Vienai no latviešu literatūras pirmsācējām – 150 gadu. Gatavojoties „Kultūras dārgumu” ierakstam LTV 1, kurš tiks translēts piektdienas vakarā, 18.30., izlasīju kaudzi Brigaderes darbu, bet ne tik daudz, ko par viņu teikuši un domājuši citi. Tagad, pēc ieraksta, kaudze jaunu sajūtu.

Ir diezgan stulbi, ka nav vismaz divu diennakšu garuma konferences par Brigaderi. Mēs saskrienamies uz vienu stundu, lai kaut kur atkal izplēnētu un satiktos uz nākamo (ne-Brigaderes) literatūras vai teātra fenomenu. Televīzija (nav ko rādīt! tukšums! histērija!) kā kopāsaucējs, nevis personiska, vai kolektīva (mega)interese un (mega)atbildība par latviskajiem arhetipiem. Mūs nogrimē, iedzrirda ar kafiju, mēs parunājam kadrā un aizkadrā (kas ir ļoti jauki) un šķiramies – tas nav tik jauki, nemaz. Jo par Brigaderi (un visiem citiem) būtu jābūt jaunu censoņu rindām, kas sarakstījuši disertāciju disertācijas un kas mūsu labu gribētās, bet ikdienas steigas prasību dēļ tomēr arī paviršās tikšanās motivētu padarīt par daudz dziļākām. Lai gan – man droši vien arī nav taisnība – šīs īsās TV diskusijas tomēr (kaut arī homeopātiskās devās) pa īstam ietver to patiesības kodu, kam būtu jānoskan kultūrā. Atšķaidīšana ne vienmēr nāk par labu.

Mans lielākais piedzīvojums bija tikšanās ar Gundegu Repši – nekad klātienē nebiju viņu saticis (jocīgi). Ja tas notiek pēc Brigaderes studēšanas, ir ļoooti pārsteidzoši sajust, cik ļoti viņa ir ne-Brigadere. Bet tajā pat laikā Brigaderes Ēna (noliegtā, izstumtā daļa). Un (zinot faktus par Gundegas vecāku attiecībām ar Annu Brigaderi) arī „Maijas un Paijas” autores tālākattīstība (reinkarnācija būtu vilinošs, bet nepareizs vārds). Traki, jo vai gan Gundega pati to izvēlējās? Bet – vai Brigadiere izvēlējās? Un – vai es izvēlējos būt iesaukts tur, kur mēs (es) esam iesaukti?

Es šo to nepateicu, nepaguvu, aizmirsu. Arī ko ļoti būtisku, par Annas tēvu, viņa nāvi un ko tas rakstniecei būtu varējis nozīmēt. Varbūt, pēc raidījuma, gribēsies par to vairāk uzrakstīties. Tad jau redzēs.