Sākšu ar Mariju Boleinu - varbūt dažiem šķitīs dīvaini, ka pievēršu tādu uzmanību Elizabetes I mātesmāsai. Vispār jau tas arī mani pašu ir pārsteidzis, arī ģenealoģiskajā shēmā vēl nav iezīmējušies vairāki cilvēki, kas saistībā ar viņu un citiem šī stāsta personāžiem tiks pieminēti. Mana šodienas intuīcija saka, ka Marijas īpatnējais liktenis nevarēja neietekmēt viņas māsasmeitu tās izvēlēs starp Mātes un Sievietes lomām un tādēļ še par viņu tomēr stāstu.

Marija ir vecākā māsa un, visticamāk, dzimusi 1499. gadā. Varbūt kādu gadu vēlāk, bet līdz 1508., kad, visvēlākais, dzima Anna – nākamā karaliene. Še uzreiz jāpasaka, ka tiem, kas redzējuši filmu, kas krieviskajā versijā saucas „Māsas Boleinas”, varbūt nevajadzētu visu, kas tajā redzams, uztvert kā vēsturisku patiesību. Arī mana patiesība droši vien nav vēsturiska, lai gan es cenšos.

Skaidri zināms, ka savus pusaudzes gadus – no 1514. Līdz 1519. Marija ir pavadījusi franču galmā, uz kuru devusies kā princeses Marijas Tjūdores „freilene”, kad tā apprecējās ar Luiju XII un kļuva par Francijas karalieni. Viņa tur palika arī pēc karaļa nāves 1515. gadā un karalienes atraitnes atgriešanās Anglijā. Nav šaubu, ka Marija tajā laikā bijusi iepīta vairākās mīlas dēkās, ļoti ticami arī, ka ar nākamo Francijas karali Franci I, kurš pēc romāna beigšanās ir izteicies apmērām tā : „Liela piedzīvojumu cienītāja, visbezkaunīgākā no visām.”

Un mīlas dēkas ir bijušas iemesls, kādēļ Marijai tomēr bijis jābrauc atpakaļ uz dzimteni. Kas neko daudz neizmainīja viņas dzīves stilā – Anglijā Marija kļuva par Henrija VIII favorīti. Apprecējusies ar ietekmīgo, bet avantūristisko Viljamu Keriju, viņa dzemdē divus bērnus, kuri, dažuprāt, izskatījušies aizdomīgi līdzīgi Henrijam, tādēļ par to paternitāti joprojām domas dalās.

Bet attiecības ar karali izbeidzas, jo tas aizraujas ar jaunāko māsu Boleinu un Marija pamazām pārvietojas uz galma perifēriju. Pēc vīra nāves 1529. gadā viņa nokļūst arī dramatiskos finansiālajos apstākļos, no kuriem izkļūst vienīgi ar māsas palīdzību – neskatoties uz to, ka abas nekad nav bijušas ļoti tuvas un daudzus gadus līdz pat Annas nāvei nesatiekas.

Marijas reputāciju galīgi iznīcina viņas otrā laulība – ar vīrieti, kas nav bijis ne dižciltīgs, ne bagāts – Viljamu Stafordu. Vienīgais precību iemesls tad varētu būt – aiz mīlestības, kas tajos laikos un apstākļos nozīmēja ko galēji nožēlojamu. Cilvēkus, kas tā rīkojās, uzskatīja par savu tieksmju vergiem un bezgribas radījumiem. Marija tiek pilnībā izstumta no sabiedriskās dzīves un pat no savu vecāku ģimenes. Sava mūža nogali līdz pat nāvei 1543. gadā viņa pavada lauku klusumā kopā ar bērniem un vīru.

Protams, galvenais, kādēļ Marija Boleina ir tik svarīga šeit – viņas liktenis varētu būt iespaidojis Elizabeti I uztvert mīlestību, flirtu, seksuālās attiecības, laulību, bērnus, kā arī Franciju un katoļus kā kaut ko, kas var pazemot un iznīcināt. Kopā ar domām par mātes likteni, kas, kaut arī citādāks, tomēr daudz kur arī līdzīgs, kaut vai tajā, ka arī nelaimīgs. Tas nākamās karalienes psihē varēja radīt konfliktu jucekli, kas lika izdarīt slaveno izvēli palikt mūžīgai jaunavai.

Marijas izvēles bija bīstamas dēļ mīlestības! Dēļ uzdrīkstēšanās dzīvot savu dzīvi un sekot savām jūtām un kaislībām – nu gluži kā tie nolādētie katoliskie franči! Dēļ uzdrošināšanās gribēt būt Sievietei, nevis tikai Mātei. Bet ja tā – tad viņa turpina un attīsta konfliktu, kas bija starp Annu un Mariju. Tikai Marijas Boleinas vietā Elizabetei nostājas cita Marija – Stjuarte, kurai, kā to redzēsim, arī bija raksturīgs daudz no tā, ar ko izcēlās Elizabetes I mātesmāsa.

Nobeigumā par Mariju Boleinu un Elizabeti tikai viena, bet ļoti zīmīga detaļa, kas stipri saniknoja karalieni. Viņas bērnības draugs un vienīgais īstais favorīts visa mūža garumā Roberts Dadlijs slepeni no Elizabetes bija apprecējies ar Letīciju Nolisu – Marijas Boleinas meitas Katrīnas meitu. Un kā gan nepārskaisties, ja vēl divdesmit gadus pēc mātesmāsas nāves viņa par sevi atgādināja. Pie kam sev tik raksturīgā un Elizabetei sāpīgā veidā.

Un Letīcija taču bija Elizabetes māsīcas meita, bet Marija Stjuarte – tādā pašā ģenealoģiskā attālumā esoša – brālēna meita. Vai tas viss mums kaut ko nepasaka arī par to, kādēļ Šillers liek Marijai Stjuartei Elizabeti saukt par māsu? Varbūt ne tikai tādēļ, lai iežēlinātu? Varbūt tas kaut kā liek mums aizdomāties ne tikai par matriarhālo cīņu starp māsām, bet arī par māsām Boleinām?

Marijas kā sievietes liktenis Elizabetes skatījumā varēja šķist bīstams ne dēļ tā iemesla, kādēļ bīstami bija atkārtot mātes, kā arī priekšpēdējās Henrija VIII sievas Katrīnas Hovardas likteņus, kuras tika sodītas ar nāvi it kā par laulības pārkāpumiem, Annas Boleinas gadījumā droši vien izdomātiem. Elizabete savu pamāti bija ļoti iemīlējusi, tādēļ tās nogalināšana, kad nākamajai karalienei bija tikai 9 gadi, bija daudz briesmīgāks trieciens nekā mātes nāve – tad meitene bija tikai nepilnus trīs gadus veca.

Šeit mums jāapstājas pie kādas ļoti zīmīgas ģenealoģiskas detaļas – Katrīna Hovarda bija māsu Boleinu māsīca. Savukārt vēl vienas Henrija VIII sievas – Džeinas Seimūras māte bija māsīca Katrīnas Hovardas mātei. Sanāk, ka trīs no Henrija sievām nāk no vienas ģimenes, turklāt visām šī laulība beidzās ar nāvi. Divām tika nocirsta galva, bet viena mira no „pēcdzemdību drudža”.

               Bet ja tā, tad mums jāpalūkojas arī uz pārējām trim. Aragonas Katrīna Henrijam pienācās „mantojumā” no mirušā brāļa. Anna no Klēves, kuru Henrijs apprecēja gandrīz neklātienē, balstoties uz gleznotāja Holbeina – jaunākā gleznoto portretu. Bet kad ieraudzīja savu līgavu dzīvē, sajuta kaut ko vidēju starp riebumu un žēlumu. Abu attiecības turpinājās kā starp brāli un māsu. Neveiksme, kura Henriju piemeklēja, bēgot no savām galma dāmām Annas Boleinas un Džeinas Seimūras un kas lika atkal pie tām atgriezties, jo nākamā bija Katrīna Hovarda. Tikai pēdējā karaļa sieva – divkāršā atraitne, kurai viņš būs trešais apglabājamis vīrs, - Jekaterina Parra nebija no galma. Varbūt viņa Henriju nogalināja – es domāju kādu savstarpējo attiecību mehānismu, piemērām –jo  viņš bija apprecējis „aizliegtu sievieti”, nesaskaņotu ar šo noslēpumaino organizāciju – galmu, kura spēja viņu kontrolēt – ar maigumu.

               Teiktais ved mūs pie divām svarīgām domām. Pirmā – droši vien Henrijs bija loti atkarīgs no mātišķas sievišķības, tādēļ viņam šo sieviešu bija tik daudz. Bez tam, viņu dziļi ievainoja, ja kāda no tām izrādīja savu patstāvību un spēlēja savu spēli – tādas viņš nogalināja – aiz sāpēm, ka tās viņu pametušas un vēlmes nodarīt sāpes viņām. Šāds karaļa raksturs ir ļoti saprotams, ja neaizmirstam, ka viņš dzima un auga „starp nāvēm”, par ko vairāk runāsim vēlāk. Visticamāk – „atsaldētai” mātei, tādēļ tik ļoti tiecās pēc mātišķa siltuma.

               Otrā, šeit radusies doma – galms, kā organizācija, kas apmierina karaļa vajadzības – šajā gadījumā seksuāli atkarīgās. Pat ne „gandrīz”, bet gan vārda vistiešākajā nozīmē, jo „freileņu” ģimenes aktīvi darbojās, lai burtiski notirgotu savu atvasi karalim – to pavisam noteikti var teikt par Annas Boleinas vecākiem, Džeinas Seimūras brāļiem un Katerinas Hovardas audžuvecāmiņu Agnesi Hovardu, kuras paspārnē vispār bija izveidojies agrīnu seksuālu pieredzi guvušu mazu meiteņu pulciņš.

               Šīs galminieces, pirmkārt, neradās tukšā vietā. Tā Džeina Seimūra, piemērām, bija bijusi „freilene” pie Kārļa V – Marijas Asiņainās vīratēva un pa kaut kādiem rekomendāciju ceļiem nokļuvusi līdz Henrija VIII galmam. Otrkārt, kāds šo galmu turēja kopā, un visticamāk, ka tā bija ... karaliene. Jā, jā – tieši Aragonas Katrīna varētu būt bijusi tā, kas ārēji skarbi, bet iekšēji pakalpīgi izpildīja savu pirmās sievas pienākumu un piegādāja vīram blakussievas vai piegulētājas, lai tikai vīrs tiktu pie sen gaidītā un valstiski objektīvi  nepieciešamā mantinieka. Nu gluži kā Bībeles Sāra, kas piegādāja Abrahāmam savu kalponi ēģiptieti Hagari un kas tam dzemdēja visu arābu tēvu Ismaēlu. Ismaēls būtu kļuvis visu jūdu nevis arābu tēvs, ja vien Hagare nebūtu kļuvusi iedomīga un augstprātīga attiecībā pret Sāru. Šķiet, tieši tas pats notika arī Henrija poligāmajā ģimenē.

Ļoti interesanti ir palūkoties arī Henrija sievu raksturu atšķirībām, kā uz vienotu musturu vai, no otras puses, - Henrija meklējumu ceļu. Aragaonas Katrīna (katoliete) ir bijusi lepna, stingra, karaliska un atbildīga. Anna Boleina (protestante) – varaskāra, histēriska, greizsirdīga un naivi iedomājusies, ka var dabūt vīru zem tupeles. Džeina (katoliete) – Annas pretstats. Gaišmataina, maiga, atdevīga, laipna un labvēlīga pret visiem, pilnīgi pakļāvīga savam vīram. Anna no Klēves (protestante) svarīgāka ir kā Henrija fantāziju objekts, nevis kā realitāte. Acīmredzot ar Annas palīdzību viņš ir gribējis izrauties no savu galminieču varas pār viņu. Tātad viņš ir juties tā, ka freilenes izvēlas un kontrolē viņu, nevis otrādi. Un ka viņas visas ir kaut kā saistītas vai vienojušās savā starpā. Pa daļai tas droši vien bija slimīgi, cilvēks, kam traģiski miruši tuvinieki, bet sevišķi, kas kādu ir nogalinājis, pietuvina mirušos un savu upuri līdz visintīmākajai tuvībai. Dzīve starp mirušajiem, Aidā. Bet ar Annu, protams, bija katastrofa, kas atmeta karali atpakaļ savu galmadāmu apkampienos.

Katrīna Hovarda (katoliete) lika karalim „iemīlēties” un uzvesties tā, it kā viņš būtu kļuvis par divdesmit gadiem jaunāks. Taču viņa bija neglābjami poliandriska, „ar plašu sirdi”, tā sakot. Turklāt arī ne sevišķi gudra acīmredzot, jo pieņēmusi darbā par savu (karalienes) sekretāru savu mīļāko Frensisu Deremu. Tā varētu apieties ar kādu vāju vai depresīvu karali, tikai ne pēc mātes alkstošo un uz māti dusmīgo Henriju VIII. Uz nāves soda vietu Katrīnu ir vajadzējis aizvest ar varu, pārakmeņojušos no bailēm un varbūt par sajukušu prātā.

Pēdējā no trim Katrīnām – Parra, iespējams, bija vispiemērotākā Henrijam un protams – protestante, pie kam pārliecināta. (Atsevišķs stāsts – Henrija izvēļu zigzags starp katolietēm un protestantēm, kas liecina, ka viņa reliģiskā konsekvence ir bijusi nekonsekvence.) Katrīna Parra ir bijusi kā profesionāla slimokopēja, kas jau ar saviem diviem pirmajiem par sevi stipri vecākajiem vīriem ir spējusi izveidot siltas, maigas un uzticamas attiecības, kurās seksuālajām komponentam varēja arī nebūt vietas.( Pirmajā laulībā ar 63 gadīgo Edvardu Boro viņu izdeva 15 gadus vecu.) Sevišķi stipra viņa ir bijusi tieši kā psihiski traumētu slimnieku kopēja, jo spējusi izvairīties no vairākām Henrija iecerētām viņas sodīšanām ar nāvi. Viņa spējusi izveidot lieliskas attiecības ar audžumeitu Elizabeti, rūpējusies par audžudēla Edvarda mācībām. Ne tik labi klājies ar katolieti Mariju – tur kontakts nav izveidojies. Un Katrīna Parra nav bijusi galminiece, tā ka īsajā 4 gadu laulībā ar karali viņa varētu būt devusi tam vislielāko aizsardzību pret šo viņu medījošo sieviešu perēkli – galmu.

Un nobeidzot – par galminieču ietekmi uz Elizabeti. Labvēlīgi tas varēja būt kā skola  intrigu vīšanas un citās politiskajās prasmēs. Bet gan jau viņa nevarēja nesajust pretestību un gan jau arī riebumu pret sieviešu sevis pārdošanas neizbēgamīgu. Man šķiet, arī tas ir bijis stiprs dzinulis izvēlēties būt karalienei – jaunavai.