Pats esmu gan darba devējs, gan ņēmējs. Nespēju iedomāties, kā mans uzņēmums spētu izturēt, ja es vai mana zemapziņa kādu mēnesi nolemtu slimot. Līdzšinējā savā aptuveni 30 gadu ilgajā darba mūžā neesmu spējis būt darbā vien divas darba dienas. Mēnesis bez ienākumiem būtu bankrots uzņēmumam, arī man personiski. Man nav izprotami, kā izdzīvo tie, kuru darbinieki nav darbā veselu gadu. Pieņemu, ka bagātos laikos, bagātas valstis un bagātas kompānijas to var atļauties.Tagad mums nav tie laiki – likumdevējiem ir jānāk pretī uzņēmējiem.
Likums tiek radīts, lai atbrīvotos ne tikai no blēžiem, bet arī no „viltus” (psihosomatiskajiem) slimniekiem, tā izskatās. Problēmas teorētiski varētu rasties somatiski („īsti”) slimiem cilvēkiem, jo pretī šim likumam nav radīts kāds cits, kas aizsargātu, piemēram, hronisko slimību pacientus. Pēctecības nav un „īsti” slimie vai tādi, kuriem jāatkopjas pēc sarežģītām operācijām kļūst neaizsargāti. Vai nav tā, kā valsts nu aizsargās tikai vienu iedzīvotāju daļu – uzņēmējus – bet citus, diemžēl vājākos – „uzmetīs” Protams, jo jautājums būtībā ir par to – kurš turpmāk maksās par slimošanu? Uzņēmējs to vairs negrib un nespēj, valstij jāsāk ar viņu rēķināties. Kā citādi ieinteresēt cilvēkus neslimot?
Mēs slimojam tad, kad apzināti vai neapzināti gribam to darīt. Kara laikā saslimstība samazinās, vai nav jocīgi? Savā ziņā arī tagad dzīvojam kara apstākļos – cilvēkiem jārūpējas par to, kā pabarot bērnus un izdzīvot, slimošanu neapzināti atliekot uz labākiem laikiem. Taču – ja iespējams nopelnīt ar slimošanu, ļaudis to darīs. Likumdevējs ne vienmēr var pretototies. Par „reālo” - somatisko slimnieku tiesībām noteikti mēģinās parūpēties un tos aizsargās (cerams) slimnieku biedrības un sabiedriskās organizācijas, reaģējot uz likumdošanas izmaiņām. Mēs dzīvojam demokrātijā, kurā patiesība izriet no vairākām pusēm, katrs cīnās par savu taisnību. Diemžēl nebūs ne vienas ne simts gudrās galvas, kura atrisinās visus jautājumus tā, ka ikviens būs apmierināts. Demokrātiskā procesā mums ir jākonfliktē.
|
