Esmu rūpīgi pētījis tās rekcijas, kas manī rodas, parādoties jaunām politiskām aktivitātēm. Lūk, kādas tās ir!
1) Vēlēšanās noticēt – jā, tas ir solis pareizajā virzienā. Jo man būtu atvieglojoši, ja pašam nekas nebūtu jādara.
2) Bailes no rūgtās pieredzes pūra – traumatiskas, protams, drāmas trīsstūros savīkšītas, bet bailes tomēr. Grūtības uzticēties, fantāziju fantāzijas un sazvērestību teorijas.
3) Pragmatiska, no emocijām atdalīta doma - uzlabošanās un pārmaiņas sabiedrības apziņā un tās politiskajā pārstāvniecībā nevar notikt strauji. Ja katrā politisko peripetiju – vēlēšanu reizē – mēs kļūstam par 5% labāki, tad tas ir daudz.
Visi šie trīs impulsi, kurus sajūtu sevī, ir pārstāvēti medijos. Proti, ir publikācijas, kurās apgalvots – jā, tur būs jauns, svaigs piedāvājums! Citi pretī – tie paši vēži, tikai citā kulītē! Un prātīgie trešie: „Paga, ko ta’ jūs gribat! Padomājiet, no kurienes nākam! Cik vispār mūsu valstij ir gadu!”
Ko nozīmē – BŪT uz politiskās skatuves? Kā ir sajust, ka uz tavas ādas šie pretrunīgie viedokļi saduras? Ir taču cilvecīgi gribēt kaut ko pretim par izciestajām sāpēm. Tādēļ, lai kļūtu par politiskā teātra aktieri, ir jābūt kaut kādai atbilstoši nopietnai ārpusbiznesa motivācijai – veidot normālu politisko karjeru, vēlme pašapliecināties jaunā jomā, vai no Upura kļūt par valsts Glābēju. Šobrīd visvairāk apspriestie personāži – Plaude - Rēlingere, Ēlerte, arī Ķirsons mūs neprot pārliecināt, ka viņiem tāda vai vēl kāda cita, neminēta, bet ļoti sociāla, ir. Visticamāk, viņi arī neiemācīsies. Un tas būs cieši saistīts ar to, ka mums jau nemaz nevajag – mēs jau visu tāpat zinām, jo centīgi ieklausāmies sevī un savās iekšējās balsīs.
|
