Nacionālais teātris un režisors Elmārs Seņkovs nupat palaidis pie skatītājiem savu jauno teātra projektu ar nosaukumu „Gals”. Tieši tā – ne izrādi un ne traģikomēdiju, kā tas arī tiek pieteikts, bet projektu. Nedaudz piedalījos tā tapšanā, ar vienu psihodramatisku treniņu aktieriem, bet tas man tagad daudz netraucē izteikties par galarezultātu. Atšķirībā no „Mīli manu sievu”, kur arī pastrādāju pusi dienas, par kuru man daudz grūtāk izteikties no daudz maz neatkarīga vērotāja pozīcijas. Ja pavisam īsi – šis projekts, manuprāt, ir vairāki soļi pareizajā virzienā. Gan jau jāsper vēl citi, bet vienam projektam pietiek. Par to rakstot, atvainojos tiem radošās grupas dalībniekiem, kurus še neminēšu vārdā – tas tikai tādēļ, ka izjutu viņus kā grupu, nevis indivīdus, kas noteikti nav sliktāk.

Jaunais Režisors

Jaunajiem režisoriem (visiem) gribas kaut kā uzsist uz pleca – būs labi, darbojies tik! Zinot, ka jaunībai ir ne tikai dabiskas priekšrocības (enerģija, drosme iet pāri novecojušiem tabu), bet arī dabiski trūkumi. Iespējams, klasiska (ak dies, kas īsti ir klasisks?) teātra režisora darbā tieši pēdējiem ir sevišķi liels risks izpausties – turklāt nereti šīs izpausmes ir tādas, kuras pats mākslinieks īsti varēs saskatīt tikai pēc gadiem – Dzīvi vislabāk var ieraudzīt no beigu GALA. Stulba situācija – varbūt tad nedarīt neko, līdz pienāks kādi četrdesmit vismaz? Nu, bet atkal nevar – jo bailes tak to teātri atmīlēt (razljubitj), kas ļoti var notikt, ja līdz vajadzīgajam vecumam pa dzīvi jāsitās citādiem, varbūt daudz ienesīgākiem (naudiski) ceļiem. Turklāt – pieredze – vajag tak roku ar kaut kur „uzsist”, savas personiskās kļūdas sataisīt, kas taču (būsim godīgi) ir īstie pieredzes ķieģelīši, atšķirībā no svešajām kļūdām, kas nesāp.

Bet arī jocīgi ar tiem jaunajiem. Tu viņam centies veltīt iedrošinošu smaidu, kuru viņš tomēr nevar uztvert bez aizdomām, jo nojauš taču, ka neredz to, ko es varu redzēt. Viņš tiek spiests justies kā tāds pusakls, kam pieteicies šķietami redzīgāks, bet nezināmas uzticamības pavadonis. Vai tad viņš var uzreiz tādam krist ap kaklu – vai cik labi, ka tu tāds te gadījies! Bet tikpat muļķīgi ir pirmajā rokasspiedienā izpaust savas Vecāka Cilvēka Gādīgās Bažas, pašam tad filtrējot, vai Jaunais to uztvers kā pazemojumu, vai tomēr kā godīgu, labvēlīgu citas pieredzes viedokli? Es zinu, cik jūtīgi ir vīrieši, tajā skaitā jaunie, tādēļ nav tik viegli tiem pateikt kaut ko gan godīgi, gan atbalstoši, kur nu vēl, ja šis atbalsts ir godīga kritika. Dažreiz ir jāsastopas arī ar novēlotām autoritāšu krīzes reakcijām (kam teorētiski būtu jābūt ieslēgtām pusaudžu vecuma robežās, bet mākslas vidē tās tomēr migrē cauri visiem vecumiem), kad jaunais režisors kaut ko dara tikai tādēļ, lai apliecinātu savu „pret”, kam pat daudzreiz sanāk sanākt ar sakarīgu, tomēr, būsim godīgi, vecākās paaudzes formulētajam „PAR” nozagtu jēgu.

Tomēr jaunais taču arī nedrīkst ienākt teātrī un vienkārši paziņot, ka nekādas revolūcijas nav gaidāmas - atstāsim visu pa vecam! Skaidrs, ka jauno pienākums ir pievadīt mūsu galvām vismaz kādu nieku svaiga gaisa un ja viņi to nespēs, tad mēs tos uzlūkosim par izniekotu paaudzi – kā gan citādi! Bet no nezin kādas otras puses - ir taču tik bīstami arī sarīkot troksni trokšņa dēļ un tikt ieskaitītam mūžam jaunajos un perspektīvajos...

Nolūrēju, kā Elmāru Seņkovu pēc pirmizrādes samīļoja Māra Ķimele. Sirsnīgi, bet ne mātišķi. Tur nebija arī nekā no „bet tu vēl varēji šo un to...!” Es tur sajutu rūpes, lai „viss turpinātos arī pēc mums”.

 

Izaicinājums

Man ļoti tīk atcerēties teātra pirmsākumus – āžu gājienus, kā var iztulkot grieķu vārdu „traģēdija”. Kaut ko līdzīgu ķekatām, kurās VIENS vada visu gājienu, bet pārējie piespēlē, atspoguļo, kopē - ir tas, ko sauc par „grieķu kori”. Bet tas VIENS ir protagonists – pirmais cīņā! Modernajam teātrim ir tendence regresēt uz šiem āžu gājieniem – tas ir ļoti vienkāršs un psiholoģiski pamatots koncepts – režisors kā protagonists un aktieri kā viņa koris! Tālāk citēju rindas (208.lpp.) no prof. P. Ķiķaukas „Grieķu literatūras vēstures” (Universitātes apgāds, 1944): „Traģēdija, ko sākumā izrādīja koris viens pats, jau Tespida laikā dabūja vienu „atbildētāju” jeb aktieri, kam Aishils pievienoja otru, tā radīdams dramatisku dialogu vārda īstā nozīmē. Sofokls (sākot ar 468.g.[p.m.ē]) pavairoja aktieru skaitu līdz 3, un šis skaits palika par normālo visā turpmākā klasiskās drāmas laikā, jo vairāk par 3 aktieriem, izņemot dažus retus gadījumus, vienas kādas lugas izrādē nemēdza uzstāties. Tas, protams, nenozīmē, ka lugā darbojās tikai 3 personas, jo lomu skaits bija daudz lielāks par aktieru skaitu, un viens pats aktieris dažādos cēlienos tēloja dažādas lomas. Grūtākās lomas mēdza piešķirt spējīgākam aktierim, kas dabūja protagonista nosaukumu; mazāk svarīgās lomas dabūja deuteragonists un tritagonists.”

Svarīgais un nozīmīgais ir radīšanas pienākumu dalīšana – jo katrs mākslinieks interpretē dramatisko materiālu saskaņā ar savas spontanitātes atradumiem. Visvienkāršākā, arī psihodrāmā visizmantotākā shēma ir „protagonists + koris” – bet tai ir tendence no psihes dziļumiem atdzimt modernajā teātrī kā režisora (protagonista) diktātam. Kas ir pamatoti psihodrāmā kā ārstēšanā, nav tik pamatoti teātrī, kuram ir arī citi ideāli, bez protagonista veselības uzlabošanas. Bet – tiklīdz ir vairāki aktieri, tā sākas neizbēgama konkurence starp viņu interpretācijām (katra cilvēka spontanitāte un zemapziņa meklē ko savu, sev iztrūkstošu) tādēļ režisors sākumā parādās kā arbitrs, pēc tam kā diktators, un pēc tam, apmetis slaidu loku, reinkarnējas par protagonistu un viņa kori.

Šīs fundamentālās teātra problēmas it kā var risināt saskaņā ar formulu – režisors nosaka „kas jādara”, bet aktieris – „kā jādara”. Bet ne viss atrisinās – dažiem aktieriem vajag palīdzību savas sponatnitātes atraisīšanā un kādam tomēr arī jāatrod līdzsvars starp režisora un aktieru spontānajiem veikumiem. Turklāt – mums tak vēl ir Dramaturgs!

Es nezinu, vai latviešu teātra skolās operē ar tiem pašiem terminiem, kurus šeit lietoju es. Tāpat es nezinu, vai šī projekta režisors savu mērķi formulē līdzīgi, kā to viņa vietā esmu noformulējis es. Nezinu arī, vai kāds no daudzo teātra mūzu (ak, daudzās mūzas!, traģēdijai Melpomene, komēdijai Tallija, episkajai poēzijai – Kalliope... ) vides līdzīgi kā es redz arī nākamos speramos soļus – parādīt, kā dzīvo varenie un mūžīgie dievi (arhetipi), liekot skatītājam sajust šos dievus sevī un atšķirt no tā, ko viņš šajā dzīvē var iespaidot kā cilvēks ar savu individuālu biogrāfiju un raksturu. Senie grieķi mīlēja tieši šādu teātri, jo tas attīrīja (katarsis), sakārtoja un deva spēkus darīt to, ko cilvēks var izdarīt. Necīnīties ar dieviem, bet tos pielūgt un ar tiem rēķināties. Latviešu teātris grieķu dievus ir aizmirsis. Bet – grieķiskajā pasaules izjūtā (dievos) balstās visa Eiropas vērtību sistēma.

Projektu „Gals” dievi vēl nebija pagodinājuši ar savu ierašanos, tomēr tas man šķiet labi realizēta ideja divu galveno iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas piedāvā praktisku, nevis tikai teorētisku (galvā) attiecību pārrevidēšanu trīsstūrī Dramaturgs – Režisors – Aktieris, turklāt tieši pēdējam iedod gan vairāk telpas, gan vairāk atbildības (labāk nožēlot to, kas izdarīts, nevis to, kas tikai gribēts). Un, otrkārt, Elmārs Seņkovs ir paņēmis materiālu, kas droši atbilst viņa šodienas varēšanai, tajā pat laikā piedāvājot arī ne mazumu izaicinājumu. Šajā sakarā man ir zināmas bažas par citiem jaunajiem – ar nepacietību gaidu gan Semjuela Beketa „Mērfiju”, gan Treisija Letsa „Osedžas zemi”. Vai citiem jaunajiem ceļamais nebūs par smagu?

 

Aktieris un loma

Ilgi un komplicēti procesi latviešu teātrī ir izaudzinājuši arī tādu aktieri, kam pierasti un izdevīgi „būt korī”, un kas pats pieprasa režisoram diktatūru – „kā jādara”. Bet tas savukārt noved radošā strupceļā. Mēs redzam tehniski, nevis spontāni nospēlētas izrādes, kuras nesniedz atbildi uz jautājumu – kādēļ cilvēkam, kurš prot (lugu) lasīt un redzēt savā iztēlē, bija jānāk uz teātri? Lai pazaudētu savas iekšējās bildes, kas radās lasīšanas procesā un neiegūtu augstvērtīgāku to aizvietojumu?

Alternatīva – iemānīt aktieri viņa paša spontanitātē un panākt, lai viņš patiešām rada – nav nemaz tik pašsaprotama. Radīt – tas ir smags darbs, kuru mazajā latviskajā kultūrvidē šodien nav iespējams atbilstoši apmaksāt. Turklāt radīšana skar paša radītāja personību – kaut kas var dzimt tikai no turienes - un kam gan liekas galvas un sirdssāpes? Lai radīšanu izturētu, aktierim vajag stipras robežas starp sevi un lomu, vajag labu derolēšanu (izvešanu no lomām, dažas no kurām ir briesmīgas!, tomēr profesionālim taču neviens nejautā, viegli vai grūti) – ar šo darbiņu projektā bija iespējams paeksperimentēt man. Ļoti interesantas un atšķirīgas skulptūras veidojas, ja skatāmies attiecības starp Aktieri, viņa Personisko Noslēpumu, Lomu un Skatītāju. Vai ir jēga turpināt ieguldīt šajā virzienā turpmāk, pašam grūti novērtēt. Kad satikšu aktierus, pajautāšu.

Skatoties pirmizrādi, izskatījās, ka projekts un režisors bija nodrošinājis aktieriem Drošu Vidi, kurā radīt un viņi arī nekautrējās tai uzticēties un izmantot šīs iespējas. Vai Normunds Laizāns var cerēt uz lielās skatuves dabūt maza mūzikas skolas puikas lomu, kurā viņš bija, dzīvoja un radīja, turpat blakus izpaužoties kā neredzēti plēsonīgs un pat monstrozs ievainots Vīrietis? Bet vai Ināra Slucka vēl kādreiz drīkstēs būt aktrise, kas NESPĒJ ieiet savā lomā, jo tā viņai ir personiski pretīga? Visam, kas notika uz skatuves, patiešām varēja noticēt un tieši tas, šķiet tā sildīja un priecēja publiku – šīs aktierdarbu pērlītes, kuras tie Radīja, nevis tikai tehniski norunāja. Un ar kurām tie uzsildīja un iedvesmoja kolēģus un jūtīgi reaģējošos skatītājus.

Anete Saulīte droši atvērās kā Pavedinātāja un saķēra tur maisiem dzīvas enerģijas (man izskatījās), bet Atraidītā (noGALinātA) viņa negribēja būt nemaz. Jāņa Vimbas spēlē es tikpat kā neredzēju viņam citur raksturīgas impulsīvas un monotonas parazītkustības un parazītintonācijas, kas nevajadzīgi piesārņo aktierveikumus – kustības un teksts bija saskaņā ar atveidoto tēlu loģiku, nevis grūtībām to sajust. Girtā Luiznikā ieraudzīju seju, acis un dažas elegantas pauzītes, lai skatītājiem būtu kur izlaist savu reakciju - tas vairs nebija tas tikai „smukais puisis” un nekas vairāk, kas šad tad iepriekš. Bet Jurijs Djakonovs projektā ielauzās ar savu lielas tautas pārstāvjiem raksturīgo iekšējo drošību, pārgalvību un skaļo balsi. Bet es viņu redzēju arī kā ļoti ziņkārīgu par visu, kas tur notika.

Nedaudz mulsināja otrais – video – plāns, kurā redzējām aktierus aizkadrā. Pirmkārt, ļoti daudz blīvas, vizuāli būtiskas informācijas – prasās to visu skatīties vēlreiz. Otrkārt, dažbrīd bija sajūta, ka mani „nes cauri”, jo īsti nebija skaidri spēles noteikumi - vai aktieris ir vai nav lomā (vai viņš „joko”, vai „runā nopietni”?, vai drusciņ ir un drusciņ nav lomā?) Lai tajā orientētos, jāsāk sāpēt galvai un parādās bailes iesmieties nevietā.

 

 Dramaturgs

 Visa teātra vēsture liecina par līdzsvara meklējumiem starp dažādiem speciālistiem (funkcijām) uz un ap skatuvi. Šobrīd un sevišķi šajā projektā aktuāls ir kļuvis trīsstūris Dramaturgs – Režisors – Aktieris. Bet teātros parādījusies tendence vai nu iztikt bez dramaturga vispār, visu tā darbu pārņemot režisoram, vai – kā šajā projektā – dramaturgu izmantot kā Protokolistu, kurš gan galvā, gan uz video fiksē to spontāno dramatisko materiālu, kurš rodas teātra mēģinājumā un kas, atradis kādu zelta graudu starp pelavām, priecīgs rāda to citiem procesa dalībniekiem, kas tad nolemj – ir tas grauds rādāms publikai vai nav. Sanāk, ka tradicionālā dramaturga atbildība pārcēlusies pie radošās grupas, bet galvenokārt, - pie aktiera.

Jāsaka, pie labas dramaturģijas tas tomēr nenoved, bet tas laikam nebija šī projekta  mērķis. Visas izrādē nospēlētās etīdes saturiski nav sevišķi bagātas, tur nav dziļu psiholoģisku meklējumu un negaidītu raksturu sadursmju. Tās rotaļājas ap seksu (greizsirdība gaļas paviljonā un tā, kas izpausta ar krievu trīsstāvīgajiem un šauteni rokā, atraidījums it kā matu dēļ), alkoholu (paģiras kā tēva mīlestība) un nacionālkulturālajām (senilā krievu pulkveža pašnāvība), kā arī ģimenes attiecībām (mūzikas skolas direktors – tēvs, vīrs un diktators). Tikai viena etīde – aktrises atvadas no teātra - atļāvās iedziļināties, nevis tikai pārskriet pāri, cilvēciskā pārdzīvojumā - saistībā ar to, ko viņai nozīmē piedzīvot Galu. Bet laikam jau ne kāda augstā dramaturģija bija mērķis šeit – etīdes bez pretenzijām uz gudrību, bet aktieri tajās asprātīgi, paradoksāli un ar lielu jūtīgumu lomas atklāsmē. 

Šāda tipa dramaturģiskais materiāls vienmēr garantēti izsauks dzīvu reakciju publikā, kas tā bija arī šoreiz (lai gan pirmizrāžu publika ir ļoti izņēmums - prasīga, kompetenta un daudz niansētāk redzoša par mani). Prātīga izvēle jaunam režisoram – nebāzties ar komplicētu dramaturģiju, sakrāt sevī pārliecības un autoritātes rezervi. Sajust, ko skatītājs pieprasa. Bet arī cits ideāls – parādīt skatītājam teātra mēģinājumu pasaules īpašo šarmu un atraisītību, kam tik bieži ir lemts uz skatuves neparādīties, lai gan tas neapšaubāmi ir stabila teātra vērtība kā pati par sevi. Man liekas, aktieriem mīļa ir tieši tā atmosfēra, kas mēģinājumos – man jau tā liekas kā sajūta psihoterapijā, nosaucot to par smagu darbu, veltītu Skatītājam. Un varbūt vēl viens ideāls – vairāk raksturīgs krievu kultūrai – Arkādija Raikina savukārt uz skatuves un TV nospēlētās un tur joprojām dzīvojošās humora etīžu izrādes.

Tomēr jautājumi nākotnei paliek – kā vairāku aktieru spontanitāšu sadursme uzvestos šī projekta noteikumu ietvaros un vai režisors (radošais kolektīvs) tiktu galā ar dramaturģiski sarežģītākām Gala situācijām, vai varētu no tām spontāni, nevis režisora nodiktēti izveidot tikpat dzīvus vēstījumus? Piemērām, Mēdeja, kas nogalinājusi savus dēlus. Vai - Grietiņa cietumā, bet Fausts un Mefistofelis brīvībā. Un tas viss Olimpa dievu sapulces tiešā uzraudzībā.

 

Skatuve

Kaut kas man tur šķita lieks – laikam jau aktieru spoguļgaldiņu rinda dibenplānā. (Psihodrāmā ir likums – notīri skatuvi!) Etīžu rekvizītu sakārtošana rindā starp skatuvi un spoguļgaldiņiem palīdzēja atcerēties etīžu secību, bet kaut kādā ziņā arī piesārņoja. Priekšdaļa – skatuve un ekrāns, kā jau teikts, bija ļoti intensīvi, video varbūt par daudz. Vai šie četri līmeņi veidoja harmoniju? Baidos, ka nē, lai gan iecere intelektuāli nolasās labi – darbība un uzlādēšanās, tagadne un pagātne, personiskais un publiskais, spožums un posts.

Es skatuvi un ekrānu izjutu, kā „iebāztu sejā” vai projicētu uz degungala un tādēļ diezgan agresīvu. Kas, protams, nav nepareizi. Bet tas nedeva gana daudz paužu un drošības, kas rodas no tā, ka daļa darbības notiek dziļāk dibenplānā. Šīm pauzēm un drošībai ir nozīme, uztverot informāciju – ja to ir gana, tad skatītāja galvā nekas neiestrēgst, bet brīvi plūst. Lai gan – tas atkarīgs arī no skatītāja – „pirmizrāžu publika” droši vien spēj izturēt vēl koncentrētākus informācijas bliezienus, bet varbūt es kļūdos.

 

Gals

Man jebkurš gals, nobeigums vai nāve ir brīdis, kurā koncentrējas viss bijušais, dzīve. Klīnisko nāvi pārdzīvojušie stāsta par to, kā vienā sekundes daļā vēlreiz izdzīvojuši visu. Kāda ir bijusi projekta iecere, dodot tam šādu nosaukumu, un kā šī iecere ir atklājusies darbībā?

Te, protams, atkal jāpadomā par jauna un veca cilvēka attieksmi un zināšanām par galu un nāvi – tur noteikti ir gana daudz atšķirību. Bet svarīgi par tām iedomāties. Man izskatījās, ka vairāk ir izmantota komēdijas pieeja – nevis galu kā pārdzīvojumu nospēlēt uz skatuves, bet iespiest to skatītāja iztēlē, galvā. Teikšu atklāti, man tas patīk mazāk kā traģēdijas pieeja, kura visspilgtāk izpaudās Ināras Sluckas darbā. Ja emocijas, iekšpasaule, ir uz skatuves, tad skatītājā nekas neiestrēgst un nevajag vairākas dienas, lai notikušo sagremotu. Jo – gremo jau tikai čaklākie, vairums staigā tālāk ar piebāztu galvu un izspēlē savu piebāztību dzīvē.

Ja skatāmies no šāda viedokļa, tad vairākām etīdēm derētu nosaukums „pirms Gala”,  „Gala sākums”, „gaidot Galu”, „bailes no Gala” vai „gandrīz Gals”. Nu labi, bet nav jau ko piekasīties – arī tas viss ir Gals.

Tomēr jebkurš Gals, radot tukšumu dvēselē vai cilvēku grupā, ir ļoti aktīvs izmaiņu stimuls, raujot sevī iekšā visu, kas tam apkārt (daba tukšumu nemīl). Un tad tas viss var atļaut tikt ierauts vai pretoties (piemērām, izdarot pašnāvības) un līdz ar to – veidojot konkurējošus tukšumus, kuros varbūt var jaudīgāk kaut ko ieraut, tādējādi parādot arī pašnāvību jēgu. Bet jebkurā gadījumā – Gals dod iespēju Sākumam. Varam pafantazēt, kāds tas būs. Varbūt jauns, līdzīgs projekts? Varbūt jauns pakāpiens projekta dalībnieku radošajās biogrāfijās? Lai nu kā – kaut kas jau būs.