Nauda ir daudzsejaina. Tās vērtība un attieksme pret to nemitīgi mainās un tas cilvēkus suģestē. Ir ļaudis, kas fascinēti seko līdzi naudas izmaiņām, taču, ja ar to pārlieku aizraujies, tad pazaudē fokusu uz GALVENO.
Jo nauda jau ir tikai līdzeklis – iespēja ko labu izdarīt, nevis pašmērķis. Cilvēkam, kurš nav tikai profesionāls baņķieris, varbūt tomēr nekaitētu saprast, ka dzīvei ir daudz plašāks „rāmis”, kurā nauda ir līdzeklis. Šodien saka – Latvijai nav vīzijas un mērķa, bet kādēļ tā ir? Jo cilvēki sašaurina savu uztveri uz naudu. Ja mēs domātu plašāk – kā panākt, ka Latvija ir kāda brīnišķīga vieta, kur dzīvot, attīstīties un laist pasaulē bērnus – tad nauda ieņemtu savu daudz šaurāko, sev dabiski pienākošos vietu. Bet baņķieriem (tuvredzīgākajiem – kas pelna uz cilvēku nelaimi) tas nepatiktu. Viss, kas noticis kredītņēmējiem, liecina par sašaurinātu skatījumu no visām pusēm. Cilvēki visnotaļ dīvainā veidā ir pierunāti domāt, ka nauda dzīvē ir vissvarīgākā. Tad nu viņi par to tiek sodīti.
Taču, runājot par banku atbildību par tām muļķībām, ko pašas sastrādājušas – tās jau ir sodītas un tiks sodītas vēl un tas jau atspoguļojas pagājušā gada banku bilancē un atspoguļosies nākamajās. Vai tik pa visām kopā tur nav kāds miljards saskrējis? Bet arī muļķa kredītņēmēji ir sodīti. Tas, ko bankas tagad saka, ir tāds publisko attiecību triks, lai novērstu cilvēkus no GALVENĀ un atgrieztu pie manis jau pieminētā sašaurinātā skatījuma. Gribot likt mums atkal rakāties pa naudu kā pa mēsliem, kuros citiem kaut kas izaug. Vai man atmaksās vai neatmaksās, vai es zaudēšu vai vinnēšu? Šādi turpinot, atkal klāt būs kārtējais zaudējums. Varbūt tomēr padomāsim par GALVENO?
|
