Pirmkārt, vardarbību nav iespējams formulēt kā kaut ko objektīvu. Svarīgi ne tikai tas, ko kāds dara. Arī – kā cits šo darīto uztver. Bokss taču nav vardarbība! Arī intīmajās attiecībās vienmēr būs tādas seksa formas, kuras var izskatīties šausmīgi vardarbīgas bet izjustas pavisam citādi. Un visbeidzot – bērnu audzināšana – tur ir vēl sarežģītāk. Vienmēr konfliktē ne tikai vecāku un bērnu redzējums. Ir arī objektīvi formulējamas bērnu attīstības vajadzības.
Otrkārt man netīk fakts, ka šādā statistikas pasniegšanas veidā sieviete tiek formulēta kā Upuris. Automātiski piedāvājot vīrietim Vajātāja lomu, bet sievietēm iedodot Upura varu sadalīt pasauli divās daļās: melnajā – Vajātāju daļā un baltajā – Glābēju. Klasisks Upura varas piemērs ir tas, ko dara ebreji – pāridarījumus pret sevi tie pārvērš par resursiem. Nesaku, ka tas ir kas slikts un nepareizs – katrs jau mēģina izdzīvot kā prot. Taču ja sievietēm nu tiek piedāvāta līdzīga loma, padomāsim, vai tas tiešām labvēlīgi ietekmēs sieviešu un vīriešu attiecības Latvijā.
Treškārt, ja 71% sieviešu ir jutušas vardarbību pret sevi, tad apmērām tikpat daudz to ir jutuši vīrieši, tikai viņi to neatpazīst. Manis piesauktās vardarbības ir smalki ievītas viena otrā. Vairums gadījumu sieviešu vardarbība pret vīriešiem ietilpst pārī Māte un Dēls. Proti, vīrietis, kurš cietis no mātes pēc tam dara pāri sievietei. Loks noslēdzas.
|
