „salīdzināšanās” ar 9. Maiju? Te ir daudz par ko padomāt, palūkojoties uz sevi no malas. Man šķiet, ka dzīvības un nāves svētums tomēr būtu jātur drošā un labi norobežotā attālumā no visu pārējā.
|
