Šis man ir notikums. Pirms pusgada man nebūtu ienācis prātā padomāt, cik biezs ir informacijas bloks starp Latvijas latviski un krieviski jūtošajām iedzīvotāju daļām. Bet pēc "Pie Tēva" iznākšanas krieviski nācās izjust, ka atšķirībā no latviešu informatīvās telpas, Latvijas krieviem es neesmu nekas. Tas bija baisi.
Ne no narcistiskā viedokļa - kā var būt, ka "viņi" mani nepazīst!!! Manī sašūpojās kaut kādas drošības sajūtu veidojošas platformas - man blakus, izrādās, ir cilvēki, kas varbūt seko citām vertībām nekā es, tātad viņi jebkurā brīdī var izrādīties citā pusē! Pēkšņi parādījās kaut kāda frontes līnija man - cilvēkam, kuram nacionālisms izraisa riebumu un kuram jebkuri nacionālisti vienmēr šķituši "cilvēki ar problēmām", nespējīgi valdīt pār impulsiem savā zemapziņā.
Mēs ne tikai makšķerējam vienā upē. Mēs pat sēžām vienā laivā, velns parāvis - saka manas dusmas.
Bet tagad viss ir kārtībā. Mēs ar Jūliju sparīgi parunājām par to, cik briesmīgi ir, ja tētis nepaskaidro meitai, kādēļ viņš pamet tās māti. Un vienlaicīgi pamet arī viņu, droši vien domājot, ka meita ir mātes pusē un ka nav ko ar viņu tur ņemties. Tēva vājums vai nodevība veido vīriešnīšanas spirāli nākamajā paaudzē, lai gan to var definēt arī kā vīriešu bailes tikt izmantotiem. Bet šajos jautājumos nav nekā nacionāli atšķirīga.

 

Raksta pirmo daļu lasiet šeit

Otro daļu lasiet šeit

Trešo daļu lasiet šeit

 

 

---