viestursrudzitis.lv
Sākums » 2011 » Maijs » 4 » Neatkarības diena
Neatkarības diena
9:37 AM


Vai jūsu cerības, kas bija aktuālas 1990. gada 4. maijā - Latvijas Republikas Neatkarības pasludināšanas dienā - ir attaisnojušās? (Kādas sajūtas toreiz virmoja, par ko runāja inteliģence, kā uzvedās cilvēki, kāda bija gaisotne)
Patiesā cieņā,
Kristīne Bērziņa

Paldies par jautājumiem, ir iespēja atskatīties un padomāt! Vienlaicīgi – šādi jautājumi arī stāsta, ka ir taču arī (jauni) cilvēki, kam Atmoda nav viņu personiskā pieredze, un ka es ar saviem piecdesmit jau sāku kļūt par laikmeta liecinieku ...

Tolaik latviešu sabiedrība bija ļoti vienota pārliecībā, ka sliktāk, kā ir, nemaz nevar būt. Ka patiesībā ir tikai viens ceļš – uz neatkarību, kas atrisinās visas problēmas. Būtībā tā bija tāda totalitāra sabiedriskā apziņa, kas izaugusi citas totalitāras apziņas paspārnē. Tā bija revolucionāra eiforija, kas toreiz valdīja, un viss bija ļoti melnbalts – ar mums, vai pret mums. Visi jautājumi un visas atbildes tikai iekārtotas šajās "kastītēs” – par vai pret Latviju un latviešiem. Inteliģence arī bija totalitāra un revolūcijas pārņemta. Tajā neatskanēja neviena balss, kas uzdrošinātos kaut kā apšaubīt vai diskutēt vismaz par ceļiem uz neatkarību. No šodienas lūkojoties, inteliģence neizpildīja savu misiju – dot sabiedrībai plašāku skatījumu uz notiekošo. Bet to var saprast – šī inteliģence taču bija "mucā augusi un pa spundi barota” – kā gan tā spētu tautai sniegt plūrālus viedokļus, demokrātisku diskusiju, izvēles iespējas?
Domāju, ka daudziem šodien ir tāda kā nostalģija pēc tās totālās vienotības, kas man gan neliekas nekas labs. No verga līdz saimniekam ir milzu attālums ejams – to nevar noiet revolucionāri, "uz līdakas pavēli”. Bet eksistē ceļi, kā to paveikt ar vismazākajiem zaudējumiem. Šodien jāpadomā par Albertu Kaulu un viņa no vairākuma atšķirīgo viedokli. Nu un, protams, arī par Alfrēdu Rubiku, kurš viens pats uz sevis uzņēmās visas radikālās opozīcijas smagumu. Kamēr vienotākie par vienotajiem sacentās radikālismā un prievīšnēsāšanā, tikmēr reālpolitiskas balsis (nacionālkomunisti) tika uzklausīti ar aizdomām. Ar viņiem nediskutēja, viņus grāva ar revolucionāru pārliecību.

Šodien man ir jādomā par naivumu, tajā skaitā par savējo. Ka galvenais ir atdalīties no PSRS, un viss pārējais jau ies kā pa diedziņu. Ka ekonomika augs un ka šī izaugsme noteiks indivīdu un visas sabiedrības izaugsmi. Ka latvieši ir centīgi un tādēļ viņus gaida spoža nākotne... Šodien jāsaka, ka varbūt galvenais, ko esam ieguvuši šajā 4. maija Republikā – ilūziju zaudējumu. Sava valsts – tā ir milzu atbildība, kuru var uzņemties tikai šai atbildībai sagatavoti cilvēki. Sava valsts – tā ir arī spēja redzēt sevi starp citu valstu interesēm un atteikties šajā spēlē no lūdzošās un verdziskās Upura lomas. Sava valsts – tā ir arī nobriedusi attieksme pret ģimeni, bērniem un pret vājākajiem sabiedrībā, pret minoritātēm, pār kurām jāuzņemas atbildība. Sava valsts – tā ir arī Latvijas valsts Zinātņu Akadēmija kā ekspertu institūts valsts attīstībai, nevis kā internacionālās zinātnes senioru klubiņš. Sava valsts – tā ir nenogurstoša interese un rūpes par līdzsvaru starp valsts un privāto interešu līdzsvaru. Sava valsts – tās ir pašorganizēšanās spējas un policentrisms.
Par sevi varu teikt – man 4. maijs ir devis iespēju iegūt ļoti plašu skatījumu uz vēsturiskām un globālām norisēm. Savas cerības uz sevi es lielā mērā esmu piepildījis, vilšanās ir vien attiecībā uz valsti. Bet tas, kā jau teicu, jānoraksta uz mana toreizējā naivuma rēķina. Tomēr jāsaka – lai arī dzīve ir izrādījusies sarežģītāka, nekā likās, mums nav iemesla zaudēt optimismu.

Tas arī viss -

Viesturs Rudzītis


Skatījumu skaits: 828 | Pievienoja: marta

Ziņu kalendārs

«  Maijs 2011  »
PrOTCPkSSv
      1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031

Meklēšana

Statistika