Ja ir kāds izcils objekts, kam rodas iespējas piestāt blakus, tad paši topam šķietami izcilāki. Ja kāds mūs ierauga attiecības ar šo objektu – komplimentējot, kritizējot vai vērtējot to – tas ceļ vēl īpašāk. Izskatās, ka Lapsam ir svarīgi sevi celt. Bet tad ir jautājums – kur tad viņš atrodas vēl nepacelts?
Man ir radies iespaids, Lapsas grāmatās melodijas nemainās – vai par Šķēli, vai Parexu vai tagad par Vīķi - Freibergu. Par ko viņš arī nerunātu, tur vienmēr būs cīņa ar kaut ko, kas ir liels un nemainīgs, turklāt caur vēsti, ka autors arī ir nemainīgs, jo tam lielajam nepadodosies.
Visticamāk, un kā var spriest no reklāmas kampaņas, viņa darbs vairāk ir par Lapsu pašu kā par VVF. Piederu pie tiem, kuri grāmatu nepirks, jo, kaut arī mani interesē Vaira Vīķe – Freiberga, mani neinteresē Lapsa, viņa vienpusīgais skatījums un viņa vajadzība paaugstināties.
Turklāt, vai nav kaut tā bābiski rēķināt, cik VVF ir izdevusi par frizūrām? Piedodiet, var jau arī saplusēt, cik benzīna viņa ir nobraukusi, iznāks vēl mulsinošāks cipars. Galu galā – ne jau tikai par Vīķes-Freibergas, bet par PREZIDENTES frizūru ir stāsts. Arī par to, kā sievietei būtu jāizskatās 70 gadu vecumā un ko šāds piemērs var dot citām sievietēm. Un protams, cik Latvijas Repubikā maksā labi izskatīties.
Jājautā, kāds tad ir Lato Lapsas morālais ideāls, ja uz brīdi pieņemam, ka viņš cīnās, lai tāds tiktu iedzīvināts mūsu verdziskajā īstenībā. Tas, kurš skata visu no kritiskās puses un kam viss kļūst pelēks un riebīgs? Šāda maniere iznīcina Lapsas pretenzijas uz objektivitāti un viņa neparasti izcilās analītiskās un darba spējas, kuras gan būtu pelnījušas daudz veiksmīgāku izmantošanu.
Visticamāk, šādu gramatu pieprasa lasītājs, iestidzis dzeltenās preses tradīciju šļurā. Bet ja tā, tad jau tas ir stāsts par žurnālista pārdošanos un to, kāpēc viņu interesē tieši frizūras cena, nevis pati frizūra un kas zem tās.
|
